nevajadzīgu kā audums galdautam. – No kurienes nāk materiāls?
– Ak, tas ir vecs audums, kuru es biju noglabājusi zem gultas. Mēs sameklējām vēl vienu audumu manos krājumos, un no tā sanāks jaukas portjeras viesistabai.
– Mēs?
– Mēs ar Džeinas jaunkundzi. – Tad jūs šūsiet arī portjeras?
– Nē, Holidejas kundze piekrita to izdarīt mums par prieku.
– Ar jūsu audumu?
– Jā. – Vecā atraitne iedūra adatu baltā auduma malā.
Viņš noslaucīja rokas lupatā. – Un ko tad, ja jūs būtu gribējusi izmantot šo audumu kaut kam citam?
– Es to negribēšu.
– Varbūt ne tagad, bet vēlāk.
Paraudzījusies uz viņu pāri briļļu malai, kundze sirsnīgi uzsmaidīja Rīvam un turpināja strādāt. – Nav nekādas vajadzības niknoties, jauno cilvēk. Es esmu priecīga par iespēju izmantot savu audumu labam mērķim.
Tādi pavērsieni viņam vēl aizvien nepatika. Džeinas jaunkundze sāka pārņemt visu māju. “Galda kartes pie vakariņām. Jautājumi zem šķīvjiem. Viesistabas spēles vakaros. Un nu viņa patvaļīgi izrīkojusies ar Dinvidijas kundzes personiskajām mantām. Ja nu šis audums gadiem ilgi glabāts ģimenē? Ja nu atraitnei ir kādi slepeni plāni, kuru īstenošanu viņa vēl nav paguvusi uzsākt? Viņa to nemūžam neteiktu ne Džeinas jaunkundzei, ne kādam citam.”
– Vai jums ir vazelīns? – Ar lielām pūlēm Rīvs savaldījās, lai runātu pieklājīgi. Viņš dusmojās nevis uz Dinvidijas kundzi, bet gan uz sasodīto Moderno sievieti, kas acīmredzot bija nospriedusi, ka gadījumā, ja nevar pārņemt pasauli, drīkst samierināties ar Klausmeieru pansijas pārņemšanu.
Viņš sakoda zobus. “Tikai pār manu līķi!”
– Tur, uz tualetes galdiņa. – Vecā dāma ar galvu pamāja uz lielu marmora tualetes galdiņu, kas bija apkrauts ar fotogrāfiju rāmīšiem, svecēm, burciņām un cepuru statīviem. – Tālākajā kreisajā stūrī.
Rīvs nostājās pie tualetes galdiņa, juzdamies neērti par to, ka nāksies lasīt tik personisku mantu etiķetes, nerunājot nemaz par pieskaršanos tām.
– Ak vai, te ir īsts ledus pagrabs! – Džeinas jaunkundze ienāca ar koka molbertu rokā un novietoja to pie durvīm. Viņas mati bija sacelti augšup parastajā mākslinieciskajā sakārtojumā, kam vajadzēja radīt nekārtības iespaidu. Svētdienas drēbes viņa bija nomainījusi pret vienkāršiem brūniem svārkiem un svītrainu blūzi.
– Nāciet, mana dārgā! Nāciet tik iekšā! – Dinvidijas kundze uz brīdi pārtrauca darbu. – Vaildera kungs nomaina mana sildītāja degli. Nu jau vairs nebūs ilgi.
– Labdien, Vaildera kungs! – Džeinas jaunkundze viņam plati uzsmaidīja, it kā viņai būtu visas tiesības te atrasties, lai gan visi zināja, ka svētdienu pēcpusdienas ir laiks, kad viņš padara Dinvidijas kundzes istabā visu to, ko viņu saimnieces vīrs nav papūlējies padarīt pats.
Rīvs nejutās omulīgi citu cilvēku sabiedrībā. Daudz labāk viņam patika būt vienam. Tomēr Dinvidijas kundze nebija tāda kā citi. Viņa bija laipna veca dāma, kas gada laikā zaudējusi vīru un dēlu un kam vairs neviens nav palicis visā pasaulē. Rīvs pārāk labi zināja, kā tas ir.
