Karaļa lāsts. Filipa Gregorija
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Karaļa lāsts - Filipa Gregorija страница 28
Karalienes dāmas šuj karogus, piemiņas lentes un īpašus, raupjus kreklus, ko nēsāt zem bruņām. Katrīna ir karojošas valdnieces meita, augusi kara plosītā zemē, un runā ar Henrija padomniekiem par apgādi, kārtības nodrošināšanu un kareivju veselību. Tikai Vulzijs izprot viņas bažas, un abi diezgan bieži pavada laiku divatā, pārrunājot visas šīs lietas.
Tomass Vulzijs izturas pret karalieni ar cieņu, paturot prātā, ka viņa zina par karu vairāk nekā daudzi galma augstmaņi. Galminieki velta viņai slepenus smaidus, jo visi nojauš, ka viņa atkal gaida bērnu. Katrīna visur iet kājām, atsakās sēsties zirga mugurā, pēcpusdienās atpūšas, un viņas seja apmierināti staro.
Kenterberija, Kenta, 1513. gada jūnijs
Mēs dodamies uz piekrasti kopā ar armiju, nesteidzīgi šķērsojot Kentu, un apstājamies pie greznās Tomasa Beketa svētvietas Kenterberijā, lai aizlūgtu par Anglijas uzvaru.
Karaliene satver manu roku, kad nometos ceļos viņai blakus, un iedod man rožukroni.
– Paturiet to, kamēr es pavēstīšu kaut ko sliktu, – viņa saka. – Tas jūs diemžēl apbēdinās.
Asais ziloņkaula krucifikss ieduras man plaukstā kā nagla. Es laikam zinu, ko viņa man pateiks.
– Jūsu radinieks Edmunds de la Pols, – viņa saudzīgi ieminas. – Man ļoti žēl, Mārgarita. Karalis pavēlējis sodīt viņu ar nāvi.
Kaut gan es šīs vēstis gaidīju jau ilgus gadus, man pār lūpām izlaužas jautājums: – Kāpēc tagad?
– Karalis nedrīkstēja doties karā, atstājot Tauerā pretendentu uz troni. – Katrīnas sejā atplaiksnī vainas apziņa; viņa atceras manu brāli, kas mira, lai viņa varētu ierasties Anglijā un apprecēties ar Artūru. – Man ļoti, ļoti žēl.
– Viņš pavadīja cietumā septiņus gadus! – es iebilstu.
– Septiņus gadus nebija nekādas kņadas!
– Zinu. Bet padome ieteica viņu nogalināt.
Es noliecu galvu, bet nespēju atrast vārdus, lai aizlūgtu par savu radinieku, kas krita par upuri Tjūdoru cirvim, jo bija Plantagenets.
– Ceru, ka jūs spēsiet mums piedot, – Katrīna nočukst.
– Tā nav jūsu vaina. – Es satveru viņas roku. – Un pat karalis nav vainīgs. Tā rīkotos ikviens, lai atbrīvotos no sāncenša.
Katrīna atvieglota pamāj, bet es atbalstu galvu plaukstās un atskāršu, ka viņi vēl nav atbrīvojušies no visiem Plantagenetiem. Tas nav iespējams. Edmunda brālis Ričards, jaunais troņa pretendents, ir aizbēdzis un klīst pa Eiropu, cenšoties sapulcēt armiju; un viņam sekos vēl citi, jo Plantagenetu līnija ir nebeidzama.
Duvras pils, Kenta, 1513. gada jūnijs
Karaliene atvadās no vīra Duvras pilī, un viņš piešķir sievai Anglijas reģentes titulu. Viņa ir sieviete, kas dzimusi, lai valdītu. Karalis uzliek plaukstu Katrīnai uz vēdera un lūdz parūpēties par viņa valsti un bērnu.
Es domāju tikai par saviem zēniem, it īpaši Montagjū, kura pienākums ir neatkāpties no karaļa un mesties kaujas virpulī. Kad viņš ierodas atvadīties, es cenšos slēpt savas bailes un smaidīt.
– Tomēr uzmanies, – es brīdinu.
