atraitne nolika adīkli un piecēlās kājās, un viņas sirmie mati Rīvam atgādināja stikla šķiedru. Kā parasti, viņa bija tos sakārtojusi vecmodīgā frizūrā, kas droši vien bijusi populāra viņas jaunībā. Rīvs nespēja iztēloties, cik ilgs laiks vajadzīgs, lai apvītu visas šķipsnas apkārt galvai kā desiņu virteni.
– Vai vēlaties, lai pasniedzu jums spieķi? – viņš apjautājās. Atraitne novēcināja roku noraidošā žestā. Viņas pelēkā kleita nevarēja lepoties ar lielajām, kuplajām piedurknēm, kādas valkāja vairums sieviešu; tās bija taisnas un vienkāršas. – Nē, nē. Es tikai atbalstīšos pret jūsu roku.
Viņš viegli palocījās. – Tādā gadījumā man būs ļoti paveicies.
– Ak, klusējiet jel! Nav nekādas jēgas šķiest savu daiļrunību manis dēļ. Labāk aiztaupiet to jaunajām dāmām, kuras to novērtēs. – Tomēr patika Dinvidijas kundzes balss tonī liecināja par pretējo.
Rīvs vieglītēm satvēra vecās dāmas elkoni. – Jūs labi zināt, ka manas acis redz tikai jūs.
– Nieki. – Sārta galvas āda bija saskatāma cauri pieglaustajiem sirmajiem matiem galvas labajā pusē. – Vai esat ievērojis mūsu jauno iemītnieci? Ar viņu gan jums varētu saderēt. Rīvs klusībā pasmaidīja ne tikai par vecmodīgo izteicienu, bet arī par to, ka tas nāca no tik neticama avota. – Vai mums ir jauna iemītniece?
Sakārtodama apaļās brilles uz deguna, viņa noklakšķināja mēli. – Jūs esat ievērojis, tikai negribat to atzīt.
– Es esmu ievērojis burvīgo aromātu, ar ko jūs šovakar esat sasmaržojusies. Vai tas ir jauns?
– Ak, ir gan. – Viņas acis iemirdzējās. – Taisnā ceļā no “Montgomerija Vorda”. To sauc par “Pļavu ziediem”.
– Atbilstošs nosaukumam. – Rīvs pielika sievietes plaukstas locītavu sev pie deguna.
Viņa nošņācās, taču brīdī, kad abi iegāja ēdamistabā, atraitnes smaids bija plats un solis mazliet raitāks.
Pie sliekšņa jaunā iemītniece sagaidīja viņus tik sirsnīgi, it kā viņa būtu mājas saimniece un būtu uzaicinājusi viesus.
– Labvakar, Dinvidijas kundze! Domāju, ka jūsu galda karte būs tepat, vistuvāk durvīm. Jūsējā, Vaildera kungs, atrodas otrā galā.
Rīvs uzmeta viņai greizu skatienu. “Kā gan viņa zināja manu vārdu? Es vēl neesmu pārmijis ar viņu neviena paša vārda, lai arī zinu visu par viņu, pateicoties plānajām sienām.”
– Galda kartes? – Dinvidijas kundze iejautājās.
Pārējie iemītnieki staigāja ap galdu, jūsmodami par dažādajām galda kartēm. Pat viņu saimniece, nostrādājusies, kalsna sieviete, nolika kartupeļu bļodu un tad izrādīja neparastu dzīvīgumu, palūkodamās pāri Lovas jaunkundzes plecam un nopētīdama jaunos galda papildinājumus.
– Tieši tā, – Džeinas jaunkundze atbildēja. – Iedomājos, ka būtu interesantāk šovakar sēdēt līdzās kādam citam.
“Ko tas nozīmē?” Rīvs apspieda vaidu.
– Jūs taču nebūsiet mani novietojusi līdzās Oistera kungam, ko? – Dinvidijas kundze, saraukusi pieri, pieliecās tuvāk Džeinas jaunkundzei, taču nepapūlējās pieklusināt balsi. – Baidos, ka viņš ir izvēlējies iznīcības ceļu. Pieminiet manus vārdus.
