style="font-size:15px;"> Meins pamāja. – Es uzaugu Īrijā, mans tēvs Dublinā ieņēma tiesneša amatu.
Raiens nebija zinājis, ka Meins ir īrs un spējis gandrīz pilnībā atbrīvoties no īru akcenta.
– Tajos laikos, vēl pirms dzelzceļa, Londonas laikrakstus un žurnālus pārvadāja pasta karietēs. Uzlabotie ceļi ļāva tām traukties ar pārsteidzošu ātrumu, desmit jūdzes stundā, – Meins stāstīja. – Ziņas par mežonīgajām slepkavībām nepielūdzami izplatījās, un visur tās uzņēma ar lielām izbailēm. Kad karietes nonāca Holihedā, pastu pārvietoja divmastu buriniekos, kas aizpeldēja uz Dublinu. Pirms tvaikoņu izgudrošanas šādi kuģīši bija vēja un negaisu varā. Brīžiem nelielie pasta kuģi burāja pāri Īrijas jūrai veselas divas dienas. Mans tēvs bija iecerējis nodarboties ar politiku, tāpēc ziņas no Londonas viņam bija svarīgas. Vēstis par Retklifas lielceļa slepkavībām sasniedza viņu piecas dienas pēc zvērību pastrādāšanas.
Nams, kurā atradās pieci līķi, šķita gluži vai spiežamies sarunbiedriem virsū.
– Ciktāl tēvs spēja atminēties… ciktāl ikviens spēja atminēties, nebija tāda gadījuma, kad tik daudz cilvēku būtu nogalināts vienlaikus, – komisārs turpināja. – Jā, gadījās, ka laupītājs naktī nošāva ceļotāju. Garāmgājēju varēja ievilkt šķērsielā un nodurt, lai iegūtu viņa zuteni. Dzērāju kautiņš varēja beigties ar kāda nāvi. Taču noslepkavoti trīs pieauguši cilvēki un vēl bērns… nekas tāds nebija iedomājams. Nogalēts zīdainis! Un visi gājuši bojā tik varmācīgā nāvē! Vēstis izplatījās no pilsētas uz pilsētu, valodas pieņēmās spēkā, jo vietējie laikraksti pārpublicēja sīkākas ziņas par šo noziegumu. Bija grūti aptvert, cik jukušam jābūt cilvēkam, lai pastrādātu kaut ko tādu. Saņēmis laikrakstus piecas dienas pēc slepkavības, mans tēvs ieminējās veikala partnerim, kurš mūs tobrīd apciemoja, ka slepkava jau varbūt paguvis aizceļot. Patiesi, tikpat labi varmāka varēja atrasties uz pasta kuģa, ar kuru šīs vēstis atveda uz Īriju. Slepkava pat varētu būt Dublinā. Tajā brīdī tēvs attapa, ka es klausos pie durvīm, un tās aizvēra.
Nāves māja likās kļūstam vēl dzestrāka. Milzīga satraukuma pārņemts, komisārs uzlūkoja Raienu un Bekeru.
– Ļaudis baidījās iziet no mājām, turēja aizdomās ikvienu svešinieku. Es dzirdēju stāstu par kādu bagātnieci, kas likusi pierīkot slēdzenes visām durvīm viņas namā. Katrs troksnītis naktī šķita vēstām par slepkavnieku, kas katrā ziņā grasās visus nogalināt. Panika norima pamazām, taču drīz atgriezās ar vēl lielāku spēku. Divpadsmit dienas pēc pirmā vairāku cilvēku slaktiņa tika sarīkots otrs.
– Tiešām? – Raienu ziņa acīmredzami pārsteidza. – Vēl viens? Pēc divpadsmit dienām?
– Tikai pusjūdzi no Māra veikala. Turpat Retklifas lielceļa apkaimē.
