pēc tam uz aizejošo sievieti.
– Pagaidiet! – Halija uzsauca.
Izrādīdama nepacietību, Betsija pavērās atpakaļ. – Jā?
– Kas ir tās “viņas”? – Džeimijs vaicāja. – Kas var atvērt tās durvis?
Šķita, ka Betiju ir satriecis šāds jautājums. – Tikai nesakiet man, ka jūs nopirkāt šo māju un neviens jums neizstāstīja par viņām!
– Halija šo māju saņēma mantojumā, – Džeimijs paskaidroja.
– Ak tā. Skaidrs. Tas izklausās loģiski. Vecais Henrijs Bells vis negribētu, lai viņa dārgo dāmu tuvumā grozītos šādi tādi ļaudis. – Viņa ieskatījās rokaspulkstenī. – Man tagad ir jāatgriežas. Viņas ir “Tējas dāmas”. Bella māsas, kuras nomira. Viņas ir spoki. Es gan neko daudz par viņām nezinu, bet mana jukusī vīramāte nāk uz šejieni, ieiet telpā, ko viņa dēvē par tējas istabu, un stundām ilgi sarunājas ar “viņām”. Vai arī Īditai liekas, ka viņa sarunājas. Es esmu pūlējusies pierunāt Hovardu, lai māti kaut kur ieslēdz, taču viņš nepiekrīt. Tagad man patiešām ir jāiet. Uz pēcpusdienas tēju ieradīsies piecpadsmit cilvēki. – Viņa aizgāja un spēcīgi aizcirta vārtus aiz sevis.
Kādu mirkli Džeimijs un Halija klusēdami stāvēja blakus. Beidzot Halija ierunājās: – Vajadzēja pateikt viņai, ka mums ļoti garšoja tās “Pūkaino apelsīnu” kūciņas.
– Un omārs. Bet man likās, Betijai nav ne jausmas par Īditas atnesto cienastu.
– To es varētu saprast, – sacīja Halija. – Es negribētu strīdēties ar šo sievieti. – Viņa paraudzījās uz Džeimiju. – Kā izskatās, man pieder īsts spoku nams.
– Laikam jau tā ir. Vai tas tev liekas biedējoši?
Halija mazliet apdomājās. – Nē, nešķiet gan.
– Vai gribēsi aiziet līdz tējas istabas durvīm, pieklauvēt un paraudzīties, kurš tās atvērs?
– Neapšaubāmi!
Džeimijs viņai uzsmaidīja. – Halija… Mazulīt, tu man patīc ar katru minūti vairāk! Nu, kurš pirmais tur nonāks?
Šajās sacensībās Halija uzvarēja, bet tikai tālab, ka Džeimijam bija jālieto kruķi, un to viņa apzinājās. Viņa nebija vēl redzējusi šo mājas pusi un izbrīnījās, pamanījusi šauru piebraucamo ceļu un divvērtņu vārtus. Ja te uz salas viņai būtu automašīna, viņa to noteikti novietotu šeit.
Priekšā bija augstas un platas durvis, kas izskatījās ļoti uzticamas. Viņa paspieda rokturi, taču tas nepakustējās.
Halija pagaidīja, līdz Džeimijs uz kruķiem arī pienāk pie durvīm; viņš visādi nopūlējās izrādīt, cik grūti viņam padodas iešana, un tas sasmīdināja Haliju.
Nonācis blakus, Džeimijs pavisam nopietni sacīja: – Domāju, ka man būs nepieciešama vēl viena masāža, lai es atgūtu formu.
– Visa auguma masāža? – Halija nepalika atbildi parādā.
– Ar izslēgtām gaismām?
– Desmit sveces, – viņa sacīja.
– Viena svece blakus telpā, un durvis aizvērtas, – viņš atteica.
– Nē, tā mēs vienoties nevaram. Zaudētājs esi tu. – Halija paraudzījās uz durvīm. – Vai tu grasies pieklaudzināt?
– Es vēl joprojām domāju par to masāžu sveču gaismā, turklāt māja taču ir tava.
