bija saistījis vēl arī daudz kas cits. Viņš neapgrūtināja sevi ar liekvārdību. – Tev šodien jādodas uz Hārtliju – Bellu namu un jāizstāsa Halijai un Džeimijam par spokiem. Un esi maigs. Viņi neizprot Nantaketu.
– Ak… – Keilebs klusā balsī novilka. – Šīs skaistās, jaunās dāmas. Es vēlētos viņas atkal ieraudzīt.
– Izmet to no prāta. Es nevēlos, lai tu runātu par spokiem un sabiedētu cilvēkus, kas nav salinieki. Dodies turp kā doktors Hantlijs, salas Vēstures biedrības direktors, un izklāsti viņiem faktus.
Keilebs iesmējās. – Par to, ka ikviens salas vīrietis, kam bija kaut nedaudz mazāk par septiņdesmit, rāpās pāri mūriem, lai tiktu viņām tuvāk? Vispār jau Ārnijam bija pat septiņdesmit divi, tātad varam sacīt, ka visi, kam vēl nebija astoņdesmit.
– Man nav laika te ar tevi kopā apcerēt vecās labās dienas! Vienkārši dodies pie viņiem un pastāsti skaistu, jauku pasaciņu, kas neliktu viņiem traukties jau uz nākamo prāmi un pamest salu. Jo īpaši es vēlētos, lai Halija saglabātu vēsu prātu. Viņa nedrīkst doties projām, kamēr es neesmu nokārtojis to lietu ar viņas pusmāsu.
– Es par to parūpēšos, – Keilebs solījās. – Tu tiec galā ar namiem, bet es tikšu galā ar spokiem. – Pēc šīs sarunas Keilebs izsauca savu asistenti. Kad viņa ienāca, Keilebs sacīja: – Ja es uzzīmētu Kingsliju nama bēniņu plānu, vai tu varētu doties turp un man kaut ko no turienes atnest?
Kā jau vēstures entuziastei, asistentei iedzalkstījās acis par šādu iespēju. Jau kopš uzcelšanas tā māja piederēja tikai vienai ģimenei. Baumoja, ka tās bēniņi ir pilni ar dārgumiem, kuru īstā vieta būtu muzejā, ar žurnāliem, drānām, vēsturiskiem artefaktiem, ar dažādām lietām, par kurām vēsturnieki var tikai sapņot. – Jā, – viņa atsaucās.
Keilebs steidzīgi uzskicēja bēniņu plānu. Trešajā rindā no durvīm, pašā galā zem kastēm ar porcelāna traukiem, vecā koka lādē, apakšā kreisajā pusē atrodama maza sarkana kārbiņa, kurā ielikta atslēga.
Tieši tā bija vajadzīga Keilebam.
Sestā nodaļa
Ieradies Hārtliju – Bellu namā, Keilebs zināja, ka vajadzētu iet pie parādes durvīm un pieklaudzināt, tomēr viņš tā nerīkojās. Viņš apgāja apkārt, līdz nokļuva pie vārtiem mājas otrā pusē. Tie nebija tik lieli kā divvērtņu, kas veda uz viesnīcu, skatienam tos slēpa krūmi un veca vistu kūts. Lai šos vārtus atvērtu, bija nepieciešams diezgan liels spēks, taču Keilebs pēdējā gada laikā daudz stundu bija pavadījis sporta zālē. Iesākumā viņš bija iebildis pret, viņaprāt, samākslotajiem vingrinājumiem. Viņš uzskatīja, ka vīrietis muskuļus iegūst, kāpjot pa takelāžu un izceļot enkurus no ūdens. Džēridam šādi pieņēmumi šķita smieklīgi, un viņš nolīga Keilebam personīgo treneri. Keilebs gan negribēja to atzīt, taču rezultāti neizpalika.
Pirmais, ko viņš pamanīja, bija tas, ka vistu kūts ir pārveidota par vingrošanas telpu. Laukums, kur vistas bija kašņājušās un pērušās smiltīs, tagad bija pārvērsts lapenē, kam pāri slējās skaistu vīnstīgu jumts, zem kura atradās divi krēsli.
Viņš apsēdās vienā no tiem un paraudzījās uz dārzu. Tas izskatījās briesmīgi! Reiz tā bagātīgo krāšņumu varēja pielīdzināt īstam Ēdenes dārzam. Tagad dārzs bija gandrīz kails, puķudobes vēl bija saglabājušās, taču pilnīgi tukšas.
