elkoņus pret ceļgaliem. – Nepavisam ne. Man ļoti žēl par to. Nezinu, kas man bija uznācis.
– Nevajag atvainoties. Es uzdevu jautājumu, un jūs atbildējāt.
Rīvs vēlreiz nopētīja Flosiju. – Kāpēc jūs to vaicājāt? Kāpēc šis jautājums tik ļoti atšķīrās no visiem pārējiem?
– Es nezinu. – Tā nebija gluži patiesība. – Labi. Varbūt tam bija neliels sakars ar jūsu rakstiem avīzē.
– Ak tā? – Vaildera kungs iekārtojās ērtāk. – Tagad man ir kāds jautājums. Ar kādiem zīmējumiem jūs bijāt izrotājusi manu papīra lapiņu? Tas ir, to, no kuras Holidejas kundze nolasīja jautājumu?
Paraudzījusies augšup uz griestiem, Flosija iekoda apakšlūpā. – Mēģināsim atcerēties. Vienā zīmējumā bija attēlots vīrietis, kurš velk sievieti aiz ķēdes, kas apsieta viņai ap kaklu. Otrajā bija sieviete, kuru vīrieši melnā attur no universitātes. Nākamajā bija sieviete pie veļas bļodas. Un pēdējā es attēloju tēvu, kurš iebāž kabatā visu meitas nopelnīto naudu.
– Varbūt viņam tā bija vajadzīga, lai palīdzētu pabarot ģimeni.
– Varbūt arī ne.
Vaildera kungs nopūtās. – Vai zināt? Mēs, vīrieši, nepavisam neesam tirāni.
– Nē?
– Man nenāk ne prātā nolemt sievietes ieslodzījumam netīrā virtuvē, uz visiem laikiem atņemot viņām garīgās izaugsmes iespēju. Es domāju tikai par viņu pašu interesēm. Par sieviešu un viņu bērnu interesēm.
Tā vietā, lai izaicinātu viņu tālāk, Flosija nolēma pastiept pretī mierizlīguma zīmi. – Tādā gadījumā nav nekāda iemesla, kāpēc lai jūs nepievienotos mums viesistabā.
Īss klusuma brīdis. – Man ļoti žēl.
Flosija nosprieda, ka varētu viņu šantažēt. Piedraudēt, ka nosūdzēs viņu par klaiņojoša kaķa iemitināšanu, lai gan, protams, viņa nemūžam to nedarītu. “Hm, vajadzēs kaut ko izdomāt, taču pagaidām nāksies vien ļaut viņam nosprukt no āķa.”
Atraudamās no durvju stenderes, viņa paspēra soli atpakaļ. – Tad nākamreiz. Arlabunakti, Vaildera kungs.
– Džeinas jaunkundze.
Kaķene aši apvēlās, ieskrāpēdama viņam plaukstā.
Viņš to atrāva. – Ak, nē, nē! Mierīgāk.
Vaildera kunga saruna ar dzīvnieku pavadīja Flosiju atpakaļceļā pa gaiteni.
13
Tifanija kungs pabāza galvu pa noliktavas durvīm. – Ak tā, te viņa ir.
Flosija piecēlās kājās. – Tifanija kungs! Kāds prieks jūs redzēt. Man briesmīgi gribējās jums pateikt, cik ļoti man patīk jūsu stikls. Tas ir visskaistākais, ko es jebkad esmu redzējusi, un man ir ārkārtīgs lepnums ar to strādāt.
Uzlicis roku uz jostasvietas, viņš paklanījās. – Pateicos. – Vīrietis izslējās. – Es gribēju atnākt, taču nekādi netiku prom no Koronas fabrikas.
Flosija nespēja iedomāties, ka viņš fabrikā uzturējies tādās drēbēs, jo tad izskatītos tikpat neiederīgs kā viņa pati savā pirmajā darba dienā. Tomēr viņa novērtēja ševiota mēteļa kvalitāti, brūnās vilnas bikses ar šauro tumšo svītriņu un dzeltenbrūnās kurpes, kas bija ieguvušas tādu popularitāti, ka vīrieši tās valkāja kopā ar visu, izņemot smokingus.