– Šoreiz tas norisinājās ceturtdienā, – komisārs stāstīja. – Nedēļu pēc Ziemassvētkiem. Pie tavernas, kas piederēja kādam Džonam Viljamsonam, īsi pirms slēgšanas, cerēdams uz krūku alus, piesteidzās apmeklētājs un izdzirdēja kādu saucam: “Slepkavo!” Kliedzējs bija kāds puskails vīrietis, kurš tavernā īrēja istabu un nu karājās saplēstu palagu virvē no augšstāva loga. Krītošo cilvēku uztvēra piesteidzies naktssargs. Īrnieks nerima klaigāt, un naktssargs sita pie aizslēgtajām ārdurvīm, kamēr uz ielas strauji sapulcējās ziņkārīgie. Kādam izdevās atraut vaļā lūku, pa kuru piegādāja alus mucas. Nonākuši pagrabā, viņi atrada Viljamsona līķi. Traktierniekam bija iedauzīta galva ar lauzni, kas, asinīm notriepts, mētājās līdzās. Arī rīkle bija pārgriezta. Labās rokas īkšķis izrādījās gandrīz nošņāpts – acīmredzot vīrietis bija mēģinājis aizstāvēties. Uzskrējuši pa kāpnēm virtuvē, ļaudis atrada Viljamsona sievu guļam asins peļķē, un arīdzan viņai bija pārgriezta rīkle. Blakus gulēja līdzīgi izkropļota kalpone. Izbēgušais īrnieks stāstīja, ka izdzirdējis skaļu troksni un zadzies lejup no augšstāva, lai saprastu, kas notiek. Nonācis netālu no kāpņu pakājes, viņš ieskatījies virtuvē un ieraudzījis kādu svešinieku pie misis Viljamsones līķa. Bīdamies sacelt kaut mazāko troksni, īrnieks klusiņām atgriezies istabā un sasējis kopā palagus, lai nolaistos pa logu. Vēsts par slepkavību izplatījās tuvu un tālu. Dimdēja ugunsdzēsēju zvani. Vīri tvēra rokās pistoles un zobenus un spietoja ielās, medīdami visus, kuri šķita cik necik aizdomīgi. Kāds brīvprātīgais vajāja varbūtējo slepkavu, kurš gan patiesībā bija nevainīgs. Vajātais izvilka pistoli, un lode sašķaidīja brīvprātīgajam seju. Ikviens svešzemnieks, sevišķi īrs, tika uzskatīts par vainīgu.
Pieminējis īrus, komisārs brīdi klusēja, it kā Raienam vajadzētu aptvert, kādas šausmas viņu tautieši pārdzīvojuši.
– Svešinieki slēpās un tika vainoti par slēpšanos. Namiem aizslēģoja logus un nolīga sargus, kurus pēc tam turēja aizdomās kā slepkavas. Pasta karietes izvadāja laikrakstus uz visām valsts malām, un panika auga augumā. Nomaļos ciematos iedzīvotāji apbruņojās, jo dzīvoja pārliecībā, ka slepkava, bēgot no Londonas, dosies uz laukiem un atstās aiz sevis kārtējo līķu kaudzi. Atminos savu izbīli, dzirdot tēvu draugam apgalvojam: “Mēs vairs nejūtamies droši pat savās gultās.” Es lasīju, ka Londonā cilvēki steigušies uz baznīcu izlūgties Dievam aizstāvību un tur uz durvīm ieraudzījuši pienaglotu brīdinājuma uzrakstu: “Mūsu vidū ir briesmoņi.”
– Briesmoņi, – Raiens atkārtoja.
– Iztēlojieties, cik atviegloti visi jutās, kad anonīms ziņotājs aizveda izmeklētājus pie jauna tirdzniecības flotes jūrnieka Džona Viljamsa, kurš nesen bija pārradies no gara jūrasbrauciena un piesaistīja uzmanību ar tieksmi iekulties kautiņos.
– Džons Viljamss? – Bekers pārjautāja.
– Tieši tā. Viņš īrēja istabu tuvējā pansijā, īsa gājiena attālumā no abām slepkavību vietām. Tajās mēbelētajās istabās agrāk bija uzturējies kāds kuģa namdaris un atstājis savu darbarīku kasti. Darbarīku vidū atradās arī āmurs, kura galvas virspusē ar naglu bija iegriezti namdara iniciāļi Dž. P.
– Tie paši iniciāļi bija uz āmura, kuru atradām šonakt, – Raiens sacīja.
– Nu jūs varat saprast manas raizes. Pansijas īpašnieks āmuru pazina un sazīmēja tajā tādu pašu ieroci, kādu atrada pirmo slepkavību vietā. Liecinieki apgalvoja, ka otrās slepkavības naktī Viljamss esot atgriezies pansijā pēc tam, kad izplatījušās ziņas par drausmīgo notikumu, un izturējies dīvaini. Kāds atcerējās redzējis asinis uz viņa apģērba, bet pats jūrnieks apgalvojis, ka tās tur gadījušās kautiņa laikā tavernā. Viljamu apcietināja, un no Ziemassvētku vakara līdz Otrajiem Ziemassvētkiem viņš uzturējās Koldbātfīldsas cietumā, gaidot nopratināšanu, kas bija nolikta pēc svētkiem. Taču, kad sapulcējās miertiesneši un publika saspiedās tiesas zālē, cerot noskatīties iespējamā slepkavas iztaujāšanu, tika paziņots, ka cietumsargi atraduši Viljamsu kamerā mirušu.
– Mirušu? – Bekers izbrīnīts atkārtoja.
– Tā bija pašnāvība. Pie kameras griestiem bija kāds stienis, uz kura cietumsargi mēdza vēdināšanai uzkarināt gultasveļu. Viljamsam bija ļāvuši paņemt līdzi drēbes, un viņš pakārās ap stieni apsietā kaklautā. Taču ar to šausmas vēl nebeidzās.
– To gan ir grūti iztēloties,
