krusta gājienu un viņas vēlmi atteikties no pagātnes ieražām un sabradāt visas tradīcijas. – Viņš atbīdīja krēslu. – Modernās sievietes ekonomiskās neatkarības meklējumi ir tik nopietni tāpēc, ka vieta, ko viņa pašlaik ieņem sabiedrībā, ir būtiski svarīga. Jebkādas izmaiņas tajā radīs milzīgas sekas ikvienam indivīdam un pat visam cilvēku dzimumam. – Piecēlies Rīvs satvēra krēsla atzveltni. Tā nodrebēja viņa rokās. – Lai kā gribētu, viņa nevar vadīties no augstprātīga priekšstata par to, ka visu cilvēces vēstures mācību iespējams tik vienkārši apvērst otrādi, un sabiedrību nevar piepeši padarīt par sociālu un ekonomisku paradīzi, pielietojot kādu elementāru viņas sastādītu formulu.
Džeinas jaunkundzes lūpas pavērās.
Rīvam vajadzēja apstāties. Šī nebija gluži piemērota saruna pie vakariņu galda. Un viņš jau arī nespētu tik vienkārši mainīt sabiedrību. Tomēr visa šī situācija uzkurināja viņa bailes un dusmas, un viņš nespēja apturēt vārdu plūdus. – Vīrietis – nevis sieviete – gadsimtiem ilgi ir cīnījies ar dabas spēkiem un pakļāvis tos savai gribai. Tas bija viņš, kurš lika atkāpties džungļiem un mežiem, kurš lika tuksnesim uzplaukt kā ziedam, kurš uzcēla dižas pilsētas, izveidoja valstis un dibināja impērijas. Tas bija viņš, kurš vagoja okeānu ar kuģiem, apjoza zemei apkārt civilizācijas jostu, apvienoja cilvēci vienā lielā brālībā, ieviesa likumu un attīstīja zinātni. – Viņš piestūma krēslu pie galda un izslējās. – Ja sieviete varētu darīt to vīrieša darbu, ko viņš ir bezbailīgi darījis neskaitāmu gadsimtu gaitā, tad kāpēc gan Ieva neizvēlējās dzīvot šķirti no Ādama kopš paša sākuma? Kāpēc viņa neizturējās pret Ādamu, ievērojot vienlīdzības principu, un nekļuva par viņa sāncensi? – Rīvs aplaizīja lūpas. – Es jums atbildēšu. Tāpēc, ka ekonomiskās neatkarības piešķiršana sievietei radītu neuzticēšanos un greizsirdību viņas attiecībās ar vīrieti. Tas sabojātu pašu pamatu, uz kura ir būvēta ikviena pasaules sabiedrība. Mūsu kā cilvēku rases nākotne ir atkarīga no tā, vai viņu sirdis būs vienotas uzticības, godbijības un mīlestības garā. Un tagad, ja jūs mani atvainosiet, man ir jādodas atpakaļ pie darba.
Apgriezies viņš izgāja no istabas, atstājot sev aiz muguras pilnīgu klusumu.
12
Flosija stāvēja klusi kā pelīte Vaildera kunga atvērto durvju ailā. Lietus plīkšķēšana ārpusē un gaitenī izklātais padilušais grīdceliņš noslāpēja viņas tuvošanos. Rīvs bija uzgriezis viņai muguru, jo sēdēja gultas galā, nolūkodamies uz loga pusi. Nokrišņi bija izkustinājuši mūžīgos netīrumus pilsētas ielās, un istabā varēja sajust vieglo smārdu.
Šo brīdi Flosija izmantoja, lai viņu nopētītu. Rīvs bija novilcis žaketi, un baltais krekls cieši piekļāvās platajai mugurai. Melnie sakrustotie bikšturi piespieda kreklu un lika tam sakrokoties. Brūnas bikses ieskāva slaiku jostasvietu. Muskuļainie augšstilbi izspīlēja audumu.
Gaisa mitrums padarīja Flosijas matus blāvākus, turpretim Vaildera kunga īsās cirtas bija kļuvušas vēl viļņainākas. Viņam pie kājām murrāja pelēks nožēlojama izskata kaķis, kura mitro kažoku viņš tobrīd glaudīja. Flosija allaž bija prātojusi, kāpēc gan viņš tur logu pavērtu pat visaukstākajā laikā. Tagad viņa to zināja. Rīvs kaut ko pačukstēja kaķim un iesmējās, kad tas apvēlās uz muguras, gaidīdams vēdera kasīšanu. Pāri spilvenam bija pārmesta pelēcīgi zaļa sega – tā bija tipiski vīrišķīga gultas klāšanas maniere. Pie logiem nebija aizkaru, naktsgaldiņu nerotāja jauki nieciņi. Flosija vēl nekad nebija redzējusi tik spartisku un askētisku istabu bez kādām piemiņas lietām un gleznām.
