style="font-size:15px;"> – Vaildera kungs? – Džeinas jaunkundze pievērsās viņam.
– Jūs varētu sākt, un tā mēs apietu apkārt galdam.
Visu acis pievērsās Rīvam. Viņam sejā iesitās karstums. – Negribu izrādīt necieņu, Džeinas jaunkundze, bet…
Ar acs kaktiņu viņš pamanīja, ka Holidejas kundzes vaibsti mainījās, paužot vilšanos. Rīvs satrūcies apjauta, ka viņa bija tā, kurai tiktu uzdots jautājums, jo jaunlaulātā sēdēja tieši viņam pretī.
Smagi nopūties, viņš noslaucīja rokas servjetē un tad izņēma no šķīvja apakšas papīra lapiņu. Tā malas bija apzīmētas ar sīkām figūriņām. Divas atradās kamanās. Divas pikojās. Viens veidoja sniega eņģeli. Un apakšējā stūrī pāris slidoja uz aizsaluša dīķa.
Zīmējumi bija vienkārši, taču apburoši. Gandrīz bērnišķīgi.
– Vaildera kungs? – Džeinas jaunkundze mudināja.
Rīvs nokremšļojās. – Jā. Labi. Tātad… – Viņš paraudzījās uz Holidejas kundzi. – Kāda ir jūsu iemīļotākā ziemas izklaide?
Viņa viegli papleta muti. Lielās, zilās acis meklēja vīra skatienu. – Ak, vai. Ir tik daudz izvēles iespēju! Es īsti nezinu.
Padomāsim… Jā, es izvēlēšos slidošanu.
Džeinas jaunkundzes seja iemirdzējās. – Patiešām? Tā ir arī mana iemīļotākā. – Viņa paraudzījās uz pārējiem. – Vai vēl kādam patīk slidot?
Nezinot, ko iesākt ar papīra gabalu, Rīvs to iebāza žaketes kabatā, tikai ar vienu ausi klausīdamies pārējo piekrītošajos izsaucienos. Lai arī viņš bija audzis Ņūdžersijā un tieši aiz viņa mājas atradās dīķis, viņš nekad nebija īsti slidojis – ne tāpēc, ka nebūtu to vēlējies, bet tāpēc, ka tas netika atļauts. Viņš mēdza stāvēt pie loga savā augšstāva guļamistabā un nolūkoties, kā visa pārējā pilsēta slido. Klasesbiedri.
Citas ģimenes. Jauni pārīši. Pieredzējuši slidotāji. Tikai ne viņš.
Viņam kreisajā pusē sēdošā Lovas jaunkundze izņēma savu papīra lapiņu. Tam malās bija sazīmētas figūriņas ar grāmatām rokās. Vīrietis krēslā ar pīpi rokā. Jauna meitene loga sēdeklī. Zēns, kas izstiepies uz paklāja. Sieviete, kas lasa priekšā bērnu pulciņam.
– Kas ir pēdējā grāmata, kuru jūs izlasījāt līdz galam? – viņa apjautājās Holideja kungam.
Rīvs nopētīja vīrieti un prātoja, ko gan viņā saskata sešpadsmit gadus veca meitene. “Jā, ka viņš ir samērā izskatīgs un labi veidots, taču pietiekoši vecs, lai būtu meitenes tēvs, un tumšajos matos un ūsās jau sāk parādīties sirmi pavedieni.”
Noglaudījis zodu, viņš uzsmaidīja Lovas jaunkundzei.
– Džeimsa Kūpera “Pēdējais mohikānis”.
– Ak, to es neesmu lasījusi, – sacīja Džeinas jaunkundze. – Tur bija par meitenēm, kuras sagūstīja indiāņi, vai ne?
Un tā tas turpinājās. Rīvam nevajadzēja ilgu laiku, lai saprastu, ka Džeinas jaunkundze ir uzmanīgi izpētījusi visus pansijas iemītniekus. Viņas jautājumi bija pārāk konkrēti, lai būtu nejauši.
