viņš vispār nedomā ne par ko nopietnu, allaž ķircinās un smejas, bet viņa ķermenis līdzinās cieši spirālē savērptai atsperei. Ja vien izdotos panākt, lai viņš pilnībā atslābinās, varbūt viņam nemaz nevajadzētu lietot tās miegazāles.”
Halija nepārstāja domāt par to, kādēļ Džeimijs tik ļoti sasprindzis. “Vai viņa dzīvē nesen notikusi kāda traģēdija? Varbūt viņš gandrīz ieskatījies nāvei acīs?” Viņa apzinājās, ka Džeimijam šādus jautājumus uzdot nav nekādas jēgas. Viņš vienalga mainītu sarunas tematu.
Veicot vingrinājumus, aizritēja stunda. Džeimijs tos nosauca par meitenīgiem un izlikās sadrūmis, taču Halija redzēja, ka īpaša elpošana viņam palīdzējusi. Viņa pat bija pamanījusi Džeimija acīs miegainumu. Doma, ka varbūt izdevies palīdzēt pat tik, lai viņš varētu aizmigt bez medikamentu lietošanas, priecēja Haliju.
Kad viņa bija beigusi vadīt vingrinājumus, Džeimijs aizvērtām acīm gulēja uz biezā paklāja un smaidīja. – Vai tu jūties labāk? – Halija vaicāja.
– Patiesību sakot, jā. – Izklausījās, ka Džeimijs par to jūtas pārsteigts.
Halija piecēlās kājās un paraudzījās uz guļošo Džeimiju. Viņš bija sacījis, ka Halija viņam patiešām sāk iepatikties, un viņa tieši to pašu varēja teikt par Džeimiju. Vēl nekad agrāk viņa kopā ar vīrieti nebija jutusies tik komfortabli. Brīžiem pat likās, ka viņiem prātā vienlaikus ienāk vienādas domas.
Agrāk, kad viņa bija kopā ar kādu no saviem puišiem, visbiežāk izrādījās grūti sagaidīt, kad varēs tikt no viņa vaļā. Vēlāk par viņas labāko draudzeni kļuva Vestbrukas kundze, Breidena māte. Viņa mēdza sacīt, ka Halijas nelaime ir tieksme izraudzīties puišus, kas līdzinās viņai pazīstamiem cilvēkiem. Halija vaicāja, ko tas nozīmē. – Lerijs bija lēns un gaisīgs gandrīz kā tavs vectēvs, bet Kails gandrīz nekad neatradās tev līdzās, apmēram kā tavs tēvs. Savukārt Kreigs sēdēja krēslā, bet tev viņu nācās gaidīt. Viņš bija kā Šellija, tikai vīrieša ādā. – Vēlāk Halijai nāca smiekli par šo pat ļoti precīzo viņas attiecību raksturojumu, un viņa zināja, ka nevēlas atkārtot savas kļūdas.
Un, protams, bija viens vīrietis, par kuru viņas nebija runājušas. Breidens. Viņas abas vēlējās vienu un to pašu – lai Halija un Breidens būtu kopā, tomēr neizskatījās, ka tam būtu lemts piepildīties.
Halija pievērsās Džeimijam Tegertam, kurš gulēja izstiepies uz paklāja, un domāja, vai varētu iznākt tā, ka viņiem iespējama kopīga nākotne.
Džeimijs lēnām atvēra acis un paraudzījās uz Haliju. Laikam jau daļa viņas prātojumu bija atspoguļojušies sejā. Džeimija miegainā izteiksme mainījās; tā kļuva aicinoša. Viņš pastiepa roku, kā mudinādams Haliju pievienoties viņam uz grīdas, un Halija zināja, pie kā tas viņus abus novestu. Pie ātra seksa ar Džeimiju, kurš pat kārtīgi nenovilktu savu lielo treniņtērpu. Varbūt tas pat būtu brīnišķīgi, taču no rīta viņa jau dusmotos pati uz sevi par to, ka ļāvusi sajaukties lietišķajām attiecībām ar kaut ko pavisam citu…
Viņai nācās aizgriezties, lai neļautu šai baudpilnajai viņas būtnes daļai ņemt virsroku. – Vai tu spēsi piecelties pats saviem spēkiem? – viņa vaicāja, stāvēdama ar muguru pret Džeimiju.
– Visādā ziņā, – Džeimijs neizteiksmīgā balsī sacīja. Viņš izklausījās pēc vīrieša, kurš tikko atraidīts. Un patiesībā jau tā arī bija.