Tikai rakstāmgalds sniedza nelielu nojausmu par to, kāds viņš īsti ir, taču pat uz tā bija maz priekšmetu, un esošie šķita salikti nevainojamā kārtībā. Viņa papīri bija glīti sakrauti kaudzē, eļļas lampa raustījās, spalva rēgojās tureklī, bet tintnīca bija cieši aizskrūvēta. Te nu bija runas par steidzamu darbu. Tas izrādījās tikai attaisnojums, lai aizbēgtu no vakariņām.
Pēc Rīva aiziešanas iemītniekus vairāk nodarbināja viņa izteikto vārdu daudzums nekā sarunas temats. Visi apgalvoja, ka viņš dažās minūtēs pateicis vairāk nekā visā te nodzīvotajā gadā. Tomēr uz Flosiju vislielāko iespaidu atstāja monologa jēga un kaismīgais iztirzājums. Viņa bija lasījusi Vaildera rakstus un zinājusi, ka viņš interesējas par sieviešu kustību. Vienīgais, ko viņa nezināja, bija šīs intereses patiesais apmērs.
“Tēvam Vaildera kungs neapšaubāmi patiktu. Viņiem būtu daudz kopīga, ja vien abi kādreiz satiktos. Taču, ņemot vērā tēva attieksmi pret manu atrašanos šeit, izredzes, ka tā varētu notikt, ir niecīgas. Un tomēr bija noderīgi dzirdēt, kā Vaildera kungs skaļi pasaka to, ko tētis nav gribējis vai varbūt nav varējis izteikt. Es par Moderno sievieti kļuvu, apstākļu spiesta, bet neiestājos nevienā sieviešu apvienībā un nepiedalījos sieviešu gājienos vai lekcijās. Man tikai gribējās, lai man maksātu par darbu un es varētu mācīties mākslas skolā. Ir grūti saprast, kā tas varētu izraisīt visas cilvēces lejupslīdi.”
Bet Flosijas izdomātā spēle, par spīti Rīva Vaildera runai, bija guvusi lielus panākumus. Visi palika pie galda sarunājamies, līdz Klausmeieres kundze beidzot viņus izvadīja laukā. Viņi vienojās sapulcēties viesistabā, taču Flosijai gribējās, lai klāt būtu visa ģimene. Tā nu viņa bija uz brīdi atvainojusies un devusies pakaļ Vaildera kungam.
Pacēlusi roku, viņa pieklauvēja pie durvīm. Viņš paraudzījās pār plecu un tad lēnām iztaisnoja muguru. – Necelieties, – viņa sacīja. – Es tikai atnācu palūkoties, kā jums klājas. – Vaildera kungs palūkojās uz savu žaketi, kas bija uzmesta uz krēsla atzveltnes, un sāka slieties kājās. – Necelieties, – viņa atkārtoja un tad norādīja uz kaķi. – Skatos, ka jums ir draugs.
– Ārā līst. – Vaildera kungs atkal atslīga krēslā.
– Patiesībā man šķiet, ka nu jau snieg.
Viņš paraudzījās uz logu. – Nē, es gribēju teikt, ka šī kaķene vienmēr ienāk istabā, kad līst… vai snieg.
– Vai tiešām?
– Jā, taču Klausmeieres kundzei tas nepatiktu.
– Saprotu. Es neko neteikšu.
Vaildera kungs nopētīja Flosiju; viņa acis nebija redzamas, jo lampas gaisma uz rakstāmgalda tik tālu nesniedzās.
– Es nelaižu kaķeni gultā, – viņš sacīja, – un iekārtoju guļvietu salmos uz grīdas. Mīlulīte nevienu netraucē. Nekad neņaud. Tikai murrā.
Sakrustojusi rokas, Flosija atbalstījās pret durvju stenderi. – Kā viņu sauc?
– Nezinu. – Ķircinot kaķeni, viņš aši pēc kārtas pieskārās tās purniņam, ķepām un ausīm. Dzīvnieks rotaļīgi izlocījās. “Kāpēc viņš nav kaķenei devis vārdu?” Flosija nobrīnījās. Tomēr viņa neapjautājās par to, tikai sacīja: – Visi ir sapulcējušies viesistabā. Mēs spēlēsim galda spēli, ko es atradu vienā no Klausmeieres kundzes plauktiem.
Neko neatbildējis, Rīvs paberzēja ar pirkstu kauliņiem kaķenes ausis. Tobrīd dzīvnieks pieglaudās viņam klāt un iemurrājās.
Flosija
