dažas dienas nebrauc šurp. Pasaki, ka esmu jau pieaudzis un pats spēju parūpēties par man nepieciešamo ēdienu. Mani satrauc tas, ka viņa te grasās nogādāt groziem pārtikas.
– Tad jau tu posies atstāt savu patvērumu, lai sagādātu ēdienu? – Toda balsī ieskanējās cerība.
– Vēl ne, – Džeimijs attrauca. – Un liec mani mierā! Vai saprati?
– Es dzirdēju, ko tu teici, – Tods klusi sacīja. – Tad nu tagad ej gultā, bet es tikšu galā ar mammu. Un, Džeimij…
es, hmm…
– Jā, es tāpat, – viņš atbildēja un nolika klausuli.
Halija spēji pamodās. Mutē bija nepatīkama garša, un viņa juta, ka pirmīt aizmigusi ar visām drēbēm mugurā.
Viņa ieslēdza naktslampiņu un ieskatījās rokaspulkstenī. Mazliet pāri diviem naktī. Viņa aizgāja uz vannas istabu un izskaloja muti. “Kad uzausīs diena, uzreiz jāsameklē ceļasomas un jāizsaiņo mantas,” viņa nolēma.
Ejot atpakaļ uz gultu, viņa piepeši izdzirdēja kādu skaņu. Tā līdzinājās vaidam. – Nu patiešām, lieliski, – viņa nočukstēja. – Kārtējais pierādījums, ka esmu mantojusi spoku apsēstu māju. Varbūt man tomēr to vajadzētu atdot Šellijai. Gribētos gan redzēt, kā viņi tiktu galā ar to.
Halija nožāvājās un sāka taisīt vaļā džinsus, lai atlikušo nakts daļu nevajadzētu gulēt drēbēs. Un atkal viņa saklausīja to pašu vaidēšanu, tikai šajā reizē jau skaļāku.
“Tas ir viņš,” Halija saprata un steidzās uz kāpnēm. Nonākusi līdz Džeimija istabai, viņa dzirdēja skaņas, kādas varētu izdvest cilvēks, kurš pūlas no kāda aizbēgt. Uz galda bija lampa, kādas parasti mēdz novietot bērnu istabās, bet lampai priekšā atradās zāļu pudelīte no oranžas plastmasas. Jau tikko iemācījusies lasīt, Halija bija palīdzējusi savam tēvam zāļu tirgošanā. Mācoties vidusskolā, Halija lasīja zālēm pievienotās brošūras un pārveidoja tekstu tā, lai tēvs to it viegli varētu izmantot savā darbā.
Izlasījusi etiķeti, Halija uzreiz saprata, ka pudelītē ir ļoti stipras miegazāles. Ja Džeimijs ir iedzēris divas šādas tabletes, tad viņu nespētu uzmodināt pat traktora rūkoņa.
Viņa paraudzījās uz guļošo Džeimiju. Viņš mētāja galvu no vienas puses uz otru, un viņa augums kustējās. Gulta likās šaura, bet viņš bija samērā liels. “Ja viņš spēcīgi sagrozīsies vēlreiz, tad noteikti izkritīs no gultas. Kaut gan viņa ceļgalu sargā šina, ar to varētu nepietikt, lai neiegūtu jaunu savainojumu.”
Halija piegāja pie gultas un sāka masēt Džeimija deniņus. – Kuš. Klusu. Viss ir kārtībā, – viņa mierinoši sacīja. Džeimijs mazliet pierima, bet, tiklīdz viņa noņēma rokas, tā viņš atsāka svaidīšanos. – Nē, nē, – viņa sacīja, – tā nedari. – Halija mēģināja pieturēt viņu. Nostājusies stingri, viņa spēcīgi piespieda rokas viņa krūtīm. Tas palīdzēja, un viņš nenogāzās uz grīdas. Džeimijs pagriezās uz muguras un kādu brīdi gulēja tik mierīgi, ka Halija sāka virzīties uz durvju pusi.
Un tad atkal atskanēja kliedziens. Viņa metās atpakaļ. Viss Džeimija augums drebēja kā lielās bailēs; viņš stiepa rokas pretī, it kā vēlētos kādu satvert.
– Es esmu tepat, – Halija sacīja. – Tu esi drošībā. – Kad viņa pieliecās tuvāk, Džeimijs apvija viņai rokas un pievilka sev klāt, cieši piespiežot.
Tā bija visai neērta poza, un Halijai likās, ka tūdaļ pārlūzīs uz pusēm. Viņa apzinājās, ka nav gana spēcīga, lai izrautos no viņa skavām, un ļoti šaubījās, ka spēs vīrieti pamodināt, lai liktu atslābināt tvērienu. Lai kādi būtu Džeimija murgi, viņam šajā brīdī bija nepieciešams mierinājums.