Halija dzirdēja, kā viņš pieķeras pie gultas galvgaļa un pieceļas kājās. Tad Halija pagriezās pret viņu un uzsmaidīja, it kā nekas nebūtu noticis. – Tiksimies rīt no rīta.
– Labi, – atteica Džeimijs vēsā un tālā balsī. Bet piepeši viņš pacēla galvu. – Un kā trenējies tu?
– Ak, gluži parasti, – viņa atbildēja. Patiesība gan bija tāda, ka, rūpējoties par Šelliju, strādājot vairākos darbos, mācoties un turpinot, jā… rūpēties par Šelliju, laika sporta nodarbībām vispār neatlika. Viņa sev sacīja, ka, apgūstot darbam nepieciešamos vingrinājumus, arī pati pietiekami patrenējas. Noguruma pilnā izteiksme pagaisa no Džeimija sejas, arī saspringums kaut kur šķita pazudis. – Nākamajā rītā tu trenēsies kopā ar mani.
– Nē, to es nedarīšu vis, – Halija ātri attrauca. Viņa bija redzējusi Džeimiju trenējamies. Viņš, visticamāk, iedos viņai piecdesmit mārciņas smagās hanteles un sacīs: “Nu tā, paskatīsimies, ko tu spēj ar tām izdarīt!”
– Tiksimies sešos no rīta. Arlabunakti!
– Nedomāju gan, ka tā ir laba iecere.
Izskatīdamies gandrīz draudīgs, viņš uz viena kruķa tuvojās Halijai, un viņa pakāpās atpakaļ. Kad Džeimijs aizvēra durvis viņai deguna priekšā, viņa attapa, ka nu jau stāv gaitenī.
Viņa jau grasījās atvērt durvis un izvirst protestos, bet atteicās no šās domas. Nožāvājusies viņa aizgāja pati uz savu istabu un ierāpās gultā. “Ar problēmām es tikšu galā nākamajā rītā.”
Pēc vairākām stundām Haliju atkal uzmodināja vaidi. Viņa nekavējoties piecēlās un jau pēc dažām sekundēm atradās Džeimija istabā. Šajā reizē naktslampiņa neapgaismoja telpu, un apkārt valdīja pilnīga tumsa. Halijai pēc atmiņas nācās taustīties uz gultas pusi. Džeimijs atkal svaidījās no vieniem sāniem uz otriem un, kad Halija pieskārās viņa plecam, pievilka viņu sev klāt. Viena viņas kāja vēl atradās uz grīdas, un viņa stāvēja tik ļoti saliektā pozā, ka augums draudēja tūdaļ salūzt.
Viņa iecēla kāju gultā. Džeimijs bija nosviedis segas, un viņas augums atradās cieši blakus viņam. Halijai mugurā bija vienīgi liels T krekls un kājās apakšbiksītes, bet Džeimijam pat naktī bija uzģērbtas treniņbikses un kokvilnas krekls ar garām piedurknēm.
Piepeši Džeimijs piekļāva Haliju klāt, un viņas kājas bija iespiestas starp vīrieša kājām. Halijas gurni piekļāvās Džeimijam, un viņa saprata, ka vīrietis ir gatavs viņu sagaidīt.
– Džeimij, – viņa nočukstēja, bet atbildes nebija.
Vīrieša plauksta slīdēja pār Halijas augumu, lejup pa viņas gandrīz kailo muguru, glāstot un apmīļojot.
Halijas acis aizvērās. Džeimijs bija pievilcīgs vīrietis, un viņa auguma kļaušanās klāt lika sirdij pukstēt straujāk. – Es nevaru… Mēs nevaram… – viņa iesāka, taču viņš nolieca galvu un Haliju noskūpstīja.
Šis skūpsts nelīdzinājās diviem iepriekšējiem. Šajā bija daudz kaisles un vēlmju. Kad Džeimija mēle pieskārās Halijas mēlei, viņa aizmirsa par aizliegumiem un atbildēja uz skūpstu. Jau kopš dienas, kad tikko ieraudzīja šo vīrieti, Halija alka pēc viņa, un kopā pavadītais laiks šīs izjūtas bija tikai stiprinājis.
Halija gandrīz izmisīgi noskūpstīja Džeimiju, viņu plosīja alkas. Kad Halijas kāja iegrima dziļāk matracī, viņa ar ceļgalu piespiedās Džeimija vīrietībai; viņš pagriezās uz muguras un izdvesa vaidu. Ne tādu kā parasti, kad viņu mocīja murgi. Šajā skaņā izpaudās tīra, neapvaldīta kaisle. Halija jāteniski sēdēja uz Džeimija, labi juzdama viņa kaisles apliecinājumu.
