gadsimta šņaucamo kārbiņu kolekcijai viņa piešķīra citu eksperta apzīmējumu: “Sīknieciņi”.
Taču tad Roza sāka šaubīties.
Ja kāds centās izlikties gudrs, tad allaž atradās iespēja, kā viņu pieķert.
Jādomā, ka galvenā atšķirība starp “knibučiem” un “sīknieciņiem” bija lietu lielums?
Bet kuri no tiem bija lielāki?
Viņas pašapziņa sāka šķobīties. Bija atlikušas tikai dažas minūtes, bet bija vēl ļoti daudz apzīmējamu lietu.
Rozas koncentrēšanās sāka zust.
“Vecs, izbalējis grīdceliņš”, viņa uzrakstīja un nometa lapiņu uz Obisona paklāja. “Pusgalds” nonāca uz demi-lunc konsoles, bet “Atrakciju parka spieģelis” uz lielas karaļa Džordža laiku izliektās lupas virs kamīna dzegas.
Un tomēr jautājums nedeva viņai mieru: kuri bija lielāki?
Knibuči vai sīknieciņi?
Kad bija atlikušas divas minūtes, Roza sāka krist panikā. “Bilžu Bībele” nonāca uz liela Les Très Riches Heures de Jean Duc de Berry izdevuma. Viņa sarauca pieri. “Neķītras bildītes”, Roza nepatikā uzkricelēja, ieraugot Helmūta Ņūtona fotogrāfiju albumu ar autora autogrāfu. (Viņi jau nu varēja būt tik pieklājīgi, lai tās noslēptu!)
Vēl tikai viena minūte!
Vai viņai vajadzētu samainīt lapiņas?
Rozas rīkle sažņaudzās, sirds sāka pukstēt straujāk. Visas viņas pagātnes neveiksmes un garām palaistās izdevības saplūda šajā vienīgajā uzdevumā. Bet kāda tam bija jēga? Viņa bija izgāzusies ēdamrīku pārbaudē. Un arī sudrablietu pārbaudē. Visa viņas dzīve bija viena vienīga muļķīgu kļūdu virkne!
Un šīs piepešās, žņaudzošās nomāktības ēnā Rozas standarti sāka šķobīties.
“Vēl viens sasodīts krēsls” uz karalienes Viktorijas laiku lasāmkrēsla, “Divi neglīti pediņi” uz Arno vecvecvectēva un tēvoča portretiem, “Pilnīgu svešinieku bars” uz ģimenes fotogrāfijām sudraba ietvaros, kas bija izvietotas uz klavierēm. Un uz Steinway flīģeļa nonāca zīmīte, kas bija rakstīta ar lielajiem sākumburtiem – “VARU DERĒT, KA NEVIENS NEKAD NESPĒLĒ!”.
Un tā tas turpinājās.
Līdz brīdim, kad Saimona Greja pavadībā telpā ienāca pati Burgaltas di Kudrē kundze.
Te, kā tas bieži gadās lielās saimniecībās, vienlaicīgi norisinājās daudzas dažādas lietas. Kamēr Gonts nodarbojās ar jaunu kandidātu pārbaudīšanu saimniecības pārziņa aizvietotāja asistenta jaunākā palīga amatam, vienu stāvu augstāk Saimons Grejs un Olīvija rīkoja drudžainas pārrunas ar potenciālajiem Rodija Praula aizstājējiem. Viņi bija izmaluši Londonas mākslas skolas, meklējot kādu drosmīgu, oriģinālu un, vēlams, uzbrūkošu mākslinieku, lai viņš varētu ieņemt Rodija vietu, un bija saņēmuši solījumu, ka vairāki kandidāti ieradīsies Česterskvēra četrdesmit piektajā numurā līdz dienas beigām. Patiešām, visā Londonā jauni mākslinieki savās pažobelēs vāca kopā darbu attēlus, drudžaini ģērbās un rija kafiju milzu apjomos, cenzdamies ātrāk atžirgt, lai atstātu iespaidu uz šo varenu duetu.
Taču viņi varēja arī nepūlēties.
Tāpēc ka liktenim bija padomā gluži kas cits.
Olīvija atrāva vaļā viesistabas durvis.
Viņas galva dunēja no raizēm un satraukuma. Viņa nekad nebija domājusi, ka piekrišana kļūt par galerijas vadītāju prasīs tik daudz praktiskas rīcības. Nu piepeši viņi atradās krīzes situācijā, un Saimons gaidīja palīdzību tieši no viņas, nevis no kāda cita. Viņi jau bija izpētījuši dučiem portfolio, no kuriem neviens neizrādījās piemērots. Cerības gaisa. Viņi nemūžam nespēs laikus atrast pienācīgu aizstājēju.
Bija pienācis brīdis skatīties patiesībai acīs.
– Redzi, Saimon, – viņa skaidroja, – mums ir vajadzīga oriģināla vēsma, nevis tikai cienījams kandidāts, bet kāds gluži izcils, tāds, kuram ir sakāms kas izaicinošs. Taču izredzes, ka mēs atradīsim tāda kalibra mākslinieku tik īsā laikā…
Viņa apstājās. Olīvijas skatienu bija piesaistījis kaut kas uz kamīna dzegas.
“Atrakciju parka spieģelis” – tā bija rakstīts uz nelielas lapiņas rūpīgā, bērnišķīgā rokrakstā. Zemāk, pie porcelāna figūriņām, bija cita lapiņa.
“Knibuči”.
Un virs šņaucamo kārbiņu kolekcijas “Sīknieciņi”.
Viņa pagriezās.
Mazas lapiņas bija visur!
“Dibāns”.
“Pūks”.
“Pusgalds”.
– Mans dievs! – Saimons noelsās. – Jūsu mājā ielauzies kāds vandalis! Vai izsaukt policiju?
Olīvija neatbildēja.
Viņa stāvēja pie fotogrāfijām sudraba ietvaros.
“Pilnīgu svešinieku bars”, tur bija rakstīts.
Pilnīgu svešinieku bars!
Kurš būtu varējis izdarīt ko tādu?
Ko gan tas nozīmēja?
Un tomēr Olīvija nespēja atbrīvoties no savādās sajūtas, ka pirmo reizi viņa raugās uz saviem radiem ar skaidru skatu.
– “Vēl viens sasodīts krēsls”, – viņa nomurmināja, skaļi nolasīdama rakstīto. “Slepenais panelis”? – Viņai krūtīs aizrāvās elpa. – “Viņa un Viņas tronis”?
Cik briesmīgi! Cik uzmācīgi!
Cik precīzi!
Saimonam bija taisnība: tas bija vandalisms. Taču tas bija arī kas cits.
Telpa izskatījās tieši tāda, kādu viņa to bija atstājusi, ja neskaita noslēpumainās lapiņas. Nekas īsti nebija mainījies. Un tomēr piepeši viņas perspektīva tika neatsaucami mainīta. Tas bija uzbrukums, šokējošs un reizē izsmalcināts.
Saimons nesekmīgi centās apspiest smieklus. – Paskaties uz šo! – Viņš norādīja uz Helmūtu Ņūtonu. – Tas ir trakoti smieklīgi!
– Es vienmēr esmu ienīdusi šo grāmatu.
– Tiešām? – Viņš paslepšus to pārlapoja. – Man šķiet, ka tā ir visai seksīga.
Olīvija saķēra viņu aiz rokas. – Tas ir ārkārtīgi neparasti!
– Jā.
