ir nopietna; šī nav bērnišķīga rotaļa. – Nebūs sodu par sīkiem nodarījumiem, – viņa saka. – Taisnīgumu nedrīkst izmantot, lai piespiestu cilvēkus pakļauties.
Es tik tikko jaušami pamāju. Karaļa tieksme sodīt savus augstmaņus, pat draugus, un iepīt viņus nepārvaramu parādu valgos pamazām saēd viņa galma padevību. Bet es nedrīkstu par to runāt ar karaļa mantinieku.
– Un nekādu netaisnīgu arestu, – Katrīna pavisam klusi piebilst. – Ja nemaldos, jūsu radinieki šobrīd ir Londonas Tauerā.
– Viljams de la Pols ir Tauerā, bet viņam nav izvirzīta apsūdzība, – es saku. – Cerams, ka viņam nav nekādas saistības ar aizbēgušo dumpinieku Edmundu. Es nezinu, kur viņš ir un ko dara.
– Neviens nešaubās par jūsu uzticību! – Katrīna apliecina.
– Es uzmanos, lai tas nenotiktu. Un ļoti reti runāju ar saviem radiniekiem.
Ladlovas pils, Velsas robežapgabals, 1502. gada aprīlis
Artūrs cenšas, mēs visi cenšamies uzlabot Katrīnai noskaņojumu, bet šī ziema pie Velsas robežu kalniem viņai ir ilga un auksta. Viņš apsola visu – sakņu dārzu, apelsīnus, no kā pagatavot ievārījumu, rožu eļļu matiem, dzīvas lilijas, kas uzziedēšot pat Anglijā. Mēs nemitīgi apliecinām, ka drīz sāksies siltais laiks un tad būs pat karsts, kaut gan ne tik tveicīgs kā Spānijā, mēs varēsim pastaigāties, netinoties šallēs un kažokādās, un reiz mitēsies arī lietus, un saule pacelsies spožās debesīs daudz agrāk, satumsīs vēlāk, un viņa dzirdēs lakstīgalu dziesmas.
Mēs apzvēram, ka maijs būs saulains, un stāstām par maija svētku naivajām rotaļām. Viņa rītausmā atvērs logu un uzklausīs slavinājumus, visi izskatīgie jaunekļi atstās nolobītas stibas pie viņas durvīm, mēs viņu kronēsim par Maija karalieni un iemācīsim dejot ap izpušķoto stabu.
Tomēr mūsu solījumi nepiepildās. Maijs ir citāds. Tas droši vien nekad nevarētu būt tāds, kādu mēs iztēlojām; bet vainīgs nebija sliktais laiks, ļaužu noskaņojums, pumpuri vai zivis ezerā. Lakstīgalas ieradās un pogoja, bet neviens neklausījās. Šādu nelaimi neviens nebija paredzējis.
– Artūrs ir slims, – mans vīrs paziņo, aizmirsis visus prinča titulus, aizmirsis pieklauvēt. Viņš tikai ieskrien manā istabā, raižpilni savilcis seju. – Ātri, nāciet man līdzi!
Es sēžu pie spoguļa, kamēr kalpone pin manus matus, bet pielecu kājās, izraujot bizi viņai no rokām. Jau pēc brīža esmu uzvilkusi rītakleitu un steigšus sienu jostu. – Kas noticis?
– Viņš jūtoties noguris, un visur sāpot.
Artūrs nekad nežēlojas par slimībām, nekad neaicina ārstu. Mēs abi skrienam uz viņa guļamistabu, un mans vīrs elsodams seko, kamēr es strauji kāpju augšā.
– Vai jau pasaucāt ārstu? – es pār plecu jautāju.
– Protams. Bet viņš kaut kur aizgājis. Kalpotājs viņu meklē. – Mans vīrs atbalstās pret sienu un piespiež plaukstu pie krūtīm. – Ilgi nebūs jāgaida.
Mēs sasniedzam Artūra guļamistabas durvis. Es pieklauvēju un eju iekšā, negaidot atbildi. Zēns ir gultā, un viņa seju klāt sviedri. Viņš ir bāls kā rēgs.
Ieraudzītais mani satriec, tomēr es cenšos to neizrādīt.
