Slepkavība kā smalkā māksla. Deivids Morels
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Slepkavība kā smalkā māksla - Deivids Morels страница 20
– Policija? – Lai arī paziņojums šķita atstājis iespaidu uz veco vīru, pagāja zināms laiks, līdz viņš nokāpa lejā un atvēra durvis. Viņam mugurā bija naktstērps, galvā naktsmice. Sirmā bārda bija ieslīgusi iekritušajos vaigos.
– Baznīcas zvani jau tā skaļi dimdina, un tad vēl jūs rībināt, – viņš žēlojās. Sameklējis acenes un uzlicis tās, viņš izskatījās ļoti izbrīnīts, kāpēc policists formastērpā biedrojas ar ielas dauzoņu, kam rudie mati spraucas ārā no avīžzēna naģenes apakšas.
– Vai zināt, kas ir Opija lietotājs? – ierunājās Raiens.
– Tomass de Kvinsijs? – Nelikdamies zinis par Raienu apvalkātajās drēbēs, pārdevējs uzrunāja konsteblu Bekeru. – Jā. Ko jūs no viņa gribējāt? Te viņu neatradīsiet. Jums vajadzēja atnākt sestdien, tad būtu sastapušies.
– Mēs vēlamies iegādāties viņa sarakstītās grāmatas, – Raiens paskaidroja.
Pārdevējs nenolaida skatienu no Bekera uniformā. – Tās izķer diezgan ātri. Man tikai dažas ir palikušas.
– Mums tās ir jāizlasa, – Raiens nerimās.
Vecais pārdevējs joprojām izlikās neredzam runātāju un teica Bekeram: – Svētdienās veikals nav atvērts. Bet atnāciet pēc dievkalpojuma. Konstebla labā es izdarīšu izņēmumu.
– Mums tās jāizlasa jau tagad, – Raiens strupi noteica, paspraucās vecajam vīram garām un iegāja veikalā.
Ādas vākos iesietajai grāmatai vēl nebija pārgrieztas lapas. Bekers prata neizrādīt pārsteigumu, kad Raiens, nedaudz pavilcis augšup bikšu staru, no maksts, kas bija piestiprināta pie kājas, izvilka nazi un ķērās pie grāmatas.
– Tikai uzmanīgi! – pārdevējs iebilda. – Pircēji ir prasīgi pret to, kā tiek apgrieztas lapas. Konstebl, kopš kura laika jūs ļaujat cietumniekiem nēsāt dunčus?
– Šis vīrs nav cietumnieks. Tas ir detektīvinspektors Raiens.
– Ak, tā. Īrs. – Večuks pamāja, it kā viņa aizdomas būtu apstiprinājušās.
– Pastāstiet par grāmatu “Spriedumi par slepkavību, vienu no smalkajām mākslām”, – lūdza Raiens.
– Izskatās, ka jūs par šo tematu zināt vairāk nekā es.
Raiens cieši lūkojās vecajā vīrā tik ilgi, kamēr tas, it kā padodoties, pacēla rokas.
– Ja jūs domājat de Kvinsija esejas… – pārdevējs novilka.
– Tātad ir vairākas? De Kvinsijs sarakstīja vairāk nekā vienu eseju par slepkavību? – Raiens tincināja.
– Kopā trīs. Visas iekļautas tai sējumā, kuru jūs pašlaik pūlaties izpostīt. De Kvinsijam slepkavību temats nudien ir tuvs sirdij.
– Kādu slepkavību?
– Sarakstījis darbu “Angļu opija lietotāja grēksūdze”, nākamo grāmatu viņš solīja nosaukt par “Slepkavas grēksūdzi”. – Abi policisti izskatījās pārsteigti, bet pārdevējs turpināja: – Taču viņš uzrakstīja nevis grāmatu par slepkavošanu, bet gan trīs esejas par to. – Viņš atvēra sējumu.
Raienu un Bekeru satrieca de Kvinsija rakstītais par vīriešu klubu, kurā tiek lasītas lekcijas par ievērojamākajām slepkavībām cilvēces vēsturē. Cikls bija nosaukts par “Viljamsa lekcijām”, šādi iemūžinot par vairāku cilvēku nogalināšanu apsūdzēto Džonu Viljamsu.
