iedeva tūkstoti dolāru.
– Neuztraucies. Vismaz tik daudz bija manos spēkos izdarīt. Vai tu… joprojām satiecies ar Lūsiju Lindstremu?
Denijs pamāja ar galvu un ieprātojās, vai Džejs Poskancers arī savulaik tvīcis pēc šīs meitenes.
– Laimīgais.
– Zinu.
– Tātad… – Poskancers sēdēja pie rakstāmgalda ar stikla virsmu un salika plaukstas kopā. – Tu nervozē, Denij. Labāk paskaidro, kas ir noticis!
Dziļi ievilcis elpu un paliecies krēslā uz priekšu, Denijs izstāstīja Poskanceram visu, kas atgadījies pēdējās pāris dienās, – par naudas grūtībām, aizdevumu, noslēpumaino tālruņa zvanu, par Narkotiku apkarošanas pārvaldi, kas novērojusi viņa bankas kontu, un par izmeklēšanu un Toma Gelvina turēšanu aizdomās.
– Pag! – Poskancers iesaucās. – Tomass Gelvins? – Nemiers advokāta balsī pārsteidza Deniju. – Tu viņu pazīsti? – Denijs atkal palocīja galvu. – Tātad viņi tur Gelvinu aizdomās par naudas atmazgāšanu meksikāņu narkokatreļa uzdevumā?
– Kaut kā tamlīdzīgi.
Poskancers izstiepa roku gluži kā ceļu policists zizli.
– Piedod, es cenšos to aptvert.
– Trakums, vai ne? Advokāts iesvilpās.
– Jēziņ, Denij! Tas nemaz nav labi. Tas ir ļoti slikti.
“Ne jau to es gribēju dzirdēt,” Denijs nodomāja. “Šis līdzinās sitienam pakrūtē. Protams, ka ir slikti, bet no advokāta mutes to dzirdēt ir daudz briesmīgāk.”
– Ko tu gribi pateikt?
– Kad Gelvins tev pārskaitīja naudu, vai tu parakstīji kādu līgumu, apliecinājumu vai tamlīdzīgi?
– Tas bija aizdevums. Es grasījos visu atmaksāt.
– Vai tu parakstīji kādu papīru?
Denijs lēni papurināja galvu.
– Ja draugs aizdod draugam naudu, parasti nekādi līgumi netiek rakstīti, vai ne?
– Tātad piecdesmit tūkstoši… var būt jebkas. Piemēram, samaksa par kādu pakalpojumu.
– Var, bet nav.
– Tomēr tu nevari pierādīt, ka tas bija aizdevums.
– Un viņi nevar pierādīt, ka nebija.
– Viņiem tas nemaz nav jādara. – Iestājās ilgs klusums. – Ja varas iestādes tur aizdomās Gelvinu par “Sinaloas karteļa” naudas atmazgāšanu, par narkotiku kontrabandu vai sazin ko vēl, viņi izmantos visus ieročus no sava arsenāla. Un tas nozīmē, ka dažkārt gaļasmašīnā nonāk arī nevainīgi cilvēki.
– Es neko nesaprotu.
– Tu aizņēmies naudu no nepareizā cilvēka.
– Skaidrs, bet es neko nezināju par narkotikām vai meksikāņu karteļiem… Es neesmu izdarījis neko sliktu! Vai tad tas nebūtu pats svarīgākais?
Poskancers smagi nopūtās.
– Diemžēl ne. Tu esi nonācis starp narkotiku kontrabandas lietas izmeklēšanas dzirnakmeņiem, lai gan pats tajā neesi iesaistīts. Kā jau teicu, varas iestādes izmantos jebkuru ieroci, šajā gadījumā tas nozīmē spiedienu uz tevi tik ilgi, kamēr tu piekritīsi sadarboties. Viņiem ir spēks un pārākums. Negodīgi pret tevi, piekrītu. Bet tu nebūsi uzvarētājs šai cīņā. Tāda ir skarbā patiesība.
