nekad agrāk neesmu neko tādu redzējusi, – viņa piekrita.
Stūrī bija sakņupis kāds stāvs.
– Mans dievs, māksliniece, – Olīvija norādīja. – Viņa ir tik jauna!
Viņi tuvojās.
– Sveiki! – Olīvija žilbinoši pasmaidīja.
Meitene pamāja.
– Kā sauc šo darbu?
– Kā, lūdzu?
– Kāds ir šī darba nosaukums, – Saimons runāja lēni un skaidri. – Vai tam ir kāds nosaukums?
Liela asara noritēja pār meitenes vaigu. – Es vienkārši neredzu… tas ir, kāda jēga turpināt?
Viņas vārdi caururba Olīviju gluži kā naža asmens.
– “Kāda jēga turpināt”, – viņa atkārtoja.
Tikai nedaudzas reizes mūžā kaut kas viņu bija skāris tik spēcīgi. Olīviju pārņēma briesmīga caurredzamības sajūta.
Te tas viss bija: pasaule, kuru viņa bija pūlējusies izveidot, viņas publiskā seja visā savā izmisīgajā lielmanībā un ārišķībā. Kā šī svešiniece – gandrīz vai vēl pusaudze – bija varējusi tik precīzi atminēt tukšumu, kas slēpās zem virskārtas?
Patiešām, kāda bija jēga?
Olīva notupās līdzās meitenei. – Nespēju jums ne izteikt, cik lielu apbrīnu manī izraisa jūsu paveiktais.
Meitene samirkšķināja acis.
– Saimon, palūkojies uz detaļām! Pat kostīms, kas viņai ir mugurā!
– Jā, briesmīgi! Kā jūs sauc?
– Roza. – Viņa pietrausās kājās. – Roza Moriartija.
– Ak kungs. Vai jums ir kāds cits vārds? Redziet, vārds šajā jomā ir ļoti svarīgs.
– Dažreiz cilvēki sauc mani par Redu.
– Tas ir labi!
– Taču man tas nepatīk, – viņa piebilda.
– Tas nekas. Reda Moriartija! – Viņš pagriezās pret Olīviju. – Kā tas izklausās? “Apvērsumam ir jauns vārds: Reda Moriartija”!
– Izcili!
– Vai tas nozīmē, ka esmu pieņemta darbā? – meitene apjautājās.
Taču Olīvija to nedzirdēja. Šī neparastā jaunā sieviete bija paņēmusi jēgas trūkumu viņas dzīvē un pacēlusi to līdz mākslas līmenim.
Pirmo reizi pēc ilga laika viņa sajuta enerģijas pieplūdumu.
– Neviens nedrīkst nekam pieskarties šajā telpā! Saimon, sazvani Monu Frīstailu! Es gribu, lai tas viss nekavējoties tiktu pārvests uz galeriju. Tu esi ļoti gudra meitene.
– Tiešām?
– Neiedomājami talantīga!
– Kādā ziņā?
Olīvija un Saimons pārmija skatienus.
– Un arī asprātīga! – Saimons iesmējās. – Kur tu esi mācījusies?
– Mācījusies? Es pametu skolu piecpadsmit gadu vecumā.
Redziet, man ir mazs bērns.
– Bērns? Bet tev pašai taču nevar būt vairāk par divpadsmit gadiem!
– Man ir divdesmit divi. Nu, gandrīz. Nākammēnes būs. – Un tava biogrāfija? – Saimons noprasīja. – Kur tu esi dzimusi? Kur tu dzīvo? Kāda ir tava ģimene?
– Esmu no Kilbērnas. Manam tēvam pieder lietotu preču veikals. Mana māte aizbēga, kad man bija desmit gadu. Es dzīvoju pašvaldības mājā rajonā netālu no Kvīnsparka.
Saimons tik tikko spēja savaldīties. – Cik ārkārtīgi aizraujoši!
Olīvija ar žestu norādīja, lai viņa apsēstos. – Un tava aizraušanās ar konceptuālo mākslu… no kurienes tā nāk?
– Māksla? – Meitene paknibinājās gar neglīto kostīmu.
– Es pat neprotu zīmēt.
– Mūsdienās neviens vairs nezīmē! – Saimons apgalvoja. – Es nevarētu pārdot nevienu zīmējumu, pat ja no tā būtu atkarīga mana dzīvība!
– Absolūti nenoslīpēts talants, – Olīvija apbrīnā pašūpoja galvu.
– Tev taisnība, – Saimons pamāja. – Dievs ir atbildējis uz mūsu lūgšanām! Te ir mūsu meklētais enfant terrible! Pat vēl vairāk enfant nekā Rodijs – un nesalīdzināmi vairāk terrible!
Tikmēr pirmajā stāvā vienu no māksliniekiem, kuru bija ieteikusi Mona Frīstaila no Sleida mākslas koledžas, izstīdzējušu jaunu vīrieti ar lielu degunu un podziņām līdzīgām acīm, kura specializācija bija cilvēku mirstīgo atlieku saglabāšana aspikā, intervēja Gonts. Puisim bija gluži labi veicies ar sudrablietu spodrināšanu, un viņš pārsteidzoši labi tika galā ar ēdamrīku nosaukšanu. (Omāra trīsžuburis viņam nebija nekāds svešinieks.)
Diemžēl viņam neradās iespēja ķerties pie pēdējā pārbaudījuma, jo Saimons Grejs bija norobežojis viesistabu, un vēlāk pēcpusdienā viss tika pārvests uz galeriju. Tomēr Gonts nolēma tik un tā pieņemt viņu darbā. Viņa smīns bija pirmšķirīgs, un viņam piemita iedzimta pārākuma apziņa, kādu nav iespējams apgūt. Un, godīgi sakot, viņa kustībās jautās kaut kas no “Džīnas Māršas”.
Tāpēc var gadīties, ka Anglija bija pazaudējusi vēl vienu izcilu topošo mākslinieku par labu apkalpojošajai sfērai.
Bet varbūt arī ne.
Intervija
Hjūijs sēdēja saules apspīdētā laukumiņā uz soliņa Grīnparkā, kamēr līdz noteiktajam ierašanās laikam bija atlikušas desmit minūtes. Viņš jutās stīvi un neērti tumšajā vilnas uzvalkā, kuru bija aizņēmies no Malkolma. Taču tas vismaz neoda pēc vijolītēm.
Varbūt tā bija kļūda – ļaut Klārai viņu saģērbt. Taču, kad viņa padzirdēja, ka brālis beidzot ticis pie darba pārrunām, tad vairs nelika Hjūiju mierā. Viņas tradicionālās dzeltenās līmlapiņas brīdinājumu vietā sāka piedāvāt padomus: “Skaties acīs un smaidi! Taču ne IDIOTISKI!” – “Neēd neko smirdīgu iepriekšējā dienā.” – “Atceries, ka tev jānoskujas!” Nedēļas gaitā tie sāka kļūt aizvien līdzīgāki amerikāņu dzīves gudrību saukļiem: “Tu to vari!” – “Šis darbs jau ir tev kabatā! Tev atliek tikai pastiept