Halija paspēra soli uz priekšu, un Džeimijs uzmundrinoši pamāja viņai ar galvu. Viņa saņēmās un pieklauvēja. Abi kādu brīdi stāvēja, aizturējuši elpu, taču nekas nenotika.
Džeimijs pagāja uz priekšu un uzsita pa durvīm skaļāk.
Atkal nekā.
– Varbūt rīt mums vajadzētu uzaicināt atslēdznieku? – viņa ierosināja.
– Jā, varbūt. – Nākamos vārdus Džeimijs sacīja stigrākā tonī: – Mēs esam Īditas draugi un vēlētos ar jums iepazīties. Es esmu Džeimss Tegerts, un šī skaistā jaunā sieviete ir Hiacinte; tā nosaukta par godu vienai no jums. Viņa tiek dēvēta par Haliju un ir rados ar… – Viņš paskatījās uz Haliju.
– Līlendu Hārtliju, – viņa paskaidroja, – kurš bija precējies ar Džuliānu.
Džeimijs skaļi atkārtoja Halijas sacīto: – Un tādējādi Halija ir jūsu radiniece. Ja es kaut ko šajā pasaulē pārzinu, tad tās noteikti ir radinieku lietas. – Palūkojies uz Haliju, Džeimijs pieklusināja balsi. – Man ir tūkstošiem dažādu pakāpju radinieku, tostarp neskaitāmi brālēni un māsīcas. Manam tētim ir vienpadsmit māsas un brāļi, un tiem visiem ir bērni.
– Patiešām? – Halija vaicāja.
– Jā. Atceries, lielo marmora māju, ko es tev rādīju? Tev vajadzētu redzēt, kā tur izskatās Ziemassvētkos! Visīstākais haoss!
Tobrīd Džeimijs pavērās uz durvīm. Pēc viņa balss toņa varēja spriest, ka Ziemassvētki tajā namā ir īstas šausmas, taču Halijai šķita, ka tas varētu būt jautri. Viņas pieredze liecināja, ka Ziemassvētki ir visai nopietns pasākums. Jā, tajos bija zināms jaukums, taču nekad mājā nevaldīja nekas līdzīgs haosam. Ja nu vienīgi reizēs, kad Šellija nebija saņēmusi pietiekami daudz dāvanu…
Džeimijs atkal piesita pie durvīm, taču joprojām nebija nekādas atbildes. – Var jau būt, ka Īdita tomēr ir jukusi.
– Diemžēl tā varētu būt, – Halija noteica. Patiesībā viņa skatījās uz to, kā Džeimijs balstās uz kruķiem. Viņa ķermenis liecās vairāk uz vienu pusi, un Halija bija sākusi plānot nākamo procedūru. Turklāt viņu biedēja gaidāmā nakts, jo skraidīšana augšup un lejup pa kāpnēm nogurdināja. Pret galdu atsistais kājas īkšķis joprojām sāpēja. Murgi bija atkārtojušies jau divās naktīs, pēc trešās to jau varēs uzskatīt par paradumu. Tam bija jādara gals, turklāt nekavējoties. – Nespēju noticēt, ka pēc visa, ko apēdām tikai pirms pāris stundām, es jau atkal jūtos izbadējusies!
– Es arī, – Džeimijs piebalsoja, un viņi pār saulaino lieveni devās mājā. Halija paņēma rokā nepabeigto izšuvumu, ko bija pamanījusi jau iepriekšējā dienā. – Esmu gatava saderēt, ka šis darbiņš ir pavirzījies uz priekšu.
Džeimijs izvilka no kabatas savu mobilo telefonu un nofotografēja izšuvumu. – Ja tur mainīsies vēl kaut kas, mēs varēsim to fiksēt.
Kad Halija apsēdās uz dīvāna, Džeimijs ātri uzņēma arī pāris viņas attēlus.
– Kālab tad tas?
– Aizsūtīšu uz mājām radiņiem. Tu esi sieviete, kura nemitīgi lūdzas, lai noģērbjos.
