le>Pirms atņemat savu dēlu, paņemiet vēl vienu!
– Es tevi nolādēšu. Es atņemšu mantojumu. Es jūs nosūtīšu uz tālu garnizonu. Brat. Un tas ir mans dēls!
Mariuss, protams, cerēja stāties pretī tēva dusmām, taču nedomāja, ka tās būs tik spēcīgas. Svilpojošais, tikko dzirdams čuksts vairāk izklausījās pēc čūskas svilpiena, nevis pēc cilvēka balss – droša ārkārtēja niknuma pazīme. Sieur Gont del Marre nekad nepacēla balsi, uzskatot to par nepiedienīgu karaliskās ģimenes radiniekam, un, jo dusmīgāks viņš kļuva, jo klusāk viņš runāja. Kas neklausa, tas ir vainīgs.
Vārdi izplatījās kā smaga indīga gāze, apvijās un nosmaka, Mariusa tempļos zvanīja, un viņš gribēja elsties pēc gaisa, kā no ūdens izmesta zivs. Un pēkšņi tēvs gandrīz nesavaldījās, viņa bezkaislīgajā balsī atskanēja tērauds:
– Kauns ģimenei, senči griežas savos kapos!
Apsēstība pazuda, kļuva vieglāk elpot, it kā orkāna vēja brāzma aiznestu indi – bet cik ilgi?
«Es zinu, ka viņi neapgāžas,» Mariuss necieņā iebilda. – Un tu, tēvs, labāk iedomājies, kādu labumu ģimenei dos, ja tu sirsnīgi aprunāsies ar senčiem. Viens vecvecvecvectēva dārgums ir ko vērts! Un tie dīvainie mājieni par karalisko pateicību jūsu otrā brālēna dienasgrāmatās? Kā ir ar jūsu tēva slepenajiem paņēmieniem, kurus viņš nepaguva jums iemācīt? Un cik vēl senči paņēma līdzi aiz Robežas, kas varētu būt noderīgi klanam? Un tu – «Es atņemšu tev mantojumu»! Jā, un atņem man, es lūgšu vectēvam no mātes puses aizsardzību!
Mariusa balsī aizvainojums kļuva skaidrāks un skaļāks, viņa vaigos uzliesmoja nervozs sārtums, viņa tumšajos, militārā stila īsajos matos kā zaļas purva gaismiņas uzliesmoja un sprakšķēja maģija. Taču ievērojamā maģiskā spēka pierādījums nepavisam neiepriecināja augstdzimušo Sieur Gont del Marre.
Kāpēc būt laimīgam? Tāpēc, ka mantinieks un, diemžēl, vienīgais dēls, ar augstāku spēku piekrišanu, ir dzimis burvis? Un būtu jauki, ja viņš būtu arī kaujas burvis, elementālists vai vismaz empāts – šādas dāvanas var viegli apvienot ar kalpošanu kronim un ar klana paaugstināšanu. Bet nekromants! Pah-pah, lielvalsts aizliedz! Un, ja, kā tēvs pavēl, aizmirst par nolādēto dāvanu, tad viņš, redz, nolēma mācīties! Un es pat atradu mentoru, neprasot tēvam!
Godīgi sakot, tieši ar savu mentoru mantinieks parādīja sevi kā diezgan labu: meistars Turvons gāja cauri viņu apvidum, ne visiem būtu bijis laika sacelt tādu traci. Ejiet un atrodiet meistaru nekromantu, kurš ir gatavs pieņemt mācekli. Visā pasaulē tādu ir varbūt ducis vai pat mazāk, bet valstībā tikai viens. Un, godīgi sakot, savas dvēseles dziļumos sers Gonts to ļoti labi saprata. Kā arī iespējamās priekšrocības, meklējot vectēva un vecvectēva slēptuves un noslēpumus. Bet dēls ir nekromants!
Bet, lai ko teiktu, dēls. Vienīgais. No meitām nevar sagaidīt dzimtas līnijas turpināšanu, viņas dosies pie vīra ģimenēm, un vispār atteikšanās no pirmdzimtā, dzimtas vārda pēcteča, un pieņemt znotu ir daudz. sliktāk, nekā ļaut dēlam mācīties ne visai piemērotā veidā. Tas ir «nav gluži», nevis «nemaz…» – maģija, galu galā, nevis kaut kāda čikāns vai, nedod Dievs, tirdzniecība. Un sieva, lai arī neiejaucas dēla audzināšanā, mīl viņu un neļaus viņu padzīt. Cīnīties ar sievu un meitām, kas dievina viņa brāli – nē, viņš joprojām ir prātīgs! Miers ģimenē ir vairāk vērts nekā izdabāt spārdošai atvasei.
«Labi,» sers Gonts gandrīz pārliecinoši sacīja. – Es neteikšu, ka, manuprāt, tas ir pareizi, bet…
«Pieņemams» būs pilnīgi pietiekami, ieteica Mariuss.
Bet tad ideja par vairošanos beidzot nonāca pie loģiskā secinājuma, un Sieur Gont atkal iekrita svilpt dusmās.
