nē, ja laulība netika piepildīta? – es piesardzīgi vaicāju.
Viņš palūkojas uz mani. – Spāņi ir izplatījuši šo apgalvojumu galmā. Es neko neiebildu, kaut gan Ladlovā nebiju akls. Man nav ne jausmas, kāda ir patiesība, un es nezināju, ko teikt. – Mans vīrs šķiet nokaunējies. – Es nezināju, ko gribētu dzirdēt karaļa māte. Kamēr nesaņemšu kādu rīkojumu, es klusēšu.
Stourtonas pils, Stefordšīra, 1503. gada februāris
Karaliene Elizabete lūdza Dievu, kaut laistu pasaulē vēl vienu zēnu, kaut viņas izteiktais lāsts būtu tikai vējā izkaisīti vārdi, kaut Tjūdoru dzimta neizmirtu. Bet viņa dzemdēja meiteni, nekam nederīgu meiteni, un zaudēja dzīvību.
Nomira arī bērns.
– Man ļoti žēl, – mans vīrs klusi nosaka, turēdams rokā vēstuli. No melnā zīmoga slīgst melnas satīna lentes. – Es zinu, kā jūs viņu mīlējāt.
Es papurinu galvu. Viņš nezina, kā es mīlēju Elizabeti, un es nevaru to izteikt. Kad biju maza meitene un Tjūdoru uzvara sadragāja manu pasauli, viņa bija blakus, tikpat bāla un nobijusies kā es, tomēr pārliecināta, ka Plantageneti izdzīvos, ka mēs baudīsim savu daļu no Tjūdoru guvuma, valdīsim Tjūdoru galmā un viņa būs karaliene, kaut gan tādēļ vajadzēs apprecēties ar iebrucēju.
Kad mani mocīja bailes un neziņa, kā glābt brāli no jaunā karaļa un viņa mātes, Elizabete mani mierināja un apsolīja mūs sargāt. Elizabete stājās pretī jomeniem, kas ieradās aizturēt Tediju, un neskaitāmas reizes lūdza karali atbrīvot manu brāli. Un pēc tam Elizabete mani apskāva un raudāja, kad karalis nogalināja Tediju, sodīdams viņu par Plantagenetu vārda nēsāšanu. Tas bija arī mans un Elizabetes vārds.
– Vai nāksiet uz viņas bērēm? – Ričards jautā.
Es nezinu, vai spēšu to izturēt. Pavisam nesen es apbedīju viņas dēlu, un tagad man nāksies apbedīt arī viņu. Artūru nonāvēja Tjūdoru slimība, Elizabeti – Tjūdoru godkāre.
Mana ģimene cieš, lai Tjūdori saglabātu savu troni.
– Viņi grib jūs redzēt bērēs, – Ričards paskaidro, it kā tas visu izšķirtu. Un es apsolu ierasties, jo tā ir taisnība.
Vestminsteras pils, Londona, 1503. gada pavasaris
Karaļa māte rīko visas svarīgākās galma ceremonijas un arī nosaka to, kā jāapbedī karaliene. Astoņi melni zirgi velk Elizabetes zārku pa Londonas ielām, un tam seko divi simti ubagu, kas nes iedegtas sveces. Mēs ar pārējām dāmām, ģērbušās melnā, ejam aiz zārka, un galma vīrieši jāj mums līdzi. Ielās liesmo lāpas un drūzmējas sērotāji līdz pat Vestminsteras abatijai.
Londona ieradusies pavadīt Jorku princesi pēdējā gaitā. Londonas iedzīvotāji vienmēr ir mīlējuši Jorkus, un es dzirdu čukstu, kas mani pavada kā svētības vārdi. “Par Voriku!” Bet es nepaceļu skatienu, it kā nedzirdētu sava vectēva kaujas saucienu.
Karalis ir devies uz skaisto Ričmondas pili, ko uzcēla par godu savai sievai, un ieslēdzies istabā. Viņš neuzdrošinās skatīties, kuri draugi vēl palikuši tagad, kad aizgājusi Jorku dzimtas princese. Henrijs vienmēr ir apgalvojis, ka Elizabete nedāvāja viņam Angliju un viņš pats to iekaroja. Tagad, kad Elizabetes vairs nav, viņš redz, kas viņam patiesībā pieder un cik droši viņš jūtas savu pavalstnieku vidū.
