es?
– Jūs, ser, bijāt un esat viens no maniem dārgākajiem draugiem, un tādējādi ar savu rīcību pārstāvat mani, tostarp arī tajā brīdī. Es necietīšu tādu izturēšanos pret saviem viesiem. Es to necietīšu.
Agrāk viņa nedēvēja Rīvu par dārgo. Un tomēr viņš sadzirdēja tikai nopēlumu. Ultimātu. Atbalstījis elkoņus pret ceļgaliem, viņš piespieda plaukstas pie pieres. – Jums taisnība. Es to apzinos, un man ļoti žēl, bet viņa vienkārši… – Rīvs pielēca kājās un sāka soļot. – Viņa vienkārši…
– Ko?
– Velnišķīgi mani kaitina. – Rīvs apstājās. – Vienalga, vai viņai ir taisnība vai nav, vai viņa ir pieklājīga vai nav, viņa mani noved līdz neprātam un vienmēr runā. Viņa ir ļaunāka par žagatu, ja tas vispār ir iespējams.
Dinvidijas kundze iedzēra malku tējas. – Interesanti.
– Interesanti? – Viņš piespieda dūri viduklim, paverot žaketi. – Ko tas nozīmē?
Nolikusi savu tasi, vecā atraitne atzvila krēslā un salika rokas klēpī. – Baidos, ka jūs negribēsiet dzirdēt manas domas par šīs problēmas sakni, tāpēc es paturēšu tās pie sevis.
– Kad es neesmu vēlējies dzirdēt jūsu domas?
– Šoreiz jūs negribēsiet. Ticiet man.
Kādu brīdi Rīvs viņu pētīja. – Lai notiek. Es jums ticu. Turklāt ir tik patīkami pārmaiņas pēc sastapt sievieti, kura ir gatava turēt muti ciet, ka es nevēlos sabojāt šo mirkli.
Dinvidijas kundze klusītēm iesmējās. – Ejiet vien, Vaildera kungs. Jādomā, ka jums ir kāds darbs darāms.
Rīvs pamāja. – Patiesībā ir, un es nožēloju par vakardienu. Viņa pacēla roku. Rīvs to satvēra savējā. Dinvidijas kundze to saspieda. – Es zinu.
– Kā jūs domājat, cik ilgu laiku vajadzēs jūsu portretam? – Man nav ne jausmas, taču radies iespaids, ka tas ir nogurdinošs process.
– Negribu izrādīt necieņu, taču es varētu pagaidīt, kamēr viss atkal atgriezīsies normālās sliedēs, lai atsāktu savus svētdienas pienākumus.
Dinvidijas kundze sarauca pieri. – Bet man ir vesels saraksts ar steidzamiem darbiem.
– Varat man rīt iedot to sarakstu, un es visu izdarīšu, bet tikai ne svētdienu pēcpusdienās.
Viņa nopūtās. – Lai notiek.
– Mēģiniet mazliet atpūsties pirms vakariņām. – Atlaidis Dinvidijas kundzes plaukstu, Rīvs atgriezās savā istabā ja ne mundrāks, tad vismaz atbrīvojies no žņaudzošās sajūtas pakrūtē.
18
– Bet jūs esat mums vajadzīga, Kingas jaunkundze, – sacīja Driskolas kundze. – Vai nevarat atlikt laulību zvērestu līdz brīdim, kad kapela būs pabeigta?
Flosija pacēla galvu no meta, ko tobrīd skicēja. Viņa varēja pateikt Driskolas kundzei, ka nekādi mēģinājumi atrunāt Luīzi no kāzām ar Koksa kungu neatradīs dzirdīgas ausis. Flosija bija vērojusi abus no septembra līdz Ziemassvētkiem. Parasti skolas pasniedzēji mainījās, taču Koksa kungs bija brīvprātīgi pieteicies vadīt teju vai visas nodarbības, kuras apmeklēja Luīze, un bija neparasti uzmanīgi interesējies par viņas darbu.
