plūktiņš uz ielas turpinājās – konstebli klaigāja un belza ar stekiem, cenzdamies izdzenāt pūli.
– Tas ir tikai sākums, – Meins nopietnā balsī paziņoja.
– Varam cerēt, ka džins drīzumā aizdzīs viņus gulēt, – Raiens ieteicās.
– Nē, kļūs tikai ļaunāk. Zinu to no pieredzes. Āmurs un iniciāļi uz tā… Es…
Komisārs piepeši aprāvās, pamanījis līdzās apaļīgo tavernas saimnieci. Telpā ienāca vīrs sarkanu seju, acīmredzot viņas vīrs, un nostājās sievietei līdzās.
– Man ar jums jārunā, – Meins pievērsās Raienam, tīši nelikdamies zinis par Bekera klātbūtni. – Zem četrām acīm. Tavernas saimniekus acīmredzami pārsteidza komisāra pievēršanās sarkanmatainam īram, nevis patruļniekam uniformā.
– Konstebls Bekers ir mans palīgs, – Raiens aizrādīja.
– Viņam jāzina viss.
Bekeru šis apgalvojums pārsteidza, taču jaunais vīrietis prata noslēpt izbrīnu.
– Jūsu palīgs ir konstebls? – Komisārs vēl arvien ignorēja Bekeru. – Vai tas nav mazliet neparasti?
– Kā jūs jau norādījāt, lords Pālmerstons pavēlēs mums atklāt noziegumu pēc iespējas drīzāk un izvairīties no panikas. Mēs vēlamies apliecināt tautai, ka manā rīcībā ir visi nepieciešamie līdzekļi. Ja atradīsiet spēkus atgriezties veikalā, tur mūsu sarunu neviens nenoklausīsies.
– Ja nu vienīgi mirušie, – komisārs klusu piebilda.
Kad viņi iegāja mājā, Illustrated London News mākslinieks malkoja no blašķes. Pieķerts šai nodarbē, viņš par to neizrādīja nekādu kaunu.
– Es laikam šim darbam neesmu radīts. Kad es te vairs nespēju atrasties, devos ārā un mēģināju uzskicēt traci, bet…
– Dieva dēļ, avīzē par traci neko nelieciet! – komisārs lūdzās.
– Par mani varat neuztraukties. Es tai miglā neko nevarēju saskatīt, kur nu vēl uzzīmēt. Taču saskaitīju vismaz divus dučus reportieru, tāpēc varat nešaubīties, ka rīt lasīsiet ne tikai par nakts notikumiem veikalā, bet arī par nekārtībām uz ielas.
Komisārs novaidējās. – Tad lords Pālmerstons visādā ziņā mani izsauks pie sevis.
– Tur sākās tādas lietas, ka es atgriezos šai nolādētajā mājā.
Veikalā joprojām spēcīgi oda pēc asinīm.
– Šis darbs pavisam noteikti nav manā gaumē. – Varbūt jums jāiedzer vēl, – Raiens ierosināja.
– Jāiedzer daudz. Ja vien man tā nevajadzētu naudu…
– Mēs gribētu šeit parunāties, svešu netraucēti, – Raiens aizrādīja. – Ielās tagad iestājies miers. Iespējams, svaigā gaisā jutīsieties labāk. Varat arī iegriezties tavernā.
– Šeit? Citu netraucēti? Varat te uzturēties, cik sirds kāro. – Ilustrators ātrā solī izgāja uz ielas un aizvēra durvis.
Komisārs cieši vērās uz leti, aiz kuras gara acīm joprojām redzēja guļam veikalnieka līķi; to nevarēja aizmirst un ignorēt. Nelaiķa klātbūtnē telpa šķita sakļaujamies ap viņiem.
– Vai esat pārliecināts, ka iniciāļi uz āmura patiesi ir Dž. P.?
– Pilnīgi, – Raiens atteica.
– Man tolaik bija tikai piecpadsmit gadu, bet vēl tagad atminu, kādās izbailēs dzīvoju. Un cik ļoti baidījās mana māte.
– Baidījās? – Bekers pārjautāja.
