viņam nebija ne jausmas, cik nozīmīgu lomu spēlējis Poskancera dzīvē. Viņš pasmaidīja.
– Uzskatīšu to par pagodinājumu.
– Klausies uzmanīgi! Es labprāt paņemtu no tevis naudu. Manai firmai tas noteikti nāktu par labu. Bet mēs esam draugi, tādēļ es nemelošu. Cīnīšanās pret Savienoto Valstu varas iestādēm ir neticami dārgs prieks. Avansam vien būs vajadzīgi divsimt piecdesmit tūkstoši dolāru.
– Džej, tādas naudas man nav.
– Un viņi to noteikti zina. Finālā kompetents advokāts tev var izmaksāt miljonu vai pat divus. – Kaut ko līdzīgu Denijam bija teicis arī viens no Narkotiku apkarošanas pārvaldes aģentiem. – Turklāt tu gadiem būsi sasaistīts, bet izredžu nav nekādu. Var likt deviņi pret desmit, ka tu nonāksi cietumā. Uz trīsdesmit trim gadiem.
– Jēziņ!
– Ja tu būtu mans brālis, tēvs vai labākais draugs, es tev ieteiktu sadarboties. Taču tu esi arī vientuļais tēvs. Vienīgais, kas Ebijai palicis šajā pasaulē. Padomā arī par viņu! Tu sagrausi meitas dzīvi. Starp citu, vai tu esi iecēlis Ebijai aizbildni?
– Ko? Aizbildni?
– Gadījumam, ja tu nonāksi cietumā vai tev jādodas prom. Jo ir iespējams, ka tā patiešām notiks, ja tu nesadarbosies ar varas iestādēm. Vai tiešām tu gribi uzspēlēt šo ruleti? Nedomāju vis.
– Kādas muļķības!
– Aizej pie vēl viena advokāta, Denij. Aprunājies ar trešo un ar ceturto. Pajautā ikvienam juristam, kas guvis pieredzi darbā ar federālajām iestādēm. Visi tev pateiks vienu un to pašu, varbūt tikai mīkstinās ziņas par tavām izredzēm. Neskaitāmi advokāti labprāt paņems tavu naudu un izputinās tevi. Es kā draugs iesaku tev sadarboties. Ja gribēsi cīnīties, es tev palīdzēšu. Bet… Lai saglabātu tīru sirdsapziņu, es nedrīkstu ieteikt tādu rīcības virzienu.
– Labi, pieņemsim, ka es sadarbojos. Kas notiks ar mani?
– Tu parakstīsi vienošanos.
– Nē, ne jau to es gribēju zināt. Pieņemsim, ka es izdaru visu, ko varas iestādes liek. Es kļūstu par uzticamu ziņotāju, par konfidenciālu avotu vai kā viņi to dēvē, es nēsāju noklausīšanās ierīci, ierakstu telefona sarunas ar Gelvinu. Pieņemsim, ka beigās Toms Gelvins tiek arestēts. Kas tad notiks ar mani?
Kādu brīdi Poskancers vilcinājās.
– Tu… būsi brīvs cilvēks.
– Vai esi kādreiz skatījies video ar “Sinaloas karteļa” vīriem, kas ar ķēdes motorzāģi nogalina ziņotājus? – Advokāts papurināja galvu, un Denijs turpināja: – Ja es sagādāšu informāciju, kas palīdzēs Tomu Gelvinu iesēdināt cietumā, un ja viņš patiešām ir saistīts ar šo karteli – kurš var apsolīt, ka arī mani neuzņems tādā video?
Iestājās ļoti ilgs klusums.
– Nedomāju, ka tev ir izvēle, – beidzot Poskancers sacīja. – Man ļoti žēl, taču es tiešām neuzskatu, ka tev ir izvēle. Pagalam apmulsis, Denijs iekāpa liftā. Viņš tik tikko ievēroja citus braucējus, piepeši attapās Henkoka torņa foajē un teju neapzinājās, kā izkļuvis ārā pa virpuļdurvīm.
