tuvu viņas sejai.
– Man liekas, ka tev vajadzētu noskūpstīt Džeimiju, – viņš sacīja klusā, pavedinošā balsī.
Izlikdamās, ka nav dzirdējusi viņa vārdus, Halija atkal ieņēma vietu tālākajā sēdekļa galā. – Man bija radies iespaids, ka jūs esat tik tikko iepazinušies, bet viņa jau sūta tev skūpstus?
– Ko lai tur saka? Es sievietēm patīku.
Piemiegtām acīm Halija paraudzījās uz Džeimiju. – Vai viņām izdodas panākt, lai tu novelc drēbes?
– Tikai tad, ja apkārt ir ļoti, ļoti tumšs.
Halija iesmējās, tad piecēlās un paņēma Džeimija kruķus. – Kā bija jāsaprot stāsts par “Tējas dāmām”, kas mums ir kaut ko atsūtījušas? Un kas viņas vispār tādas ir?
– Man nav ne jausmas. Varbūt viņas strādā viesnīcā. – Džeimijs paņēma kruķus, bet izturējās tik neveikli, it kā būtu aizmirsis, kā tie lietojami. – Man būs nepieciešama palīdzība, lai tiktu lejā pa kāpnēm.
– Un ja nu es tev atgādināšu, ka ēdiens atrodas lejasstāvā un tu nekādi netiksi pie tā, kamēr nenokāpsi pa kāpnēm?
– Man liekas, ka labam fizioterapeitam jārūpējas arī par to, lai pacients būtu kārtīgi paēdis. – Izklausījās, ka viņš runā nopietni.
– Nē, tā nav. Patiesību sakot, arī masāža neietilpst šajos pienākumos. – Viņa smaidot devās uz kāpņu pusi. – Šo māku es apguvu pilnīgi citos kursos, kurus apmeklēju, pirms kļuvu par fizioterapeiti. Es strādāju par masieri, lai samaksātu par mācībām. Patiesībā tas bija…
Halija apklusa, jo bija aizķērusies aiz lielā paklāja stūra un zaudēja līdzsvaru. Ātri kā zibens Džeimijs nometa kruķus, piesteidzās viņai klāt un satvēra. Krita abi. Džeimijs smagi atsitās pret grīdu, Halija uzvēlās viņam virsū; Džeimija savainotā kāja pašāvās uz vienu pusi. Halijas galva pret Džeimija krūtīm atsitās gandrīz tikpat smagi, kā viņa pēcpuse pret grīdu. – Džeimij, vai tev viss ir labi? – Viņš gulēja uz paklāja pilnīgi nekustīgi, acis aizvēris. Halija satvēra Džeimija galvu plaukstās. – Paliec tepat. – Viņas balsī skanēja izmisums. – Es izsaukšu neatliekamo palīdzību! – Halija mēģināja norausties nost no viņa, taču Džeimijs to neļāva. – Laid mani! Man vajag…
Atskārtusi, ka Džeimijs ne tuvu nav zaudējis samaņu, viņa palika turpat, kur bijusi, ar visu auguma augšdaļu uz viņa platajām krūtīm. – Es minēšu. Vidusskolā, spēlējot futbolu, tu apguvi prasmi pretinieku nogāzt no kājām. – Halija pamanīja tikko jaušamu smaidu vīrieša lūpās. – Tu biji aizsargs? – Džeimija smaids pletās plašumā, un Halija sajuta viņa vēderu sakustamies smieklos. – Ļauj man piecelties, vai arī es… – Nevarēdama izgudrot nekādus pienācīgus draudus, viņa ar elkoņiem atspiedās uz Džeimija krūtīm vietās, kur noteikti sāpēs visvairāk, un cēlās augšā.
– Eu! – Džeimija acis atsprāga vaļā.
Halija novēlās no viņa un pieslējās kājās. – Spēsi piecelties pats vai man jāmeklē celtnis?
– Man liekas, ka es esmu savainojis muguru, – viņš sacīja un smaidot skatījās uz Haliju.
– Tas nu itin nemaz nav labi. Man šķiet, ka tagad vajadzēs sameklēt šķēres, lai sagrieztu tev kreklu un paraudzītos uz tavu kailo muguru.