– «Pieņemami»? Kā jūs pasūtīsit meklēt līgavu? Kura meitene piekristu piesiet savu sirdi nekromantam? Es neļaušu ģimenei izgaist. Ne viens, ne otrs. Aiz muguras. Kas.
Kādu laiku tēvs un dēls klusi skatījās viens uz otru. Mariuss bija pirmais, kas pārtrauca klusumu: galu galā viņš nevarēja nesaprast, cik briesmīga viņa tēvam bija pati doma, ka del Marres zars varētu izžūt. Un vēl jo vairāk – viņa vainas dēļ.
– Vai tas ir pēdējais iemesls? Ko darīt, ja es došu vārdu, ka es pats atradīšu piemērotu līgavu?
«Kad jūs atradīsiet…,» sers Gonts iesāka, atdziest, bet viņa dēls necieņā pārtrauca:
– Nē, tas būtu nepareizi! Man vajag meiteni, kura nebaidīsies no manas dāvanas, kas nozīmē, ka viņa to nevar noslēpt.
«Tu neatradīsi tādu meiteni.»
– Vai vēlaties veikt derības?
Tumšajās, sajūsmā mirdzošajās acīs, spītīgi paceltajā zodā sers Gonts pēkšņi ieraudzīja sevi jaunu, vēl īsti nemācēju savaldīt savu karsto temperamentu. Dēls, miesa no miesas, asinis no asinīm… ābols no ābeles, kā saka vienkāršā tauta. Un tā ir taisnība, kā lai to neatzīst – tā ir vērša acs!
«Es neesmu tevi pietiekami pērcis,» nomurmināja augstdzimušais siers. – Ar tādiem nezinātājiem kā jūs, jūs derat uz klikšķiem. Šeit ir mana griba jums. Es atļauju tev mācīties. Bet tā, lai ne vēlāk kā nākamajos ražas svētkos viņš mani iepazīstina ar savu izredzēto. Protams, es pati vedīšu pārrunas ar viņas ģimeni, bet meitenei jāpiekrīt.
– Bet ir palicis mazāk nekā gads!
– Vai cerējāt palikt viena līdz sirmam vecumam? Šoziem biju iecerējis atrast tev cienīgu līdzinieku, tāpēc ņem vērā, ka arī es saņēmu atelpu.
Mariuss neapmierināti nomurmināja, bet paklanījās, atzīstot tēva gribu, un ar to strīds beidzās. Un pēc stundas, savācis nepieciešamās lietas, apskāvis māti un māsas un pieņēmis tēva svētību, lai arī negribīgi, del Marre dzimtas mantinieks sažņaudza dūrē sava topošā mentora dāvāto portāla amuletu un pazuda no pils. viņa senči, it kā tas nekad nebūtu noticis. Un senajā tornī rezervētā Briežu baļķa vidū, tajā pašā, kuru cilvēki zināja kā nekromanta Turvona mājvietu, parādījās skolnieks.
Pavisam netālu no galvaspilsētas atrodas sens aizsargājamais mežs Oleniy Log – to var sasniegt ar kājām pus dienas laikā, un jātnieks var ātri aupot. Bet gan kājām, gan zirga mugurā ap to devās desmitais maršruts, tirdzniecības ceļi tika apieti, lai gan karavānas garajā ceļā zaudēja dažas papildu dienas, un pat malumednieki baidījās tur doties, lai gan visi zināja, ka karaliskie mežsargi ir nesargājot šo mežu.
Ikviens zināja, ka Briežu baļķī, aiz vējlauzēm un purviem, starp senajiem ozolu un lazdu brikšņiem paslēpies Altāris un Tornis. Ikviens zināja, ka viņus pamanīt pat no attāluma nav labi, un pat tikšanās ar īpašniekiem bija pilnīgi postoša lieta. Bet neviens nevarēja precīzi norādīt, kurš ceļš jūs tur vedīs; Nu, kā jūs to nejauši uzskatāt? Labāk vispār nespert kāju mežā.
Uz altāra viņi runāja visādas garas pasakas. Kam tas pieder, kādu spēku priekšā viņi tur paklanījās, kādus upurus nesa? Neviens precīzi nezināja, pat vecajās hronikās tas nebija minēts. Veidojiet stāstus, kādus vēlaties, vienu briesmīgāku par otru, jūs joprojām nevarat to pārbaudīt!
Tornis ir cita lieta. Cilvēki nezināja, cik tas ir vecs un kas tajā dzīvoja pirms tam, taču gandrīz divsimt gadus tas kalpoja par mājokli nekromantam burvjam. Meistars Turvons, garš un tievs, it kā nokaltis, ar caururbjošu acu skatienu, kas melns kā elles darva, un tiem pašiem melnajiem matiem, kas sasieti zirgastē pakausī, divsimt gadu laikā nemaz nav mainījies. Respektīvi, varbūt ir palielinājušās dažas krunciņas un sirmie matiņi, bet kurš gan pamanīs tādu sīkumu? Vēl svarīgāk ir tas, ka vecvecvectēvi viņu