– Mans Dievs, skat, kā de Kvinsijs slavina tās slepkavības! – Raiens iesaucās. – “Dižākās jebkad pastrādātās slepkavības. Viņa žilbinošā ģenialitātes spozme ir nepārspējama”.
– Un palasiet šo arī. – Bekers pārsteigts citēja: – “Vislieliskākās gadsimtā. Tās nav un nekad arī netiks pārspētas. Ģeniāli! Visas pārējās slepkavības nobāl šī tumšsārtā nodarījuma priekšā.”
– Izklausās, ka de Kvinsijs ir jucis.
Policisti noskaidroja, ka de Kvinsija jaunākā eseja par slepkavību publicēta tikai pirms mēneša. Tajā Opija lietotājs piecdesmit satriecoši asiņainu aprakstu pārbagātās lappusēs attēlojis abas Viljamsa pastrādātās slepkavību virknes. Tobrīd, 1854. gadā, kopš tiem notikumiem bija aizritējuši četrdesmit trīs gadi, taču slepkavību spilgtais apraksts radīja iespaidu, ka tās notikušas iepriekšējā vakarā.
“Viljamss lauza ceļu cilvēku pilnajās ielās, sava mērķa vadīts. Kas sacīts, tas jādara. Un šovakar viņš bija sev apzvērējies, ka piepildīs nesen iecerēto plānu, sējot milzu izbīli Londonas varenajā sirdī. Viņš bija izgājis no īrētās istabas un devās šajā drūmajā uzdevumā ap vienpadsmitiem vakarā, gan nedomādams sākt tik agri, taču bija nepieciešams izlūkot apkārtni. Darbarīkus viņš nesa, cieši iesaiņotus zem platā, brīvi krītošā mēteļa.”
Raiens norādīja uz nākamo lappusi. – Mārs aizslēdza veikalu tikai pusnaktī. Viljamss slapstījās ēnās ielas pretējā pusē. Kalpone izgāja no nama un devās uzdevumā. Pienāca naktssargs un palīdzēja Māram aizvērt logu slēģus. Tad…
“Viljamss gaidīja, līdz noklust aizejošā naktssarga soļi, uzkavējās vēl kādu pusminūti, bet, kad šīs briesmas bija prom, draudēja citas – Mārs varēja aizslēgt durvis. Ja tirgotājs durvju atslēgu pagriezīs kaut reizi, Viljamss vairs netiks iekšā. Tāpēc viņš steigšus iemetās namā un ar veiklu kreisās rokas kustību pagrieza atslēgu, tā ka Mārs nemaz nepamanīja šo liktenīgo kara viltību.”
– Ar veiklu kreisās rokas kustību, – Bekers izbrīnīts čukstēja. – Kā de Kvinsijs varēja zināt, ka Viljams aizslēdzis durvis ar kreiso roku?
“Nonācis pie letes, viņš izsacīja Māram vēlēšanos iegādāties nebalinātu vilnas zeķu pāri.”
– Nebalinātu zeķu pāri? Kā de Kvinsijs par tām uzzināja? Telpā tobrīd atradās tikai upuris un slepkava.
“Preču izkārtojumu slepkava jau bija iegaumējis. Lai tiktu pie konkrētā saiņa, Mārs bija spiests uzgriezt pircējam muguru un papūlēties aizsniegt plauktu, kas atradās astoņpadsmit collu virs paša galvas.”
– Astoņpadsmit collu? Kā de Kvinsijs var apgalvot tik precīzi? – Raiens izsaucās.
“Šāda veikalnieka poza slepkavniekam bija pilnīgi parocīga – brīdī, kad Mārs pavērsa pret viņu pakausi, noziedznieks veikli izrāva no sava platā mēteļa apakšas smagu kuģa namdara āmuru un ar vienu vienīgu sitienu pilnīgi apdullināja upuri, laupot tam spēju pretoties.”
– Tieši tāpat notika vakar. Uz grīdas mētājās nebalinātu zeķu pāris. Veikalnieks noteikti sniedzās pēc tām, – Bekers sacīja. – Paskatieties šajā vietā, kur rakstīts par mazuli!
“Šeit