Man garšo tāda, kurai pievienots mazāk cukura. Un varbūt mēs varētu sameklēt arī sodas dzērienu, tad varētu pieliet arī to. O! Te jau ir…
Halija vairs neklausījās, ko Džeimijs saka, jo saprata, ka viņš tikai pūlas piepildīt tukšumu ar vārdiem. Bija pilnīgi skaidrs, ka viņš nevēlējās atbildēt uz Halijas jautājumu, tāpēc viņa to vairs neatkārtoja.
Gatavojot sviestmaizes, viņi smējās un jokoja paši par sevi, jo bija noticējuši, ka mājā mīt spoki.
– Ja tādi te dzīvotu, viņiem nebūtu nepieciešams aizslēgt durvis, – Halija sacīja. – Viņi taču varētu pārvietoties cauri sienām.
– Kā tev liekas, ko vecais Henrijs Bells ieslēdzis tajā istabā un ko nevēlējās rādīt citiem? – Džeimijs vaicāja un nokoda kumosu sviestmaizes.
– Ai, lūdzu! Es ļoti ceru, ka tur nav nekā pornogrāfiska.
– Un kāda jēga būtu kaut ko tādu slēpt? Viss internets pilns! Ko vien var iedomāties, to visu tur var atrast. Es esmu redzējis… – Viņš aprāvās. – Vispār jau es tik skaidri nemaz nezinu, taču mans brālis Tods sacīja… Viņš ir likumsargs un šo to man par to pastāstīja.
Halija iesmējās. – Izglītotājs Tods un nevainīgais Džeimijs. Bet varbūt Henrijs bija vecmodīgs un uzskatīja, ka pornogrāfija ir jāslēpj no citu acīm? Vēl es neesmu pārbaudījusi, vai mājā pieejams bezvadu internets.
– Ja nu runa ir par pārģērbšanos? – Džeimijs minēja. – Varbūt tā istaba ir pilna ar visādām drēbēm?
– Kad tās durvis beidzot būsim atvēruši, ceru, ka neieraudzīsim tur neko biedējošu un jo īpaši… – Halija sadrūma. – …neko nelikumīgu. Kālab tu guli apakšstāvā?
Tā kā Džeimijs joprojām prātoja par to, kas varētu slēpties aizslēgtajā istabā, viņš gandrīz izpļāpāja patiesību. – Man tā likās pareizāk. Man jādzīvo vienā mājā kopā ar jaunu sievieti. Viņas reputācijai nenāktu par labu, ja viņa atrastos man pārāk tuvu.
– Reputācijai. Kopš pēdējo reizi redzēju savus vecvecākus, es neesmu šādu vārdu dzirdējusi. Vai tiešām šajā vienas nakts sakaru laikmetā kādu vēl uztrauc sievietes reputācija?
– Visas tās meitenes, kuras internetā izvieto savus kailfoto. Manuprāt, viņas pat runā par kaut kādiem likumiem šajā saistībā. Esmu lasījis, ka…
Halija samirkšķināja plakstus. “Un tu laikam atkal maini sarunas tematu?” viņa nodomāja. Izskatījās, ka viņa uzdūrusies kārtējam Džeimija noslēpumam. “Un cik daudz viņam to ir? Vai kāds simts? Hm, neaizmirsti, ka Džeimijs ir tikai tavs pacients, nevis mīļotais.”
Viņa paņēma savu iztukšoto šķīvi un aiznesa uz izlietni. “Ja viņš var glabāt noslēpumus, arī es varu. Nu kaut vai to, kas notika naktī, es negrasos Džeimijam stāstīt. Un netaisos arī teikt, ka zinu par miega zālēm un to izraisīto smago naktsmieru. Kaut es varētu pārtraukt Džeimija nakts murgus un panākt, lai viņš vairs nelieto miegazāles!” – Es vēlos, lai tu pārceltos uz augšstāvu, – viņa piepeši sacīja.
– Un kāpēc tev tas būtu jāgrib? – Viņš joprojām sēdēja pie galda.
Viņa bija gaidījusi ķircināšanos ar zināmu seksuālu pieskaņu, taču nekā tāda nebija. Drīzāk likās, ka viņš grasās atteikties, un viņa pat nojauta iemeslu. Džeimijs zināja, ka naktīs viņu moka murgi, taču nevēlējās, lai to uzzinātu arī Halija. Viņš gribēja pasargāt savu vīrieša ego un radīt iespaidu, ka viņam viss ir labi.