– Manu zēn, – es sirsnīgā, rāmā balsī nosaku. – Vai nejūtaties labi?
Viņš pagriež galvu. – Man ir karsti, – viņš atbild, un es pamanu sasprēgājušās lūpas. – Ļoti karsti. – Viņš pamāj saviem kalpotājiem. – Palīdziet. Es piecelšos un apsēdīšos pie uguns.
Es atkāpjos un vēroju vīriešus. Tie atmet segas un palīdz princim izkāpt. Viņš kustoties saviebjas un smagnēji apsēžas, it kā būtu piekusis.
– Lūdzu, pasauciet Viņas Gaišību princesi, – viņš saka.
– Vēlos viņai pateikt, ka šodien nevarēšu piedalīties izjādē.
– Es pati varu viņai pavēstīt…
– Nē, es gribu viņu redzēt.
Vairs neiebilstot, es dodos pie princeses, lai aicinātu viņu apciemot vīru. Katrīna lasa tekstu angļu valodā un rauc pieri. Viņa nekavējoties man seko, gaidpilni smaidīdama; viņas pavadone donja Elvira seko, veltījusi man skarbu skatienu, kurā jaušams jautājums. “Kas atkal noticis šajā aukstajā, lietainajā zemē? Kā angļi atkal kļūdījušies?”
Tiklīdz princese ieiet Artūra guļamistabā, viņas smaids nozūd.
– Vai esat saslimis, mīļotais? – viņa jautā.
Princis sarāvies sēž pie krāsns; mans vīrs stāv viņam blakus un izskatās pēc izmisuša suņa. Artūrs paceļ roku, aizliedzot sievai nākt tuvāk, un kaut ko klusi pasaka. Princese satriekta palūkojas uz mani.
– Lēdija Mārgarita, mums jāpasauc prinča ārsts.
– Es jau aizsūtīju savus kalpotājus viņu sameklēt.
– Bet es negribu nekādu kņadu, – Artūrs nekavējoties paziņo. Viņam jau no bērnības nepatīk slimot un būt aprūpētam. Viņa brālis Harijs izbauda uzmanību un labprāt slimo, bet Artūrs vienmēr apgalvo, ka viņam nekas nekaiš.
Pie durvīm pieklauvē, un kāds uzsauc, ka ieradies ārsts. Donja Elvira atver durvis, un princese apber ārstu ar jautājumiem latīņu valodā. Viņš nesaprot un vēršas pie manis pēc palīdzības.
– Viņa Gaišība jūtas nelāgi, – es paskaidroju un atkāpjos. Artūrs grīļodamies pieceļas, nobālējis kā rēgs. Ārsts viņu ierauga un satrūkstas, un es uzreiz noprotu, par ko viņš domā.
– Nāciet man līdzi, – es aicinu princesi, satvērusi viņu aiz rokas. – Apbruņojieties ar pacietību. Berivērta kungs ir prasmīgs ārsts un pazīst princi kopš bērnības. Droši vien nekas slikts nav noticis. Drīz viņš būs vesels.
Mēs klusēdamas gaidām, līdz ārsts atgriežas. Artūrs atkal ir apgūlies.
– Manuprāt, viņam jāļauj atpūsties, – ārsts noteic.
Es pieeju viņam klāt un klusi nosaku: – Tā nav sviedru slimība. – Šķiet, es nemaz nelūdzu viņa viedokli, tikai aizliedzu nosaukt vārdā visbīstamāko draudu. – Nevar būt.
– Kundze, es diemžēl nezinu.
Ārsts ir pārbijies. Sviedru slimība nogalina diennakts laikā, tā nopļauj vecos un jaunos, veselos un vārgos, nevienu nesaudzējot. Karalis atveda sev līdzi šo lāstu, kad iesoļoja valstī kopā ar algotņu armiju no Eiropas notekām un cietumiem. Henrijs Tjūdors ir uzkrāvis šo nelaimi angļu tautai, un pirmajos mēnešos pēc lielās kaujas cilvēki to dēvēja par zīmi, ka viņa dzimta iznīks. Vai šis pareģojums skāris mūsu jauno princi? Vai viņa trauslajai dzīvībai