Ir jau pavasara vidus, kad Henrijs beidzot iznāk no tumsas un nošķirtības, un viņš vēl joprojām tērpjas melnā. Viņa māte pavēl pārtraukt šīs sēras un palīdz viņam atkopties. Mēs ar seru Ričardu atsaucamies viņas aicinājumam un sēžam pie vakariņu galda lielajā galma zālē. Es pārsteigta redzu karali tuvojamies un pieceļos, lai paklanītos. Viņš aizved mani līdz nišai zāles tālākajā malā.
– Jūs mīlējāt Elizabeti tāpat kā es, – karalis ierunājas, satvēris manas plaukstas. – Es nespēju noticēt, ka viņa ir aizgājusi.
Henrijs izskatās kā cilvēks, kurš saņēmis nāvējošu triecienu. Viņa sejā ievilktas jaunas ciešanu rievas, un āda ir pelēcīga. Loki zem acīm apliecina, ka viņš neskaitāmas naktis raudājis, turklāt ir nedaudz salīcis, it kā mazinot sāpes krūtīs. – Nespēju noticēt, – viņš atkārto.
Es nezinu, kā viņu mierināt, jo esmu tikpat noskumusi un vēl nevaru atgūties pēc Elizabetes pēkšņās nāves. Viņa bijusi man blakus visu mūžu. Es nespēju saprast, kāpēc viņas vairs nav. – Dievs ir…
– Kāpēc Dievs man viņu atņēma? Viņa bija lieliska Anglijas karaliene! Labākā sieva, kāda man varētu būt.
Protams, viņa bija lieliska Anglijas karaliene; viņa piedzima Anglijas valdnieku ģimenē, kas tronī sēdēja vēl pirms tās dienas, kad Henrijs Tjūdors izkāpa krastā Milfordheivenā. Elizabete bija mūsu izlolotā princese, nevis svešiniece. Bet es klusēju.
– Un mani bērni! – karalis iesaucas, palūkojies uz tiem.
Harijs sēž blakus tēva tronim un skatās uz šķīvi, bet neko neēd. Zēns ir saņēmis drausmīgu triecienu, un es nezinu, vai viņš jebkad atgūsies. Māte viņu mīlēja rāmi un nesatricināmi, un vecmāmiņas kaismīgā pieķeršanās to nevar pārspēt. Elizabete zināja, cik Harijs ir apdāvināts, valdzinošs zēns, un iedvesa viņam domu, ka reiz viņš spēs atrast pats sevi. Māte lika viņam ieklausīties sevī, apvaldīt paštīksmi, iejusties citu ādā, mācīties līdzjūtību.
Mārgarita un Mērija sēž līdzās savai vecmāmiņai, un turpat ir Katrīna. Sajutusi manu skatienu, viņa pagriež galvu un velta man neizdibināmu smaidu.
– Viņi vismaz pavadīja bērnību kopā ar māti, – es ieminos. – Māti, kas viņus patiesi mīlēja.
Karalis pamāj. – Jā. Un man bija dāvāti gadi viņai pie sāniem.
– Arī princese atraitne ir zaudējusi draugu, – es piesardzīgi ierunājos. – Karaliene bija viņai pieķērusies.
Henrijs seko manam skatienam. Katrīna sēž goda vietā, bet princeses ar viņu nesarunājas kā ar māsu. Mārgarita ir uzgriezusi viņai muguru un sačukstas ar Mēriju. Katrīna pie augstā galda izskatās vientuļa. Viņa ir bāla un satraukta, un es pamanu, ka viņa ik pa brīdim cenšas ielūkoties sejā Harijam, bet princis stingi vēro savu šķīvi.
– Ik reizi, kad ierodas galmā, viņa ir kļuvusi vēl skaistāka, – Henrijs klusi nosaka, vērodams princesi, un nenojauš, ka man šie vārdi ir kā sāls brūcē. – Viņa vienmēr bijusi glīta meitene, bet tagad pārvēršas par apbrīnojamu jaunu sievieti.
– Jā, – es salti piekrītu. – Kad notiks viņas kāzas ar princi Hariju?
Karalis mani uzlūko tā, ka es nodrebinos, it kā zālē būtu ielauzusies auksta vēja pūsma. Viņš izskatās nerātns kā princis Harijs, kurš pieķerts zogam saldumus no virtuves, vienlaikus līksmi satraukts un vainīgs, jo apzinās, ka ir izdarījis kaut ko sliktu, un cer izvairīties no soda, turklāt ticot, ka neviens viņam nespēs kaut ko liegt.
– Ir pārāk agrs. – Es redzu, ka Henrijs izlemj man neatklāt sava smaida