– Māt, es došos karā. Es nedrīkstu uzmanīties. Karš būtu pavisam neveiksmīgs, ja mēs visi apņemtos uzmanīties!
– Vismaz paēd labi un neguli uz mitras zemes! – Es lauzu rokas. – Liec savam skvairam vienmēr paklāt apakšā ādas apmetni. Un nekad nenoņem ķiveri, ja esi tuvumā…
Dēls iesmejas un satver manas plaukstas. – Māt, es atgriezīšos mājās! – Viņš ir jauns un bezrūpīgs un domā, ka dzīvos mūžīgi, tāpēc apsola to, kas pašam nav zināms. Montagjū man apsola, ka nekas viņu neievainos pat kaujas laukā.
Es strauji elpoju. – Dēls!
– Neuztraucieties, es sargāšu Artūru, – viņš apliecina.
– Un atgriezīšos mājās neskarts. Varbūt sagūstīšu kādu francūzi un pieprasīšu izpirkuma maksu, varbūt kļūšu bagāts. Varbūt iegūšu zemes Francijā, un jūs varēsiet celt pilis arī tur, ne tikai Anglijā.
– Atgriezies mājās, – es lūdzu. – Jaunas pilis ir nieks, salīdzinot ar mantinieku.
Montagjū noliec galvu, gaidot manu svētību, un es esmu spiesta viņu atlaist.
*
Karš norisinās veiksmīgāk, nekā mēs uzdrošinājāmies cerēt. Angļu karaspēks paša karaļa vadībā ieņem Teruānu, un franču kavalērija bēg. Artūrs raksta, ka viņa brālis varonīgi cīnījies un no karaļa saņēmis bruņinieka titulu par savu drosmi kaujā. Mans dēls Montagjū ir sers Henrijs Pols.
Ričmondas pils, 1513. gada vasara
Vēstis no Francijas ir iepriecinošas, bet mājās notiek kaut kas daudz sliktāks. Tiklīdz Henrija flote iziet jūrā, Anglijā iebrūk Skotijas karalis Džeimss Ceturtais, kaut gan ir zvērējis saglabāt mieru un apprecējies ar mūsu princesi Mārgaritu. Mēs esam spiesti aizstāvēt savu valsti brīdī, kad armija mūsu karaļa vadībā cīnās Francijā, otrpus jūrai.
Vienīgais, kurš palicis Anglijā un spēj vest vīrus kaujā, ir Tomass Hovards, Sari grāfs, vecais kara zirgs, ko Henrijs atstāja savas karalienes rīcībā. Septiņdesmit gadus vecais karotājs un grūtā karaliene iekārtojas Ričmondas audienču zālē, izklājot uz galda Anglijas un Skotijas kartes, iesaucamo vīru sarakstus un to zemes īpašnieku vārdus, kas sūtīs savus nomniekus karalienes vadītajā karā pret Skotiju. Galma dāmas atlasa savus kalpotājus un ziņo par pierobežas pilīm.
Katrā lēmumā, ko Katrīna pieņem kopā ar Tomasu Hovardu, ir jaušama agrīnā pieredze ar vecākiem kaujas laukā. Kaut gan Anglijā visi žēlojas, ka viņu liktenis ir nodots večuka un grūtnieces rokās, man abi šķiet labāki karavadoņi par tiem, kas aizbraukuši uz Franciju. Katrīna izprot draudošās briesmas. Tomass Hovards sapulcē vīrus gājienam uz ziemeļiem, un abi izstrādā plānu. Viņš uzbruks skotiem ziemeļos, un karaliene izveidos otro aizsardzības līniju zemes vidienē. Par spīti savam stāvoklim, viņa izjāj pretī armijai, sēžot baltā zirgā, un ir ģērbusies zeltā. Viņa skaļi uzrunā karavīrus un paziņo, ka neviena cita tauta nespēj cīnīties tik varonīgi, kā to spēj angļi.
Es viņu vēroju un tik tikko pazīstu vientuļo meiteni, kas Ladlovā raudāja manās skavās. Viņa ir kļuvusi