Denijs ar pūlēm norija siekalas.
– Džej, tevi uzskata par labāko advokātu Bostonā.
– Iespējams. – Poskancers tikko jaušami pasmaidīja.
– Tātad tu uzskati, ka cīnīties nav vērts?
– Paklau… Protams, ka mēs varam cīnīties. Es tev palīdzēšu, kā vien tu vēlēsies, bet vispirms es izklāstīšu faktus.
Likuma izpratnē tu esi noslēdzis darījumu ar kriminālnoziedznieku, tātad arī tu esi noziedznieks. Protams, ka tu vari cīnīties, bet izredžu tev nav nekādu. Ja Savienoto Valstu valdība nolemj apsūdzēt kādu narkotiku lietā, tad gandrīz vienmēr uzvar. Klau, es tev nemelošu. Vai tu zini, cik procentos šādu lietu uzvar federāļi? – Denijs nepacietīgi papurināja galvu, un Poskancers turpināja: – Vairāk nekā deviņdesmit. – Pagriezies viņš paklabināja datora tastatūru. – Lūk, deviņdesmit trīs procenti. Tas nozīmē, ka deviņdesmit trīs procenti cilvēku ir apsūdzēti “narkotiku kontrabandā” un notiesāti. Gandrīz visi no viņiem izcieš cietumsodu. Tas nozīmē, ka tavas izredzes nonākt cietumā ir deviņi pret desmit. Tāda ir realitāte.
– Cietumā? – Denijs izdvesa un strauji pielēca kājās. – Tu teici “cietumā”? Vai tu joko?
Poskancers lēni papurināja galvu.
– Apsēdies, Denij, labi? Es gribēju pateikt vien to, ka gadījumā, ja mēs izlemsim cīnīties, ir visnotaļ iespējams, ka tevi ieliks cietumā.
– Tātad… – Denijs rūgti iesāka. – Es varu nonākt aiz restēm par to, ka aizņēmos naudu no kāda cilvēka?
– Ja to nodēvēs par izspiešanu, tad noteikti. – Poskancers pagrieza datora monitoru, lai Denijs varētu ielūkoties ekrānā. – Skaties!
Tur bija tabula ar vārdiem un cipariem.
– Ko tas nozīmē? – Denijs pajautāja.
– Vadlīnijas par to, kā piemērot “Likumu par noziedzīgām organizācijām, kas saistītas ar reketu”. Lielākoties to dēvē par reketieru likumu. Ņemot vērā summu, piecdesmit tūkstošus dolāru, un tās saistību ar narkotikām, tev var piespriest no trīssimt divdesmit četriem līdz četrsimt mēnešiem cietumā.
Denijs pārbijies raudzījās uz advokātu.
– Es nemaz nezinu, cik daudz ir tie četrsimt mēneši.
– Trīsdesmit trīs gadi, – Poskancers nekavējoties atbildēja. – Nolādēts! – Denijs sašutis iesaucās un mēģināja savaldīties, taču balsī ieskanējās gaudas. – Tās ir absolūtas muļķības.
Poskancers pielieca galvu, it kā skaitītu lūgšanu vai būtu iegrimis domās. Tad viņš izslējās un teica:
– Vai tu atceries, kā mēs uzkāpām uz Lova bibliotēkas jumta?
Kāpšana uz studentu pilsētiņas ēku jumtiem bija svēta tradīcija Kolumbijas universitātē. Lai to izdarītu, vajadzēja uzlauzt atslēgas, līst pa logiem un allaž baidīties no pieķeršanas – tāda pārkāpuma dēļ ikvienu varēja izslēgt no skolas. Bet aizliegtais auglis vienmēr bija saldāks. Pirmajā kursā viņi ar Poskanceru reiz bija pusnaktī uzlīduši uz bibliotēkas jumta. Skats izrādījās