Holidejas kundze noteikti vēl pērn bija cēlusi sniegavīrus un braukusi kamanās. Rīvs prātoja, vai slidošana patiešām ir viņas iemīļotākā ziemas izklaide; varbūt viņa to uzskatīja par piemērotāko precētai sievietei. Lai arī viņas vīrs bija fotogrāfs, viņš bieži vien bija pasitis padusē grāmatu un ar prieku īsumā pārstāstīja “Mohikāņa” sižetu, kamēr Klausmeieres kundze ienesa no virtuves sautējumu.
Džeinas jaunkundze bija izvēlējusies drošu tematu Oistera kunga gadījumā un apjautājusies, no kāda ēdiena viņš varētu atteikties, ja būtu spiests to darīt. Dinvidijas kundze pavēstīja, ka laimīgas laulības atslēga ir pielūkot, lai izredzētais mīlētu tevi vairāk par sevi pašu.
Mūzikas skolotāja iemīļotākie svētki bija Ziemassvētki. Lovas jaunkundze deva priekšroku sausserža aromātam, bet Džeinas jaunkundze atzinās, ka viņa bērnībā vislabprātāk izklaidējusies pastaigās ar tēvu – pat lietū.
Aizgriezies Rīvs noslaucīja muti ar servjeti. “Viņa nu gan dzīvojusi pasargātu dzīvi! Māte ģērba viņu princeses cienīgās drēbēs, un tēvs pret viņu izturējās kā pret princesi. Pastaigas lietū?” Viņš nekad nebija staigājis lietū tīrā prieka pēc.
Tas nekad nebija ienācis viņam prātā.
– Vaildera kungs? – Holidejas kundzes spožās acis gaidpilni uzlūkoja Rīvu. Rokā viņai bija zīmīte.
Rīvs pietvīka. – Piedošanu, es neklausījos. Vai ir mana kārta?
– Jā gan.
– Vai jūs, lūdzu, varētu atkārtot jautājumu?
Viņa paraudzījās uz vīru, itin kā meklētu atbildi uz jautājumu, vai Rīvs runā nopietni vai tikai jokojas ar viņu, taču Holideja kungs piekrītoši pamāja, un viņa nolasīja jautājumu vēlreiz.
– Ja jūs varētu mainīt sabiedrībā vienu lietu, ko jūs izdarītu un kāpēc?
Tobrīd Rīvs pievērsa skatienu Džeinas jaunkundzei. Viņas sejas izteiksme pauda pieklājīgu interesi. Nekā tāda, kas liecinātu, ka šī sieviete šajās divās nedēļās kopš ievākšanās būtu visu izpētījusi tik pamatīgi, lai zinātu, cik aizrautīgi Rīvs aizstāv esošās kārtības saglabāšanu mājās un sabiedrībā.
Protams, sienas starp viņu istabām bija plānas, taču Rīvs nebija nevienam skaļi izteicis savas domas. Visa runāšana notika Dinvidijas kundzes, nevis viņa istabā. Tātad Džeinas jaunkundze nevarēja neko noklausīties. Nedz viņš, nedz kāds no pārējiem vakaros nemēdza uzturēties viesistabā. Viņa brauca ar tramvaju uz darbu no rīta, kamēr viņš palika savā istabā, lai rakstītu. “Kāpēc viņa iedomājusies uzdot tieši šo jautājumu? Varbūt ir lasījusi manus rakstus. Un tomēr – vai es esmu tik caurredzams? Tik viegli atšifrējams?”
– Vaildera kungs? – Holidejas kundzes tonī jautās viegla nedrošība.
– Piedošanu. – Viņš atkal noslaucīja muti servjetē. – Tas ir visai plašs jautājums. Tāds, uz kuru nav iespējams atbildēt īsi. Varbūt tā vietā es varētu jums pateikt, kurš ir mans mīļākais gadalaiks?
Džeinas jaunkundze viņam veltīja iecietīgu smaidu. – Blēņas. Cilvēks, kurš sacer tādus rakstus kā jūs noteikti var īsumā pateikt, kādi uzlabojumi, viņaprāt, būtu vajadzīgi sabiedrībā.
Rīvs viņu uzlūkoja. Tātad viņa bija tos lasījusi. Viņš vēlreiz sagrozījās krēslā. – Mans mīļākais gadalaiks ir ziema.
Viņa sarauca pieri. – Vai jūs baidāties atbildēt uz jautājumu?
– Skaidrs,
