gan. – Flosija pamāja.
– Vai tu to pagatavoji?
– Jā. Tikai tas vēl nav īsti gatavs. Tas tikai tagad ir uzlikts uz plīts.
Uzlūkojot viņu, tēva seja lēnām kļuva nopietna. – Tu esi ļoti laba meita, ja reiz esi to izdarījusi, it īpaši šodien.
Flosija nodūra galvu un paspēra soli atpakaļ. – Tēt, es…
– Izbeidziet, – māte noteica, ar skubu tuvodamās abiem. – Labi, ka es atstāju zupu uz plīts, jo Katingas kundze aizgāja tikai īsi pirms tavas ierašanās, dārgais. Tāpēc apsēdies, bet tu, Flosij, nāc man līdzi.
Tēvs satvēra Flosijas roku, viņu apstādinādams. – Tikai ne šovakar, māt. Šovakar Flosija sēdēs pie galda kopā ar mani. Mana mazulīte nenesīs ēdienu un nemazgās traukus. Viņa man ir vajadzīga pie galda līdzās.
– Neesi nu auša, tēt. – Flosija uzmanīgi izraisījās. – Mammai ir vajadzīga palīdzība. Es būšu prom tikai īsu brīdi.
Viņš savilka seju aizvainotā grimasē, taču paredzamā kārtā apsēdās savā krēslā.
Virtuvē māte paņēma ābolu mērci, kas dzisa uz palodzes. – Sagriez maizi un, Dieva dēļ, neko nesaki par Tifanija kunga piedāvājumu!
Neko neatbildēdama, Flosija pievērsās maizei, un pēc dažām minūtēm viss jau atradās uz galda. Tēvs noskaitīja lūgšanu un pēc tam izklaidēja viņas ar stāstiem par vīriešiem, kuri apmeklē viņa frizētavu. Tiklīdz sarunā iestājās pauze, māte pasteidzās aizpildīt visus klusuma brīžus.
Ja arī bija ievērojis Flosijas atturīgo uzvedību, tēvs to acīmredzot izskaidroja ar skumjām par to, ka nākas aiziet no mākslas skolas. Visbeidzot viņas ar māti novāca šķīvjus no galda un atgriezās ar apelsīnu marmelādes pudiņu.
Par spīti mātes aicinājumiem klusēt Flosija saņēma drosmi. – Šodien uz studiju bija atnācis Luiss Komforts Tifanijs.
Māte uzmeta viņai asu skatienu.
– Vai tiešām? – tēvs apvaicājās. – Tikai nesaki man, ka viņš bija uzaicināts aizstāt skolotāju!
– Nē, viņš ieradās, lai aplūkotu audzēkņu darbus.
– Vai viņš redzēja tavējo?
– Jā.
Atzvilis dziļāk krēslā, tēvs noslaucīja roku servjetē, kas bija aplikta viņam ap kaklu. Sejā parādījās lepnums. – Ko viņš teica?
– Viņš teica, ka es labi uztverot ēnu un gaismu saspēli.
– Un tas ir viss? – Tēvs viegli sarauca uzacis.
– Tāds šodien bija mūsu uzdevums. Pagleznojums.
– Ak tā. – Tēva sejas izteiksme atmaiga. – Vai viņš redzēja tavu “Sievieti jūras krastā”?
Flosija papurināja galvu. – Nē, to gleznu es aizvakar pārnesu mājās. Katru dienu nesu mājās pa drusciņai, lai man pašās beigās nevajadzētu pārstiepties.
Tēvs uzlika roku uz galda ar augšupvērstu plaukstu. Flosija ielika tajā savējo.
– Man ļoti žēl, ka tev nācās aiziet, maziņā. Tas nebūs uz mūžīgiem laikiem. Un tu tur nedabū ne diplomu, neko. Viņiem pat nav noteikta mācību plāna.
– Es zinu, taču ar katru nokavēto dienu es atpalikšu no programmas.
– Tu jau tāpat esi daudz ko sasniegusi.
– Es gribu sasniegt vēl vairāk. Gribu, lai manas gleznas karātos muzejā.