Izstiepties viņam līdzās šaurajā gultā nebija viegli, taču, kad viņa to izdarīja, vīrietis pagriezās un piekļāva Haliju sev klāt. It kā viņas vieta būtu tieši tur, it kā viņa vienmēr tur būtu bijusi. Džeimijs nomierinājās.
– Tā, un tagad es esmu tavs rotaļu lācītis, ja? – Halija noteica, gulēdama ar seju pret viņa krūtīm.
Lai cik sarkastiski viņa to būtu domājusi, tomēr sajūta bija patīkama, pat par spīti tam, ka viņu apskāvušais vīrietis bija cieši aizmidzis.
Halija juta, ka arī pati pamazām slīgst miegā, un piepeši visi dienas notikumi sāka riņķot prātā. Tas, ka Šellija parakstīja līgumu un bija viltojusi Halijas pases kopiju, sāpēja daudz vairāk, nekā viņai būtu gribējies atzīt. Vēl tikai pirms nedēļas Šellija bija lūgusi Halijai ieiet kancelejas preču veikalā un nopirkt viņai līmi un jaunas šķēres. – Griezumam jābūt nevainojamam, – Šellija bija paskaidrojusi. Kā likās, Halija pati bija palīdzējusi pusmāsai krāpšanā.
Kad Džeimijs noskūpstīja viņas matus galvvidū, Halija sāka raudāt. Lai gan vīrietis bija cieši aizmidzis, šķita, ka viņš jūt – sievietei, kuru viņš tur savās skavās, ir nepieciešama palīdzība. Tagad Džeimija augums vairs neraustījās, viņš bija pavisam kluss un rāms. Radās sajūta, it kā Džeimijs gaidītu, ka Halija viņam izstāstīs par savām bēdām.
– Es to nebiju pelnījusi, – Halija čukstēja. – Es Šellijai nekad neko sliktu nebiju darījusi. Viņa kopā ar savu māti pilnībā pārņēma manu dzīvi, taču es to izturēju. Kad nomira tētis un Rūbija, man nebija laika sērām. Man bija jārūpējas par Šelliju. Pat nemaz nezinu, kā es to paveicu, taču man tas izdevās. Tad kāpēc viņa mēģināja mani apzagt? – Halija paraudzījās uz Džeimiju. Viņa acis joprojām bija aizvērtas. – Ja man būtu zināms par šo māju, var pat gadīties, ka es viņai būtu atdevusi Bostonas māju. Un tieši to taču viņa gribēja. Viņa teica, ka nav godīgi, ja man pieder divas mājas, bet viņai nav nevienas. Es nezinu, kā es rīkotos, taču skaidri zinu, ka būtu gribējusi, lai man tiek dota izvēle. – Asaras pamazām izsīka, lai gan sāpēja vēl tikpat stipri.
– Es nezinu, ko tagad iesākt. Kā būtu pēc likuma un kā būtu ētiski? Vai man vajadzētu atlīdzināt Šellijai un atdot viņai māju? Taču es zinu, ka viņai ar to vienalga nebūtu gana. – Halija paraudzījās uz Džeimiju.
Gaismas pietika, lai varētu aplūkot aizmigušā vīrieša seju. Viņš izskatījās tik jauks un mierīgs! Un piepeši viņš atkal sāka svaidīties gultā. Halija pamanīja, ka zem plakstiem kustas acu zīlītes. Bija skaidrs, ka sācies kārtējais ļaunais murgs.
– Ak, nē, nē! – viņa sacīja. – Tikai sāc mētāties vēl spējāk un tu mani saspiedīsi. Nomierinies! Tu esi drošībā.
Džeimijs tomēr nerimās un savu lielo kāju pārlika pāri Halijas gurniem tā, ka viņa ar lielu piepūli atbrīvojās un piecēlās. Paraudzījusies uz guļošo Džeimiju, viņa saprata, ka vīrietis jau atkal tuvojas kārtējai nevaldāmo kustību fāzei. Halija pieliecās un saņēma plaukstās viņa galvu. – Tu esi drošībā! Vai dzirdi mani? Te nav nekādu dēmonu, kas tevi vajātu! – Džeimija seja atradās tik tuvu, viņa lūpas bija tik tuvu Halijas lūpām… viņa nenoturējās un noskūpstīja Džeimiju. Tas bija nevis kaislīgs skūpsts, bet tāds, ko sniedz mierinājumam. Draudzības un sapratnes skūpsts. Divi cilvēki, kurus nomāc