– Mans tēvs nekad neatzina, ka būtu no kaut kā baidījies, taču es zināju, ka arī viņu māc bailes.
– Nesaprotu, par ko jūs runājat, – Raiens atzina.
– Jūs abi esat jauni, tolaik jūsu vēl nebija pasaulē. Taču es dienu no dienas lasīju par tām katrā laikrakstā, ko vien atradu.
– Par ko?
– Par Retklifas lielceļa slepkavībām.
Raiens un Bekers neizpratnē sarauca pieri, bet komisārs turpināja stāstīt.
Tās nakts notikumi izraisīja līdz šim nepārspētu šausmu un baiļu vilni, kas vēlās pāri Anglijai. Tūkstoš astoņsimt vienpadsmitajā gadā Retklifas apkaimē skraidelēja papilnam žurku, un tajā valdošais izmisums gāja roku rokā ar netīrību.
Katra astotā ēka tajā apvidū bija taverna. Ik uz soļa vīri nodarbojās ar azartspēlēm. Visu ielu stūros sevi piedāvāja prostitūtas. Zādzību sērga bija tik neapvaldīta, ka starp Retklifas lielceļu un Londonas dokiem nācās uzcelt cietokšņa mūrim līdzīgu sienu.
Īsi pirms pusnakts audeklu tirgotājs Timotijs Mārs palūdza mācekli Džeimsu Gouenu palīdzēt viņam aizslēgt veikalu, kas ilgāk nekā parasti bija vaļā, lai apkalpotu jūrniekus. Tie nesen bija piestājuši ostā ar pilnām kabatām naudas, kura tiem gluži vai svila pirkstos. Kalponi Mārgaritu Džūelu tirgotājs sūtīja apmaksāt maiznīcas rēķinu un atnest svaigas austeres, izplatītu lētu ēdienu, ko notiesāt jēlu. Taču maiznīca un arī citas tirgotavas, kurās varēja iegādāties austeres, izrādījās slēgtas. Mārgarita vīlusies atgriezās audumu tirgotavā un atklāja, ka durvis ir aizbultētas no iekšpuses. Meitenes sparīgo klaudzināšanu pie durvīm izdzirdēja gan nakts patrulētājs, gan kaimiņš, kam šī rīboņa bija iztraucējusi vēlās vakariņas.
Kaimiņš pārrāpās pāri žogam, kas atdalīja abu īpašumu pagalmus, iegāja mājā pa neaizslēgtajām sētas puses durvīm un gaitenī ieraudzīja mācekļa līķi. Jauneklim bija ielauzts galvaskauss, sienas – nošķiestas asinīm. Iztrūcinātais kaimiņš iegāja dziļāk namā un pamanīja netālu no ielas puses durvīm zemē guļam misis Māru. Viņa bija saņēmusi vairākus sitienus pa galvu, pa plaisām galvaskausā bija izplūdušas smadzenes. Šausmu pārņemtais vīrietis atbultēja ārdurvis. Ļaudis, kas tikām bija sapulcējušies nama priekšā, atgrūda viņu sānis un iebrāzās mājā. Līdz ar citiem ieskrēja Mārgarita Džūela. Viņa ielūkojās aiz veikala letes un, ieraudzījusi Timotija Māra izkropļoto līķi, iekliedzās.
Taču šausminošie atklājumi tikai sākās. Rūpīgāk aplūkojot līķus, kļuva skaidrs, ka Māram, viņa sievai un māceklim ir pārgrieztas rīkles. Turklāt Māram griezums bija tik dziļš, ka varēja redzēt kakla skriemeļus. Dibenistabā meklētāji ieraudzīja sadragātu šūpuli un zīdaini ar ielauztu galvaskausu – mazulim, tāpat kā visiem pārējiem, bija pārgriezta rīkle.
– Nauda no Māra veikala kases nebija paņemta, – komisārs Meins turpināja. – Guļamistabā tika uziets kuģa namdara āmurs ar iniciāļiem Dž. P. Tā sitējvirsmu klāja asinis un mati.
– Bet… – Bekers saminstinājās;
