staras, un viņa atkāpās.
Tad Halija pievērsās Džeimija rokām – skaistajiem, garajiem un spēcīgajiem pirkstiem – un pēc tam galvai. Bija pat biedējoši sajust, cik milzīgi saspringuši bija Džeimija kakla muskuļi. Trapecveida muskuļa pamatnē paaugstinātas pienskābes koncentrācijas rezultātā bija izveidojies īsts savilktu kunkuļu mežs. Viņa pārslidināja rokas Džeimija galvai, sajuzdama viņa īsos, tumšos matus. Pirkstu gali slīdēja pāri viņa sejai – vaigu kauliem, degunam, lūpām – masējot, glāstot.
Viņai no prāta neizgāja slepenais mierinājuma skūpsts. Spriežot pēc tā, kā Džeimijs bija sasveicinājies, šķita, ka viņš neko no nakts neatceras.
Šim vīrietim bija neticami skaists augums. Halijas plaukstas slīdēja tam pāri un atmiņā atsauca mirkļus, kad vīrieša rokas bija viņu apskāvušas; viņa atkal atcerējās skūpstu. Iespējams, ka Halija bija aizmirsusies vairāk nekā pati to vēlētos, jo, izbaudot pieskaršanos viņa augumam, slidinot rokas pār viņa pleciem, iekļuva zem viņa krekla, tuvāk kailajām krūtīm. Taču Džeimijs satvēra Halijas plaukstas, pirms tās bija tikušas līdz atslēgas kaulam. Viņš kādu mirkli turēja viņas delnu locītavas un pēc tam palaida vaļā. Bija noprotams, ka drēbēm nosegtās zonas ir aizliegtā teritorija.
Halija samulsusi piecēlās un iztaisnojās. – Piedodiet! – viņa nočukstēja un pakāpās nostāk. Turpat netālu bija ierīkots ūdens krāns un tam pievienota šļūtene. Halija iedomājās, ka varētu to atvērt. Auksta ūdens šalts viņai tagad būtu pašā laikā. Tā vienkārši – pacelt šļūteni pār galvu un ļaut straumei tecēt.
Viņai aiz muguras Džeimijs piecēlās sēdus uz masāžas galda.
– Vai jūtaties labāk? – Halija apvaicājās un ar lielu piespiešanos iemānīja sejā smaidu, lai gan prātā urdēja doma: “Man nepieciešams savs puisis!”
– Noteikti, – viņš atbildēja. – Paldies! – Viņš sāka rausties nost no galda, bet tad apstājās un paskatījās uz Haliju. Tikai pēc mirkļa viņa attapa, ka Džeimijs gaida, lai viņa aiziet, un tikai tad nolaidīs kājas uz grīdas. “Kāpēc? Vai baidās, ka šī kustība ļaus man saskatīt vairāk viņa kailā ķermeņa? Cik dīvains vīrietis!” Halija nodomāja un izgāja dārzā.
Pilnībā apģērbies, Džeimijs pievienojās viņai. Abi pastaigājās, spriezdami par to, kāds šis dārzs kādreiz izskatījies. Viņi pamanīja, ka pie lielā ozola piestiprināta maza misiņa plāksnīte. “Pieminot manas skaistās lēdijas: Hiacinti Bellu un Džuliānu Hārtliju. Henrijs Bells.”
– Jūsu vārdamāsa, – Džeimijs bilda.
Abi apsēdās uz soliņa zem ozola, un Halija pastāstīja Džeimijam, ko uzzinājusi. Viņa bija rados nevis ar Bellu ģimeni, bet gan ar Līlendu no viņa otrajām laulībām. – Liekas pilnīgi nesaprotami, kālab Henrijs Bells māju novēlēja man!
– Varbūt viņš dziļi un patiesi mīlēja to sievieti, kura nomira pirms daudziem gadiem, un jūs bijāt tuvākā radiniece, ko viņš varēja sameklēt, – Džeimijs minēja.
– Un tas nozīmētu, ka Henrijam nebija pašam savu radinieku. Tādā gadījumā… – Halija paraustīja plecus. – Interesanti, vai augšstāva istabas viņš bija iekārtojis šīm lēdijām?