Halijai gribējās atrasties viņam līdzās, lai varētu viņu mierināt, bet pēc tam atgriezties pati savā gultā. Viņa vairs negrasījās nakšņot uz dīvāna vai blakus Džeimijam viņa šaurajā gultā. Turklāt lielā gulta augšstāvā dotu zināmu garantiju, ka Džeimijs nenogāzīsies uz grīdas.
Tomēr Halija bija droša, ka tad, ja viņa pastāstīs taisnību, Džeimijs varētu… Ko? Doties projām? Tāda iespēja pastāvēja. Katram cilvēkam, ko mocīja šādi murgi, bija nepieciešama palīdzība, un Halija grasījās Džeimijam to sniegt.
Viņa atkal pagriezās pret Džeimiju. – Es, hmm… jā… es… – Ko tu tagad pūlies pateikt? – Viņš raudzījās uz Haliju. – Tā spokošanās… Nu… Man laikam tomēr ir mazliet bail. Tu pirms brīža sacīji, ka manas bezbailības dēļ es tev patīku aizvien vairāk, tāpēc tagad bīstos, ka vairs nebūšu tik patīkama…
Piecēlies Džeimijs apskāva Haliju. Tas bija tāds brāļa un māsas apskāviens; viņš mierinoši paberzēja viņai muguru. – Esmu pārliecināts, ka par tiem spokiem ir izrunāts. Betijai droši vien ir taisnība, un viņas vīramātei nepieciešama pastāvīga uzmanība. Es nepiekrītu, ka viņu vajadzētu ieslēgt, taču palīdzība gan viņai ir vajadzīga. – Viņš turēja Haliju izstieptas rokas attālumā un ieskatījās viņai acīs. – Mans minējums ir tāds, ka vecais zēns Bells ir izdarījis kaut ko tādu, ko nevēlas atklāt kādam citam, un droši vien pats izplatījis tās runas par spokiem, lai ļaudis turētos pa gabalu no šīs mājas.
– Tev laikam būs taisnība. – Halija nolaida plakstus, lai izskatītos patiesi nobijusies.
Džeimijs atkal piekļāva viņu klāt. – Rīt mēs izsauksim atslēdznieku, es tur ieiešu un visu apskatīšu.
Halijai gribējās pateikt, ka bez viņas nekādā ziņā tam nevajadzētu notikt, tomēr nevarēja to atļauties, jo izlikās nobijusies. – Tātad tu pārcelsies uz augšstāva guļamistabu, lai es šajā savādajā mājā nebūtu viena pati.
– Man tā neliekas laba doma. – Džeimija balss tonis atkal kļuva strikts.
– Labi. – Halija atvirzījās no viņa. – Es pārcelšos uz apakšstāvu. Nē, tas dīvāns tur ir pārāk mazs, lai uz tā gulētu. Jā! Es piezvanīšu Džēridam un pavaicāšu, vai varētu palikt viņa mājā dažas naktis. Tā ir tukša. Tev te būs labi arī vienam pašam, vai ne? – Viņa paraudzījās uz Džeimiju un gluži nevainīgi samirkšķināja skropstas.
Radās iespaids, ka vīrieti plosa gan dusmas, gan bezpalīdzības apziņa. – Labi, labi. Es pārcelšos uz augšstāvu, – viņš caur sakostiem zobiem izgrūda.
– Lieliski! – Halija iesaucās. – Es palīdzēšu tev sakārtot mantas un šovakar parādīšu tev vairākus elpošanas vingrinājumus. – To pateikusi, viņa devās uz Džeimija istabas pusi.
– Skaties tikai vannas istabā un skapī! – Džeimijs uzsauca viņai nopakaļ. – No rakstāmgalda es pats visu paņemšu! – Viņš nikni pievērsās aizslēgtajām durvīm, kas veda uz tējas istabu. – Lai ko tu, Henrij Bell, tur arī glabātu, es celšu to gaismā! Vai saproti, ko tu man esi nodarījis?
Cik vien ātri varēdams, viņš steidzās uz dzīvojamo istabu un no pagultes izvilka savu lielo somu. Kamēr Halija vannas istabā savāca viņa tualetes piederumus, viņš somas kabatā ielika astoņas zāļu pudelītes un aiztaisīja to ar rāvējslēdzēju.
Piektā nodaļa
Džeimijs
