nepārdomāsi un neaizaicināsi mani ciemos, – viņš cerīgi pasmaidīja.
– Tu zini noteikumus, Hjūij.
– Ak jā. Noteikumus.
– Nevajag kļūt sarkastiskam; tiem ir noteikta jēga.
Hjūija plauksta aizklīda līdz Letīcijas viduklim un piespieda viņu sev klāt. – Nekādas emocionālas pieķeršanās, nekādu dāvanu, nekādas kopīgas nakšņošanas, nekādu maigu jūtu…
– Un nekādu nejauku pārsteigumu! – viņa pabeidza. – Noteikumi dod mums drošību, Hjūij. Tu taču ne uz mirkli nedomā, ka mums būtu tik jautri kā tagad, ja mēs būtu pāris, ko?
– Hmmmm, – viņš paslēpa seju viņas garā kakla izliekumā. – Es domāju…
Letīcija viņu atstūma. – Tev taču nedraud briesmas, ko?
Viņa to cieši uzlūkoja. – Atceries, ja tu sāc iemīlēties…
– Bet es nesāku!
– Apzvēri?
Viņš nometās uz viena ceļgala. – Es vienaldzībā zemojos tavā priekšā! – Tad, atrazdamies tajā pašā pozā, viņš pabāza galvu zem viņas svārkiem. – Ak! Te ir kaut kas, ko esmu palaidis garām! – Viņa lūpas pavirzījās augšup pa gūžas iekšpusi.
– Hjūij! Mēs atrodamies ielas vidū! Ak! – viņa novaidējās, satverdama margas. – Ak jā!
Viņš izbāza galvu ārā. – Bez šaubām, mēs varētu iet augšā…
– Tas būtu pret Noteikumiem!
– Jā. Taču tas liksies tik nepareizi, vai ne? – Nostājies uz kājām, viņš pievilka Letīciju klāt. – Tas būtu tik neiedomājami… slikti!
Viņa nespēja pretoties. Viņš patiešām bija vienreizējs rotaļu biedrs. – Ak, nāc! – Smiedamās viņa pārvilka Hjūiju pāri ielai un ierāva iekšā mazajā dārziņā aiz dzīvžoga. – Tikai es tevi brīdinu…
Viņš cieši noskūpstīja Letīciju.
Viņi iekrita smaržīgajā zālē. Hjūijs ielūkojās viņas skaistajās tumšajās acīs; mati izspūruši, lūpas pavērtas.
– Es tevi nemīlu, – viņš nočukstēja.
Letīcija apvija rokas viņam ap kaklu. – Tu runā vissaldākos vārdus!
Profesionāli sieviešu patmīlas lolotāji
Pēc divām dienām Hjūijs sēdēja uz tā paša soliņa Grīnparkā un gaidīja vīru vārdā Valentīns. Tas nu nebija nekāds piemērotais vārds vīrietim. Hjūijs bija ģērbies tajā pašā aizlienētajā uzvalkā. (Malkolms jau tagad prasīja, lai viņš to aiznestu uz ķīmisko tīrītavu.) Saulainā diena bija gandrīz tāda pati kā iepriekšējā, un visu šo piedzīvojumu iekrāsoja izteikta déjà vu sajūta. Hjūijs pieķēra sevi pētām tālumā redzamos stāvus, meklējot nevis vīrieti ar neveiksmīgo vārdu, bet gan rudmataino sievieti. Viņš jutās savādi vīlies, kad Valentīns beidzot uzradās.
– Jūs esat Hjūijs, – Valentīns paziņoja, nostādamies viņam priekšā un pastiepdams roku.
– Jā, – Hjūijs piecēlās un to paspieda. Viņam likās, ka tas ir dīvains sarunas sākšanas veids.
– Priecājos iepazīties. Mani sauc Valentīns Čārlzs. Ko jūs teiktu par kādu mēriņu Šepardsmārketā?
– Protams, – Hjūijs pasmaidīja.
Darbam, kura devējs tev izmaksā dzeramo jau pirmajā dienā, vajadzēja būt labam.
Viņi šķērsoja ielu, un Valentīns rādīja ceļu šaurā sānieliņā. Šepardsmārketa beidzās ar nelielu skvēru, un vienā tā stūrī atradās krodziņš, kura nosaukums bija “Ādams un Ieva”. Izkārtnē bija attēlots vīrietis un sieviete, kurus nodala ābols. Viņi iegāja iekšā, un, kad Hjūija acis aprada ar pustukšā bāra dūmakaino tumsu, viņš ieraudzīja pazīstamu seju. Viņa sēdēja pie stūra galdiņa un malkoja baltvīnu.
– Tā esat jūs! – Hjūijs pats jutās pārsteigts par to, cik ļoti priecājas, viņu redzot.
Viņa pasmaidīja.
– Ļaujiet jūs iepazīstināt ar manu palīdzi, Flikeringas kundzi. Saīsinājumā Flika.
Viņa norādīja uz krēslu. – Sēdies, Hjūij. – Ko jūs dzersiet? – Valentīns apjautājās.
– Ak, es nezinu… – Jādomā, ka tā bija pārbaude; droši vien pareizā atbilde nozīmētu pasūtīt kādu bezalkoholisku dzērienu.
– Es dzeršu viskiju, bet tas droši vien būtu pārāk vecišķi jums. Alus pinti?
Hjūijs atslābinājās. – Jā, lūdzu.
Valentīns devās pie bāra. Viņi palika divatā.
– Nebiju domājis, ka satikšu jūs vēlreiz, – viņš klusi noteica.
Flika pārvilka ar pirkstu pāri glāzes malai. – Un tomēr te nu mēs esam. Dzīve ir savāda, vai ne?
– Kā nu ne. – Viņš sagrozījās, īsti nezinādams, kā turpināt. – Viņdien parkā… tas, kas notika…
Viņa to apturēja. – Neraizējies. Es to neuztvēru personiski. Tas viss piederējās pie darba pārrunu procesa, Hjūij. Esmu to piedzīvojusi simts reižu.
– Skaidrs. – Viņš izskatījās satriekts.
– Kāpēc tik nopietni? – viņa iesmējās. – Jādomā, ka tu jūties atvieglots!
Viņš izdvesa nopūtu. – Bet cik daudzas reizes jūs esat satikusi svešinieku, ar kuru var sarunāties? – Tiešums viņa skatienā bija satraucošs. – Ar kuru jūs tiešām gribētu sarunāties?
– Nujā, bet vispār jau ir tā… – Viņš prata vienā mirklī radīt intimitāti, dezorientējot Fliku ar savu dabiskumu. Viņa vēl nekad neko tādu nebija pieredzējusi.
Valentīns atgriezās ar dzērieniem un apsēdās.
– Uz veselību, Venablsa-Smaita kungs! – Viņi pacēla glāzes. – Apsveicu ar pieņemšanu darbā!
– Pateicos! – Hjūijs plati pasmaidīja.
Viņi pasmaidīja pretī.
– Nu tā, – Hjūijs uzdrošinājās pārtraukt klusumu, – ko īsti mēs darām?
Valentīns cieši viņu uzlūkoja. – Jums ir izrādīts liels gods. Jūs esat izraudzīts, atlasīts, lai pievienotos vienai no vecākajām un noslēpumainākajām profesijām pasaulē.
Hjūijs