Džeimijs nopūtās, pagriezās otrādi, paķēra vienu kruķi un piecēlās kājās.
– Tas ir īsts brīnums, – Halija noteica un devās lejup pa kāpnēm, bet Džeimijs viņai sekoja.
Uz virtuves galda viņus gaidīja pēcpusdienas tēja un uzkodas. Viss bija izkārtots tik smalki, ka pat karalis Edvards Septītais būtu iepriecināts. Divas trīspakāpju paplātes bija bagātīgi pieliktas ar miniatūrām ēdamlietām. No katras šķirnes pa diviem gabaliņiem.
Uz vienas paplātes bija uzkožamie: gabaliņos sagrieztas maizītes bez garoziņas, miniatūri rausīši, marinētas paipalu olas un pildītas bumbiņas, izveidotas naudas maciņu formā. Uz otras paplātes bija deserts: plācenīši, kūciņas, pīrādziņi sudraba dolāra lielumā, mazi trauciņi ar kokosriekstu pudiņu. Paskatoties uz to, bija skaidrs, ka te salikts ēdienu kokteilis no visas pasaules.
Turpat uz galda bija arī kūpoša tējkanna, trauks ar pienu, bļodiņa ar cukura graudiņiem, kā arī skaistas tasītes un apakštasītes. Malā bija noliktas šampanieša glāzes, bet tajās – avenes.
– Skaisti, – bilda Halija.
– Nezinu, kā tu, bet es esmu izbadējies.
Viņi apsēdās pie galda, un Halija tasītēs salēja stipro, melno tēju un pievienoja pienu, bet Džeimijs piepildīja viņu šķīvjus.
– Kā tev šķiet, kā Īdita to visu šurp atgādāja? – Halija vaicāja. Viņa ēda ar dārzeņiem un vistas gaļu pildītu bumbiņu.
– Droši vien kāds no viesnīcas būs atvedis ar golfa laukuma elektromobili. – Džeimijs tikko bija apēdis omāra gaļas ruletīti. – Labākais omārs, kādu es jebkad esmu ēdis. Un es lielāko daļu dzīves esmu pavadījis Meinā. Interesanti būtu uzināt, kur viņas tādu dabūjušas.
– Un siers ir pasakains, – Halija atzina. Džeimijs ar pilnu muti pasmaidīja. – Man gribētos apskatīt Nantaketu, – viņa sacīja un nokoda kumosu kūciņas, kas garšoja pēc apelsīniem. – Pamēģini šo! Tā ir nudien lieliska. – Viņa bija mudinājusi Džeimiju paņemt otru kūciņu no paplātes, taču viņš izņēma Halijai no rokām jau iekosto kūciņu un to apēda.
– “Pūkainais apelsīns”, – viņš noteica.
– Kas tas tāds?
– Dzēriens no apelsīnu un persiku sulas. Un tas garšo gandrīz tāpat kā šī kūka. Man liekas, viņi to gatavo no persiku šņabja; ja patiešām ir tā, tad tas ir nāvējoši. Pagaršo vēl. – Viņš nokoda kumosu no otras kūciņas un pārējo sniedza Halijai.
Viņa svārstījās, taču ieraudzīja izaicinājumu Džeimija skatienā. Viņa uzdrošinājās paliekties uz priekšu un no vīrieša pirkstiem kūkas gabaliņu paņemt ar lūpām. – Mmmm… Nudien izcili.
– Nosaukumu tas ieguvis, pateicoties persiku pūkainumam un…
– Apelsīniem. Tagad es gribētu apskatīt salu, kā jau sacīju iepriekš. Kad Džērids brauca cauri pilsētai, es pamanīju vairākus labus veikalus. Varbūt arī tu vēlētos pievienoties?
– Nē, paldies, – Džeimijs atteica. – Man ar šiem kruķiem jau tā pietiek noņemšanās, tāpēc pilnīgi iztikšu bez klibošanas pa ielām un ietvēm.
Halija bija ātri sapratusi, ka apmēram puse no Džeimija sacītā jāuztver kā ķircināšanās, tālab piespēlēja viņam, pieminot pludmales un maltīti svaigā gaisā. Nē, arī to viņš negribot. Dzērienu baudīšana saulrietā? Nē. Izbrauciens ar laivu? Viņš atteica,
