Karaļa lāsts. Filipa Gregorija

Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Karaļa lāsts - Filipa Gregorija страница 7

Karaļa lāsts - Filipa Gregorija

Скачать книгу

Es pieeju pie spoguļa un sakārtoju galvassegu, vērojot savas tumšās acis, gaišo, tīro ādu un pievilcīgo, rozes pumpuram līdzīgo muti. Tikai garais Plantagenetu deguns man sagādā vilšanos. Nolēmusi neļauties paštīksmei, es novēršos no spoguļa un gaidu princesi pie krāsns.

      Pēc brīža Artūrs pieklauvē pie durvīm, un es pamāju savai galma dāmai. Tā atver durvis un iziet ārā, ielaidusi Artūru, kurš paklanās un noskūpsta mani uz abiem vaigiem.

      – Vai jūsu bērni ir atveseļojušies? – viņš jautā.

      – Jā, lai slavēts Dievs! – es atbildu.

      Viņš ātri pārmet krustu. – Āmen. Un jūs nesaslimāt?

      – Pārsteidzoši, bet šoreiz saslima pavisam nedaudzi, – es saku. – Mums paveicās. Nomira tikai divi. Mazajam vispār nebija nekādu pazīmju. Dievs patiesi ir žēlsirdīgs.

      Artūrs pamāj. – Vai drīkstu atvest pie jums Velsas princesi?

      Es pasmaidu, dzirdot, cik rūpīgi viņš izrunā savas sievas titulu. – Kā jums patīk laulāta vīra dzīve, Jūsu Gaišība?

      Viņš strauji pietvīkst, tādējādi apliecinot, ka meitene viņam ļoti patīk, bet ir kauns atzīties. – Normāli, – viņš klusi atbild.

      – Vai jums kopā ir labi, Artūr?

      Sārtums viņa vaigos kļūst vēl košāks. – Viņa ir… – Princis apklust. Acīmredzot viņam pietrūkst vārdu.

      – Skaista? – es ierosinu.

      – Jā! Un…

      – Tīkama?

      – Protams! Un…

      – Valdzinoša?

      – Viņai piemīt tāds… – Artūrs iesāk un atkal apklust.

      – Es labprāt viņu satiktu. Ir skaidrs, ka vārdiem viņu nevar aprakstīt.

      – Kundze, jūs par mani smejaties, bet gan sapratīsiet…

      Viņš iziet ārā, lai atvestu savu sievu. Es tikai tobrīd apjaušu, ka esam likuši viņai gaidīt, un prātoju, vai meitene ir apvainojusies. Viņa taču audzināta kā Spānijas infanta un gatavota ārkārtīgi spožai dzīvei.

      Smagās koka durvis atveras, es pieceļos kājās, un Artūrs ieved princesi istabā. Viņš paklanās, iziet ārā un aizver durvis. Mēs ar Velsas princesi esam vienas.

      Meitene ir tik maza un trausla, ka līdzinās princeses portretam loga vitrāžā, nevis īstai būtnei. Bronzas krāsas mati pieticīgi paslēpti zem smagas galvassegas, šmaugo vidukli iežņaudz ņieburs, un abpus sejai slīgst dārgas mežģīnes. Viņa nolaižas reveransā, slēpjot acis un seju. Es satveru viņas roku, meitene atliec galvu, un es ieraugu viņas koši zilās acis un kautro, pievilcīgo smaidu.

      Viņa nobālējusi klausās, kamēr es latīniski sveicu viņu pilī un atvainojos par vēlo ierašanos. Es redzu, ka viņa ar skatienu meklē Artūru, iekož apakšlūpā un beidzot runā. Viņa uzreiz pievēršas vienīgajam, ko es labprātāk nedzirdētu nekad, it īpaši no viņas mutes.

      – Mani pārņēma nožēla, dzirdot par jūsu dēla nāvi, – viņa paziņo. – Patiesa nožēla.

      Es esmu pārsteigta, ka princese uzdrošinās par to ieminēties, turklāt tik atklāti un līdzjūtīgi.

      – Tas bija liels zaudējums, – es rāmi nosaku. – Bet tāda ir šī pasaule.