Tā kā Džeimijs mājas otro stāvu vēl nebija izstaigājis, viņi devās atpakaļ, lai apskatītu guļamistabas. Kruķu dēļ Džeimijam nenācās viegli uzkāpt otrajā stāvā, tomēr viņš tika galā. Vienā no guļamistabām Halija atcerējās, ka savas nedaudzās somas redzējusi lejā. Džeimijs uzstāja, ka uznesīs tās pa šaurajām kāpnēm augšā, tādējādi izraisīdams jautrību. Viņš izlikās, ka tūdaļ nokritīs, bet Halija viņu balstīja no aizmugures.
Kamēr Halija izsaiņoja mantas un salika savus tualetes piederumus vannas istabā, Džeimijs apskatīja istabas. – Ļoti meitenīgi. Jums bija taisnība, ka šīs istabas iekārtotas sievietēm. – Viņš apsēdās Halijas guļamistabā uz krēsla, kurš bija pārvilkts ar zili sārtu mēbeļdrānu, un vēroja sievieti darbojamies. – Kā jūs domājat, kura guļamistaba piederēja vienai un kura otrai sievietei?
Pat īsti nepadomājusi, Halija atteica: – Šī bija Hiacintes istaba.
– Kā jūs to zināt?
Halija nekādā ziņā negrasījās Džeimijam atklāt, ka viņa laikam jau, iespējams, varbūt zināmā mērā, gandrīz noteikti dzirdējusi sieviešu balsis iesakām, kuru guļamistabu izvēlēties. – Šī man patīk labāk, tāpēc es ticu, ka tā piederējusi manai vārda māsai.
– Šķiet loģiski. – Džeimijs pāri plecam paraudzījās uz dzīvojamo istabu. – Esmu gatavs saderēt, ka pa to logu ir redzams dārzs. – Izskatījās, ka viņš ir pilnībā aizmirsis par savu savainojumu. Atstājis kruķus pieslietus pie rakstāmgalda, viņš gandrīz vienā lēcienā atradās otrā telpas pusē pie loga nišā iebūvētā sēdekļa.
– Nē, nudien. Tā jūs man palīdzat. Ja jūs savainosiet savu ceļgalu vēl vairāk, es…
Viņš nogaidīja. – Nu, nu, turpiniet! Kurš būs nākamais? Jūs jau izmantojāt Džēridu un manu māti. Kuru pieminēsiet tagad?
Halija iekārtojās otrā sēdekļa galā un mazliet uzsmaidīja Džeimijam. – Nākamreiz, kad masēšu jūsu galvu, es nenoliekšos pār jums tik tālu.
Uzmetis ātru skatienu Halijas kārdinošajām krūtīm, Džeimijs piespieda roku pie sirds un atkrita pret sienu. – Atnesiet man velnarutku! Mana dzīve ir galā. Man vairs nav nekāda stimula dzīvot. Ja man tiks atņemta cerība piedzīvot šo maigo, tomēr stingro un vienlaikus saldo tīksmi… tad man šajā dzīvē vairs nebūs itin nekā. Es…
“Tik intīms apraksts…” Halijas seja pietvīka. “Tas jau ir pār mēru.” – Vai jūs reiz pārtrauksiet! Jūs esat mans klients, nevis…
– Man pietiek pacietības. Es gaidīšu kaut mūžību, ja tas nozīmē, ka es varētu…
– Paskatieties! – Halija skaļi iesaucās un pamāja ar galvu uz loga pusi.
– Es redzu tikai jūs un nevaru saredzēt nevienu citu, bet…
– Labi! Kad masēšu jūsu galvu, es uzspiedīšos jums virsū ar visu krūškurvi! Vai tagad paskatīsieties?
Vēlreiz palūkojies uz Halijas krūtīm, viņš beidzot paraudzījās pa logu. Gar māju uz sarkano vārtu pusi steidzās Īdita.
Džeimijs atvēra logu un izliecās pa to. – Īdita! – viņš uzsauca tik skaļi, ka Halijai teju gribējās atkāpties tālāk. Viņai šķita, ka šis sauciens bijis saklausāms pat Bostonā.
Izdzirdējusi savu vārdu, mazā auguma sieviete apstājās un uzsmaidīja viņiem. – Džeimij? Vai tas esi tu? Es nevaru palikt, taču “Tējas dāmas” jums abiem šo to atsūtīja. Vai tā meitene tev blakus ir Hiacinte?
Halija mazliet satrūkās no tā, ka viņu kāds nodēvējis šajā vārdā, taču pieliecās tuvāk Džeimijam un arī izbāza galvu pa logu. – Jā, tā esmu es, – viņa atbildēja. – Man ir liels prieks ar jums iepazīties. Palieciet,