– Aptones jaunkundze, – viņš sveicināja Nenu.
– Labdien, Tifanija kungs. – Nena paņēma stikla gabalu, un viņas pūces acis spilgtajā saulē kļuva zilākas nekā jebkad. Tifanija kungs atkal pievērsās Flosijai. – Jums vajadzēja redzēt stiklu, ko mēs uztaisījām vakar. Tas bija vistīrākajā dzeltenās krāsas tonī ar kādu nieku sarkanā, lai daļa no tā kļūtu oranža saulē īsu brīdi pirms tās pazušanas aiz apvāršņa.
– Ak, man arī būtu gribējies to redzēt! – Flosija uzlika roku uz krūtīm. – Izklausās, ka tas ir ideālais tonis, ko izmantot liesmām. Žēl, ka mēs neveidojam vitrāžas par elles krāsni, kurā tika iemesti Sadrahs, Mesahs un Abednego.
Viņš iesmējās. – Varbūt izdotos pierunāt kādu to pasūtīt, taču patiesībā man gribētos to izmantot narcisēm.
– Narcisēm?
– Tikai nevienam nesakiet, taču man ir mazliet apnikušas tās mūžīgās baznīcu vitrāžas. – Viņš paraustīja plecus, izskatīdamies mazliet nokaunējies. – Viņi grib tikai tradicionālos Bībeles tēlus. Tas neatstāj vietu radošām izpausmēm. Jau kādu laiku es gribu izmēģināt dabas iedvesmotas klusās dabas vai pat kādu pastorālas ainas panorāmu.
– Gluži kā jūsu gleznās, – viņa noteica.
– Gluži kā manās gleznās. – Tifanija kungs pasmaidīja un tad paraudzījās uz Nenu, kura bija pacēlusi augšup akvamarīna krāsas stikla gabalu. – Ak, paskatieties uz to, Džeinas jaunkundze!
– Vai no tā nesanāktu ideālas zvīņas nārai?
– Nārai. – Pašūpodams galvu, viņš iesmējās. – Tā gan. Kādus toņus jūs esat izvēlējusies līdz šim?
– To darīja Aptones jaunkundze. Es tikai sakārtoju krājumus, bet pagaidiet un drīz redzēsiet, ko viņa ir izvēlējusies. Izslējusi zodu, Nena sāka izrādīt viņam katru fragmentu un tam atbilstošās krāsas metā.
Tifanija kungs klausījās un skatījās, sabāzis rokas kabatās. Kad viņa bija beigusi, viņš paraudzījās uz Flosiju. – Ko jūs teiksiet?
Viņa pameta skatienu uz Nenu un iekoda lūpā. Kolēģes acis kļuva metāliskas, un augums sastinga.
– Lielākoties man patīk viņas izvēle, – Flosija sacīja, cenzdamās runāt neitrāli.
– Tad jūs neko nemainītu? – Tifanija kungs jautāja.
Flosija pārnesa svaru no vienas kājas uz otru. – Nu, varbūt tikai mazliet.
– Ko tieši?
Neskatīdamās uz Nenu, Flosija piegāja pie kaudzes ar stikliem, kurus kolēģe bija atzinusi par nevērtīgiem, paņēma gabaliņu piesātinātā ingvera krāsā un pacēla pret gaismu. – Šo es izmantotu audumam, kas ieslīd Jaunavai Marijai klēpī… lūk, šeit. – Viņa norādīja uz attiecīgo vietu metā. – Domāju, ka šim fragmentam vajadzētu būt krietni tumšākam, lai piešķirtu vairāk ēnojuma un dimensijas.
Tifanija kungs pamāja. – Tā kā šī ir sākotnējā izvēle un galīgais lēmums tiks pieņemts vēlāk, jums jāpiedāvā pēc iespējas vairāk variantu, neizmantojot gluži visu krājumu. Tas ir pirmais, kas jāpatur prātā. Tāpēc kopš šī brīža, Aptones jaunkundze, es jums iesaku parūpēties