Sažņaudzis viņas plaukstu, tēvs veltīja Flosijai mierinošu smaidu. – Visi dižie mākslinieki ir vīrieši, mana dārgā. Tā nu tas ir. Jo ātrāk tu ar to samierināsies, jo labāk. Tas ir vēl viens iemesls, lai mazliet atpūstos no mākslas skolas. Nezinu, vai viņi ir tie, kas sabāž tev galvā tādas domas, vai arī pie vainas ir kāda neapzināta godkārīga tieksme, kas kutina tev nervus, taču tev uz brīdi vajadzētu apstāties un padomāt par to, cik ērta ir tava dzīve. – Flosija atvilka savu plaukstu. Tēvs izskribināja savu pudiņa trauciņu, katrā kustībā ar karoti piesitot pie stikla. – Tu pilnīgi noteikti baudi vairāk izklaižu nekā es, jo rūpējies par mūsu saimniecību, dodies uz pēcpusdienas tēju un domā par sarežģītajām sieviešu modes problēmām. – Viņš ielika mutē pēdējo pudiņa gabalu. – Nē, tikai ar dzīvi pilnībā apmierinātam cilvēkam varētu būt tik lieliska ēstgriba kā tev, un tikai tāds varētu gulēt astoņas stundas katru nakti. Tu nepagūsi ne attapties, kad būsi apprecējusies, un tad tu redzēsi, ka bērnu audzināšana sniedz daudz lielāku gandarījumu par audeklu, kas piekarināts pie sienas kādā vecā un putekļainā muzejā.
Klausoties Flosija saspringa. Āda viņai ap muti savilkās. Pacēlusi karotīti līdzās pudiņa trauciņam, viņa to novietoja pilnīgi taisni. – Streika dēļ Tifanija kungs ir palicis bez saviem stikliniekiem un stikla griezējiem. – Māte iebakstīja viņai zem galda. Flosija neskatījās uz mātes pusi. – Viņam ir vajadzīgs kāds, kas palīdzēs pabeigt stikla vitrāžas ekspozīcijai, ar kuru viņš piedalās Vispasaules izstādē.
– Flosij, – māte nošņācās.
– Viņš piedāvāja man un vēl piecām meitenēm vīriešu darbus.
– Es esmu pārliecināts, ka tu atteicies. – Tēvs noslaucīja muti ar servjeti. – Brīnišķīgs saldais ēdiens, dārgā. Vienkārši brīnišķīgs.
– Piedāvājumu es pieņēmu un sākšu strādāt otrajā janvārī. – Tādā gadījumā tu viņam uzrakstīsi ļoti jauku zīmīti un pavēstīsi, ka tava palīdzība ir vajadzīga mājās. – Tēvs uzmeta viņai mīļas iecietības pilnu skatienu.
– Nē, es izvācos no mājām.
Noņēmis servjeti, viņš atbīdīja krēslu. – Pietiks pārbaudīt manu pacietību, Flosij. Tu neizvāksies no šīs mājas, kamēr nebūsi apprecējusies. Un tu nekad neiesi strādāt.
– Es pieņemšu darbu, tēt. Vari uz to saderēt tāpat kā zirgu skriešanās sacīkstēs. Izvākšos, tiklīdz būšu sarunājusi istabu pansijā.
Tēvs piemiedza acis, izdzirdot par zirgu skriešanās sacīkstēm, taču vārds “pansija” lika viņam pavisam zaudēt savaldīšanos.
– Pansijā? – Viņš saķēra galda malu un paliecās uz priekšu. – Pansijā? – Viņa balss nodrebēja. – Vai tu esi prātu zaudējusi? Tu nonāksi nopietnās briesmās! Tādas vietas ir iecienījuši apšaubāmas morāles vīrieši. Tu tiksi samaitāta. Neviens godīgs vīrietis vairs tevi negribēs.
Flosija uzsēdās plaukstām, pavēlēdama sev nekrist panikā. – Pasaule mainās, tēt. Daudzas cienījamas sievietes mūsdienās dzīvo pansijās. Avīzēs raksta par sievietēm, kuras kļuvušas par ārstēm un advokātēm, un tamlīdzīgi.
Nākamajā