Viņš nešaubījās, ka Džejs Poskancers runājis skaidru valodu. “Ja tāds advokāts – pašapzinīgs, izcils un kareivīgi noskaņots – neredz iespēju stāties pretī Tieslietu ministrijai, tad kāda jēga cīnīties ar šīm vējdzirnavām? Džejam taisnība, es esmu vientuļais tēvs. Man jādomā arī par Ebiju.”
Stāvēdams pie biroju ēkas un miegdams acis spožajā saulē, Denijs izņēma vizītkarti, ko bija iedevis viens no Narkotiku apkarošanas pārvaldes darbiniekiem, un piezvanīja.
OTRĀ DAĻA
17
Kad Denijs atgriezās, īpašais aģents Jeigers turēja pie auss viedtālruni.
– Jā, es, – aģents sacīja. – Jā, jā. – Viņš uzmeta Denijam veiklu skatienu – gluži kā beigtai pelei, kuru tikko atnesis kaķis. – Tā nenotiks, – viņš sacīja klausulē un pavēcināja ar roku, aicinādams Deniju ienākt birojā. Kad durvis noklikšķēja, Jeigers pabeidza sarunu un pastiepa roku sveicienam. Viņa plauksta vairāk atgādināja beisbolista cimdu. – Jūs rīkojaties pareizi.
“It kā man būtu izvēle,” Denijs drūmi nodomāja.
– Uzlieciet parakstu uz punktotās līnijas, lai varam ķerties pie nākamās lietas, – Jeigers mudināja, vezdams tālāk pa gaiteni. Pie atpūtas istabas – tur atradās mikroviļņu krāsns, neliels ledusskapis, Keurig zīmola kafijas automāts un milzīga kaste ar kafijas pupiņām, kas pirktas atlaižu klubā, – gaisā uzvēdīja piedegušas maizes smārds. No telpas atskanēja trakulīgi smiekli. Darbinieku tikšanās ritēja pilnā sparā. Slokums, aģents ar piķa melnajiem matiem, sēdēja pie tā paša konferenču galda, kur pirmīt, un cilāja papīrus, kas viņa priekšā bija izlikti gluži kā pasjansā.
– Paskat tik, kurš ir atgriezies pie mums! – Slokums iesaucās. – Apsēdieties. Iekārtojieties ērtāk. Tas nebūs ātri. Mums nepieciešama pilnīga biogrāfija.
– Kādam nolūkam?
– Lai iekļautu ziņojumā priekšniecībai, – pastāstīja Jeigers. – Mums jāpaskaidro, kā, pēc mūsu domām, jūs varat palīdzēt šai lietā.
– Kas tas par ziņojumu?
– Standarta procedūra, ko ievērojam sadarbībā ar visiem ziņot… hm, konfidenciālajiem avotiem, – sacīja Slokums.
– Jūs gandrīz nosaucāt mani par ziņotāju.
– Vecs ieradums. – Aģents ļauni pasmīnēja.
– Man ir grūti kļūt par ziņotāju, ja es patiesībā nestrādāju kartelī, – Denijs aizrādīja.
Slokums lēni nopūtās.
Pēc četrdesmit piecām minūtēm bija aizpildītas daudzas veidlapas ar vairākām sadaļām – atbildes uz jautājumiem par biogrāfiju bija sniegtas. Tad aģenti palūdza uzzīmēt Gelvina mājas plānu, cik nu Denijam tas bija zināms. Vēl viņam vajadzēja izstāstīt, kā izskatās Gelvina mājas kabinetā – kur atrodas durvis un logi, cik tur datoru, kāds ir elektroniskais aprīkojums un kas tieši stāv uz rakstāmgalda. Denijs klusībā paslavēja sevi par lielisku atmiņu. Aģenti strādāja pārmaiņus – kamēr viens uzdeva jautājumus, otrs gāja pēc kafijas un ūdens vai uz tualeti.
– Kāpēc jums tas viss jāzina? – Denijs painteresējās.
Slokums, kurš bija uzņēmies ļaunā policista lomu, sacīja:
– Jautājumus ļaujiet uzdot mums.
– Vai redzējāt, ka viņš sarunājas pa fiksēto tālruni? – Jeigers pavaicāja.
– Nē. Viņam ir mobilais. BlackBerry.
– Esat
