es esmu.
Viņa iesmējās vēl vairāk. – Tu un tavs ego! Liecies atpakaļ uz grīdas un sāc elpot!
– Tas būs vingrinājums, kurā tu ar plaukstām centīsies aizsniegt manu nabu? Tavai zināšanai, pagājušajā vakarā tā pārvietojās par sešām collām zemāk.
– Liecies uz grīdas! – Halija šūpoja galvu un joprojām smējās.
Tikuši galā ar visiem vingrinājumiem, viņi atgriezās mājā un pamanīja, ka virtuves galds ir nokrauts ar ēdienu.
– Izskatās, ka te paciemojusies Īdita, – Džeimijs secināja.
– Un viņa pūlas dabūt mūs savā pusē.
Džeimijs paņēma nelielu strūdeles trīsstūri, pārlauza uz pusēm un lielāko pasniedza Halijai. – Paskatīsimies. Dusmīgā sieviete, kura aizejot aizcērt vārtus no vienas puses, un viņai pretstatā Īdita, kura nes mums ēdienu. Patiešām grūta izvēle, vai ne?
– Es esmu Īditas pusē. Pasakaini garda. Aprikožu?
– Man tā liekas. Kādas ir tavas mīļākās ogas? – Džeimijs izvēlējās cepumu, uz kura bija uzzīmēta truša figūriņa.
– Brūklenes. Tās aug mētrās. Kad es biju maza, mana vecmāmiņa gatavoja neizsakāmi garšīgu ievārījumu no tām. Vai tēja ir karsta?
Džeimijs pieskārās tējkannai. – Vāroša.
Jau nākamajā minūtē abi sēdēja pie galda un cienājās. Viņi bija gandrīz beiguši, kad iezvanījās Džeimija telefons. Viņš ieskatījās ekrānā. – Brālēns. Tad nu gan pārsteigums. – Viņš piespieda taustiņu “atbildēt”. – Džērid, prieks tevi dzirdēt. Es tikko uzkāpu no pagraba, kur esmu pieķēdējis Haliju pie sienas. Viņa…
– Iedod man to telefonu! – Halija sacīja un paņēma telefonu no Džeimija rokas. – Sveiks, Džērid! Mums te viss ir kārtībā. Un kā klājas tev?
– Labi, – viņš atbildēja. – Mēs ar Eliksu pašlaik esam Teksasā, bet es gribu, lai tu zinātu, ka neesmu par tevi aizmirsis. Es grasos nolīgt advokātu lietā pret tavu pusmāsu.
– Man nešķiet, ka tas būtu nepieciešams, – Halija atteica. – Es nešaubos, ka tu izteicies tik skaidri, lai Šellija vairs nekad tā nemēģinātu rīkoties.
– Halij, – Džērids pacietīgi turpināja, – mēs atstājām tavu pusmāsu mājā, kas pieder tev. Pēc visa, kas mums zināms, varam spriest, ka pašlaik tā ir jau izlikta pārdošanā.
– Nedomāju, ka viņa tā darītu. Viņa…
Džeimijs paņēma savu telefonu un uzstādīja režīmā, kas ļāva abiem saklausīt Džērida vārdus. – Es tev piekrītu, – viņš teica Džēridam. – Vai tev ir advokāts? Ja ne, man rados ir daži.
– Tieši tālab jau es zvanu. Eliksa vaicāja, vai Halijai būtu pazīstams kāds advokāts, kurš zina par šo situāciju ģimenē. Tas aiztaupītu laiku, jo neko lieki nevajadzētu skaidrot.
Džeimijs vaicājoši paraudzījās uz Haliju.
– Manas kaimiņienes dēls, Breidens Vestbruks, – Halija atbildēja. – Bet viņš strādā pie Hedlijiem – Breitveitiem. Tā ir liela advokātu firma, un man liekas, ka šī lieta viņiem būs par sīku.
– Vai tavs draugs pazīst Šelliju? – Džērids vaicāja.
– Jā gan. Viņš Šelliju pazīst kopš bērnības.
– Ideāli. Tad es viņam piezvanīšu.
– Vai tev pateikt viņa adresi un telefona numuru? Es to visu zinu no galvas.
– Pagaidi, es paņemšu pildspalvu, – Džērids noteica. – Tā, labi. Diktē.
Halija nosauca Breidena mobilā telefona numuru, telefona numuru viņa birojā, viņa firmas adresi un viņa Bostonas dzīvokļa adresi. Vēl Halija pateica arī viņa mātes telefona numuru un adresi; viņa dzīvoja pretī Halijas agrākajai mājai.
– Lieliski! – Džērids sacīja. – Paldies! Es atkal sazināšos ar tevi, tiklīdz man būs kādi jaunumi.
– Pavaicā par tējas istabu, – Džeimijs mudināja.
– Hmm, Džērid, – Halija ierunājās. – Kaut kas ir atgadījies. Nezinu, kā to… hmm… labāk pateikt, bet… Vispār jau nekas tā īsti noticis nav, tomēr…
Džeimijs paņēma telefonu. – Vai tu zināji, ka šajā mājā dzīvo divi spoki, divas dāmas, kas gatavo un pasniedz tēju?
– Mīļais Dievs! – Džērids sacīja. – Biju par viņām aizmirsis. – Viņš nopūtās. – Nantaketa… – Viņš nepateica līdz galam. – Un cik nobijušies jūs abi esat?
– Nenieka, – Džeimijs atteica. – Nu, Halija laikam mazliet, taču viņa pierunāja mani pārcelties uz otro stāvu, lai būtu viņai tuvāk, un tagad arī viņa vairs nebaidās.
– Vai tā ir? – Džērids pārvaicāja tādā balsī, kas nelika šaubīties par viņa pārliecību, ka “pārcelšanās uz otro stāvu” nekādi nav saistīta ar diviem spokiem.
Tobrīd Halijas seja kvēloja kauna sārtumā. Džeimijs sacīja: – Vispār jau mēs esam ieintriģēti un gribētu uzzināt kaut ko vairāk par šīm dāmām, taču tā istaba ir aizslēgta.
Mēs iedomājāmies, ka varētu izsaukt atslēdznieku un…
– Nē, – Džērids teica. – Es pazīstu kādu, kurš tās durvis var atvērt. Es viņam piezvanīšu un viņš, visticamāk, spēs arī atbildēt uz jūsu jautājumiem. Viņa oficiālais tituls ir doktors Keilebs Hantlijs, Nantaketas Vēstures biedrības direktors. Vai šodien jūs abi būsiet mājās?
Džeimijs paraudzījās uz Haliju, un viņa pamāja ar galvu. – Mēs būsim tepat. – Nolicis telefonu, viņš atkal paņēma cepumu, šajā reizē tas bija ar rozes zīmējumu.
– Būs interesanti uzzināt stāstu par “Tējas dāmām”, – Halija sacīja.
– Kāds ir tavas pusmāsas mobilā telefona numurs? – Džeimijs lūkojās uz ēdienu, kas bija salikts uz trīspakāpju paplātēm.
– Es paskatīšos savā telefonā un tev pateikšu. – Tu viņas telefona numuru nezini no galvas?
– Nē.
– Tātad tu tomēr neesi no tiem gudriniekiem, kas zina no galvas itin visu telefona numurus un adreses?
– Protams, ka nē. Kāpēc tev vispār radās šāda doma? Ak… Breidens… Viņu es pazīstu jau visu mūžu. Un ar viņa mammu mēs esam ļoti tuvas. Viņa man palīdzēja, kad aizbrauca mani vecvecāki un es biju palikusi kopā ar Rūbiju un Šelliju. Un viņš…