      – Baidos, ka mana ierašanās…

      Ir neiespējami klausīties tādu atvainošanos par slepkavību, kas notika viņas dēļ, un es pārtraucu meiteni. Nabadzītes skatienā pavīd jautājums, kā viņa varētu mani mierināt. Šķiet, viņa tūlīt metīsies ceļos un atzīs savu vainu itin visā. Bet es negribu dzirdēt sava brāļa vārdu, citādi sabrukšu un raudāšu šīs jaunās sievietes priekšā. Viņš būtu dzīvs, ja nebūtu Katrīnas. Kā lai es par to runāju mierīgi?

      Gribēdama viņu apklusināt un atvairīt, es paceļu roku. Viņa to satver un nolaižas reveransā. – Jūs neesat vainīga, – es nočukstu. – Un mēs pildām pienākumu pakļauties karalim.

      Zilajās acīs parādās asaras. – Man ļoti žēl, – viņa atkārto.

      – Jūs neesat vainīga, – es saku, lai viņu apklusinātu. – Viņš arī ne. Un arī es neesmu.

      *

      Pēc tam mēs dzīvojam laimīgi. Es katru dienu saskatu Katrīnā drosmi, kas palīdzēja viņai ielūkoties man acīs un paust savu nožēlu par manām sāpēm. Viņa izmisīgi ilgojas pēc mājām, bet vēstules no mātes saņem reti. Katrīna ir kā bārene svešā zemē, un viņai jāmācās gan mūsu valoda, gan paražas.

      Pat mūsu ēdieni viņai ir nezināmi. Reizēm, kad mēs kopīgi izšujam, es cenšos viņu izklaidēt ar jautājumiem par mājām.

      Katrīna runā par Alhambru kā par dārgakmeni zaļā dārza ietvarā, novietotu Granadas pils dārgumu lādē. Viņa stāsta par strūklaku ledaino ūdeni, kas plūst pa caurulēm no augstajiem kalniem, un par sauli, kas kveldē zemi. Viņa runā par katru dienu valkātajiem zīda tērpiem un laiskajiem rītiem mazgātavā, ko sedz marmora plāksnes. Es klausos par viņas māti, kas troņa zālē spriež taisno tiesu un pārvalda zemi kā līdzvērtīga kopā ar vīru, un par abu apņēmību ieviest Dieva likumus visā Spānijā.

      – Mūsu valsts jums noteikti šķiet kā cita pasaule, – es ieminos, vērojot tumšo ziemas ainavu aiz loga. Kalnus sedz sniegs, un virs ielejas velkas mākoņi, bet pa loga rūtīm rībina lietus lāses.

      – Tā ir kā sapnis, – Katrīna klusi nosaka. – Kad viss ir citāds un nemitīgi gribas pamosties.

      Klusībā es piekrītu, jo zinu, kā ir ieraudzīt citu pasauli un nespēt atgriezties senajā dzīvē.

      – Ja nebūtu Art… Viņa Gaišības, – Katrīna nočukst un atkal pievēršas šuveklim, – ja nebūtu viņa, es justos ārkārtīgi nelaimīga.

      Es pieskaros meitenes plaukstai. – Paldies Dievam, ka princis jūs mīl, – es klusi saku. – Un ceru, ka mēs visi padarīsim jūs laimīgu.

      Viņa nekavējoties paceļ skatienu. – Viņš mani tiešām mīl, vai ne?

      – Neapšaubāmi. – Es smaidu. – Artūram ir mīlas pilna un dāsna sirds. Es ļoti priecājos, ka jūs abi esat satikušies. Reiz jūs būsiet cildeni valdnieki.

      Katrīnai staro acis – kā jebkurai jaunai sievietei, kas iemīlējusies.

      – Vai ir kādas pazīmes? – es klusi jautāju. – Par bērnu? Jūs zināt, kas liecina par bērna ieņemšanu, vai ne? Jūsu māte vai dueņa visu paskaidroja?

      – Jums nekas nav jāsaka; mana māte par to parūpējās, – meitene pašcieņas pilnā balsī atbild. – Es

Скачать книгу