Veikala pārdevējs pacēla galvu, izdzirdot pieminam savu vārdu. Cilvēkam, kuru dēvēja par Oisteru, vajadzētu būt plikgalvainam, bālam un nosvīdušam. Turpretī šim bija biezi mati, kas pastāvīgi izskatījās izspūruši, sārta sejas āda un smaids, allaž gatavs uzplaukt sievietes klātbūtnē. Viņš palūkojās uz Džeinas jaunkundzi, pakustināja uzacis un tad pamirkšķināja.
Šo tipu Rīvs apņēmās paturēt acīs. Kad dāmu nebija tuvumā, Oisters nerunāja ne par ko citu kā vien par saviem pagātnes iekarojumiem – it īpaši tad, ja tika spriests par neatkarīgajām Modernajām sievietēm. Lai arī Džeinas jaunkundze bija žagata un traucēja Rīva tik augstu vērtēto mieru un vientulību, Dinvidijas kundzei bija taisnība – jaunā meitene bija visai žilbinoša, tātad viegli varēja krist par upuri tādam nekauņam kā Oisteram.
Rīvs aizkavēja Dinvidijas kundzi ar ciešāku tvērienu, kad viņa grasījās doties projām. – Baidos, ka mēs ar Dinvidijas kundzi allaž sēžam līdzās.
Džeinas jaunkundze pasmaidīja. – Jā, es to esmu pamanījusi. Tāpēc jau novietoju jūs otrā galda galā patālāk no viņas.
– Bet es negribu sēdēt otrā galda galā patālāk no viņas.
Dinvidijas kundze noglāstīja viņa plaukstu. – Nu, nu, Vaildera kungs, nekas. Tas būs tikai uz vienu vakaru. Turklāt es arī tāpat redzu jūs katru pēcpusdienu tējas laikā.
Viņš sarauca pieri. Runa nebija par to. Tējas dzeršana bija veids, kā neļaut viņam strādāt augu dienu bez apstājas, un viņai tā palīdzēja izjaukt pēcpusdienas monotono ritējumu. Tam nebija nekā kopīga ar vakariņām.
Un tomēr, negribēdams sacelt skandālu, Rīvs pavadīja Dinvidijas kundzi līdz viņas vietai un atvilka krēslu. Džeinas jaunkundze ne tikai bija nosēdinājusi viņu pretī Oisteram, bet arī blakus Nitelsa kungam, augstprātīgam mūzikas skolotājam, kurš noniecināja visus citus, lai izceltos pats. Nabaga sievietei draudēja briesmīgas vakariņas.
Uzmundrinoši saspiedis sievietes plecu, viņš steidza sameklēt savu galda karti. Uz tās nez kāpēc bija uzzīmētas tieši zīlītes. Viņš ienīda zīlītes. Tās sacēla neciešamu troksni un ne uz mirkli nerimās.
Iekārtojies savā krēslā, Rīvs ieklāja klēpī servjeti un paraudzījās uz jauno izkārtojumu pie galda. Džeinas jaunkundze bija sasēdinājusi vīriešus līdzās meitenēm un iespiedusi Rīvu blakus savai istabas biedrenei, novietojot tieši pretī pansijas jaunlaulātos. “Es būšu spiests maltītes garumā paciest abu smieklīgo dūdošanu!”
Holideja kungs, četrdesmit gadus vecs vīrs, kurš nesen bija apprecējis sešpadsmitgadīgu meiteni, nosēdināja sievu un viegli noglāstīja viņas delmu. Džeinas jaunkundze ieņēma vietu pašā vidū, lai varētu uzmanīt visus pie galda sēdošos. Viņa bija uzspraudusi savus melnos matus nevērīgajā manierē, kuru Čārlzs Gibsons bija padarījis slavenu, pateicoties saviem neskaitāmajiem zīmējumiem. Viņas brūnās acis un viegli uzplaukstošais smaids varēja hipnotizēt ikvienu citu, tikai ne Rīvu.
– Kamēr laižam apkārt maizi, – viņa ierunājās, – būtu jauki, ja mēs ļautos nelielai spēlei.
Rīvs palūkojās uz viņu. “Tas taču nav nopietni!”
– Ikvienam zem šķīvja ir uz papīra uzrakstīts jautājums.
Oistera kungs pasniedzās pēc sava šķīvja.
– Pagaidiet, pagaidiet! – Džeinas jaunkundze pieskārās viņa rokai. – Neskatieties, kamēr nebūsiet uzzinājuši noteikumus. – Viņai kreisajā pusē sēdošais Holideja kungs pacēla