– Es zinu, ka jums ir vajadzīga palīdzība, – Luīze sacīja. Viņas rudie mati kontrastēja ar violeto cepuri. – Un man patiešām žēl, taču es gluži vienkārši nevaru palikt.
– Kāpēc? Nav nekādas vajadzības neko sasteigt. – Driskolas kundze pavilcinājās. – Tas ir, ja vien…
Luīzes seja pietvīka. – Ak, nē, nē! Nekā tamlīdzīga. Vienkārši Koksa kungs ir saņēmis pasūtījumu apgleznot Rūpnieku ēkas kupolu Vispasaules izstādē un palūdza mani palīgā. Bez šaubām, es ļoti vēlos viņam palīdzēt, taču nevaru skraidīt kopā ar viņu apkārt, ja vien…
– Ja vien jūs neesat precējušies, – Driskolas kundze pabeidza iesākto teikumu, un viņas pleci mazliet saguma.
– Jā, tieši tā.
– Kupols. – Driskolas kundze pašūpoja galvu. – Cik patīkams medusmēneša pavadīšanas veids!
Luīzes smaids kļuva platāks. – Mēs arī tā nodomājām.
– Nu, vai mēs ar meitenēm vismaz nevarētu sarīkot jums nelielu ballīti pirms aiziešanas?
– Ak, Driskolas kundze, tas būtu brīnumjauki, taču baidos, ka nebūs neviena brīva brīža. Mums jāapglezno viss kupols, un ir tikai daži mēneši laika, tāpēc Koksa kungs jau gaida mani uz kāpnēm.
Flosija nemaz neizlikās strādājam, bet stāvēja, klusībā priecādamās ne tikai par Luīzes saderināšanos, bet arī par viņas iespēju apgleznot kupolu izstādē. Izstādē. Viņa paraudzījās uz durvju pusi un nožēloja, ka nespēj izskriet ārā un apsveikt Koksa kungu. Streikotāji jau sen vairs nekavējās pie ieejas, taču Tifanija kungam nepavisam nepatiktu, ja viņa izietu ārā. Viņš vēl aizvien uzstāja, ka visiem ir jāstaigā pa apkārtceļu no blakus ēkas.
– Labi, dārgā, tad nelieciet viņam gaidīt.
Tomēr Luīze lika viņam pagaidīt līdz brīdim, kad bija apstaigājusi visu telpu un atvadījusies no meitenēm. Kad viņa nonāca pie Flosijas, abas meitenes cieši sarokojās.
– Apsveicu! – Flosija uzsmaidīja Luīzei. – Kupols. Sievietes apgleznots! Un visa pasaule to redzēs.
– Tikai daļēji sievietes apgleznots. Skaidrs, ka vadošā loma būs Kenjonam.
– Tik un tā – es ļoti priecājos par tevi.
Luīze paraudzījās pa kreisi un pa labi, tad pieliecās un pieklusināja balsi. – Tādā gadījumā tev ir jāizdara viss, lai Tifanija kungs izvēlētos tevi. Tad tu to redzēsi. Tikai atceries, Flosij, dari visu tieši tā, kā tev iesaka Driskolas kundze un pārējie mākslinieki! Viņi ir ļoti zinoši; ja tu klausīsies viņos ļoti uzmanīgi, tev būs tikpat lielas izredzes kā jebkurai citai meitenei.
– Es apsolu darīt visu, kas manos spēkos. – Apskāvusi Luīzi, Flosija aizvēra acis.
– Laba meitene. Tagad man jāskrien. – Viņa smiedamās nosūtīja visām gaisa skūpstu, un viņas priecīgais satraukums pielipa arī pārējām.
Pamādama pretī, Flosija nespēja iztēloties neko romantiskāku par došanos projām uz citu pilsētu, lai strādātu kopā ar meistaru, kurš tevi mīl.
Tad viņa nopūtās, apcirtās apkārt un sadūrās ar Nenu. Glābdama paplāti ar stiklu, kas bija viņai rokās, Nena pagriezās uz sāniem un pagrūda Flosiju. Nenai izdevās noturēties uz kājām un saglabāt paplāti taisnu, bet Flosija zaudēja līdzsvaru, savicināja