Taču galvenais bija tas, ka viņa allaž vispirms domāja par citiem un tikai pēc tam par sevi. Rīvs vēl nekad mūžā nebija redzējis nevienu tik nesavtīgu cilvēku. Tas nebija tēlots. Vispirms viņš pietiekoši ilgi kundzi vēroja un tikai tad atsaucās draudzības piedāvājumam.
Tomēr tā pati īpašība, kas nozīmēja viņas lielāko plusu, bija arī viņas vājākais punkts. Viņa bija gatava atdot ikvienam jebko, nedomājot par savām vajadzībām, vēlmēm vai ērtībām. Un tas atkal atgādināja Rīvam par galdautu un portjerām. Nebija iespējams uzzināt, kam šis audums savulaik paredzēts, taču viens gan bija skaidrs – Dinvidijas kundze nebūtu lieki aizņēmusi vietu šajā mazajā istabā, lai to glabātu, ja tas viņai neko nenozīmētu.
– Parādiet viņam, kur atrodas vazelīns, Džeinas jaunkundze. – Dinvidijas kundze ar pirkstu norādīja uz tualetes galdiņa kreiso pusi. – Tas ir tur, līdzās lakricas pūderim.
Viņš aši pārlaida skatienu trauciņiem, pudelītēm un kastītēm tualetes galdiņa kreisajā pusē. “Es pats atradīšu. Man nav vajadzīga palīdzība no tādām kā viņa.”
Džeinas jaunkundze nostājās viņam līdzās, pakavējās ne vairāk kā sekundi, pasniedzās un tad paņēma nelielu tūbiņu, uz kuras bija skaidri rakstīts “Vazelīns”. – Te būs.
Rīvs to paķēra viņai no rokām. – Kam domāts molberts? Viņas seja iemirdzējās. – Es esmu nolēmusi uzgleznot ikviena mūsu ģimenes locekļa portretu un sākšu ar Dinvidijas kundzi.
– Portretu? Tūlīt pat? Šodien?
– Ak kungs, nē taču! – Džeinas jaunkundze iesmējās. – Tam vajadzēs daudz vairāk par vienu seansu. Šodien es tikai sagatavošu uzmetumu. Pēc tam katru svētdienu ap šo pašu laiku atgriezīšos, lai turpinātu.
– Katru svētdienu?
– Jā.
– Šajā pašā laikā?
– Apmēram.
– Kāpēc? – viņš iejautājās.
– Tāpēc, ka tā ir mana vienīgā brīvā pēcpusdiena un tad, ja nākšu vienā un tajā pašā laikā katru nedēļu, apgaismojums nebūs pārāk daudz mainījies.
Rīvs apcirtās apkārt un caururba Dinvidijas kundzi ar savu skatienu. Tas bija viņa laiks. Viņa laiks. Nevis viņa un Džeinas jaunkundzes laiks.
Taču Dinvidijas kundze nelūkojās uz kaimiņu. Viņa skatījās sānis un bungoja pa lūpām ar savu bezpirkstu cimdu.
– Ak vai! Vai man nāksies vilkt vienu un to pašu tērpu katru mīļu svētdienu?
– Būtu ļoti labi, ja jūs tā darītu, – Džeinas jaunkundze atbildēja.
– Jums tas pilnīgi noteikti nav jādara, – Rīvs noducināja. – Velciet, ko vien vēlaties. Gan Džeinas jaunkundze pielāgosies.
– Nujā, – Džeinas jaunkundze attrauca. – To es neapšaubāmi varētu, es tikai saku…
– Viņa zina, ko jūs sakāt, – Rīvs atcirta.
Dinvidijas kundze palūkojās uz viņu ar sarauktām uzacīm un noskatījās, kā viņš dodas atpakaļ pie sildītāja, apsēžas uz grīdas un sakrusto kājas. Rīvs zināja, ka uzvedas kā lauķis. Un viņa arī to zināja. “Bet… vai tad cilvēkiem vairs nav nekā svēta?” Rīvs sirdījās.
Noņēmis vazelīna