Lielā lapene bija pazudusi. Kādreiz meitenes tajā bija pasniegušas tēju; Keilebs joprojām atcerējās, kā balto rožu ziedlapiņas krita uz galdauta. Viņš allaž bija domājis, ka ziedlapiņas ideāli saskanēja ar šo daiļo meiteņu nevainojamo sejas ādu.
Iztēlē viņš atkal skatīja tās vasaras dienas, ēdienu, smieklus un pāri visam – meiteņu ideālo daili. Acīs sariesās asaras. Bija aizritējuši jau tik daudzi gadi, taču viss joprojām likās dzīvs.
Keilebs saklausīja, kā aizcērtas durvis, un pēc tam iesmējās sieviete. Viņš saprata, ka jādodas projām. Ja viņš tagad aizietu līdz parādes durvīm, neviens nekad pat neuzzinātu, ka viņš te bijis.
Jau grasīdamies celties kājās, Keilebs ieraudzīja viņus un palika sēžam. Viņu allaž bija interesējuši cilvēki. Jauns, skaists pāris. Halija izskatījās līdzīga Līlendam. “Cik paaudžu gan viņu šķīra no šā senča?” Keilebs iedomājās. Lai cik ilgs laiks arī būtu pagājis, līdzība bija nenoliedzama.
Uz mirkli Keilebs aizvēra acis un ļāvās atmiņām. Viņi visi bija ļoti apskauduši Līlendu. Katrs Nantaketas vīrietis bija gribējis, lai meitenes viņā iemīlētos. Viņi veda dāvanas no saviem kuģojumiem, no tāltālām zemēm, iegreba dzejas rindas lielo gliemežnīcu perlamutrā, dāvāja ziloņkaula stīpiņas, ko likt viņām korsetēs, pogas. Un dažādas receptes, kas tika iegūtas, ārkārtīgi riskējot. Nantaketā un tās apkārtnē teiciens: “Ko tu atvedi Bellu meitenēm?” bija kļuvis par īstu folkloru. Viņu tēvs lika, lai meitas dāvātājiem atdod atpakaļ zīdu un dārglietas, taču viņām bija ļauts paturēt stādus, kas atvesti no aizjūru ceļojumiem, skaistus porcelāna izstrādājumus un to, kas viņas priecēja visvairāk, – receptes no svešām zemēm.
Atgriezušies no saviem braucieniem, jaunie vīrieši nemitējās klaiņot ap daiļavu namu. Meiteņu tēvs ar airi gaiņāja projām uzmācīgākos, draudēja viņiem. Taču tas neatturēja nevienu no puišiem. Vēl nebija dzimusi jauna diena, kad viņi jau bija atgriezušies ar atkal citām dāvanām un gaišām cerībām.
Taču nevienam no viņiem neizdevās sagaidīt mīlas pilnu skatienu. Meitenes pret visiem izturējās pilnīgi vienādi. Viņas bija laipnas, jaukas, dāsnas. Taču īstās dzirksteles nebija.
Un tad ieradās Līlends Hārtlijs. Viņš atbrauca no Bostonas, jauns vīrietis, kurš vēlējās kādu laiku pabūt projām no savas zilasiņu ģimenes, pabūt projām no savām nebeidzamajām studijām. Viens no Stārbaku zēniem uzaicināja viņu Bellu mājā nobaudīt tēju un iepazīties ar māsām. Meitenes bija jaunas, un viņu skaistums bija pašā plaukumā.
Tajā dienā Keilebs pats tur nebija klāt, taču bija par to dzirdējis – tieši tāpat kā ikviens cits salas iedzīvotājs. Hiacinte, kā vienmēr smaidīdama, atvēra durvis, un tika iepazīstināta.
Un tad istabā ienāca Džuliāna. Viņas un Līlenda skatieni sastapās un… Tas arī bija viss. Jau pēc sešiem mēnešiem abi apprecējās. Pagāja tikai nedēļa un…
Keilebs nevēlējās domāt par šā stāsta beigām, par to, kā viņam tika pavēstīts par jaunavu nāvi. Neviens Nantaketas iedzīvotājs nespēja iztēloties salu bez Bellu meitenēm, un daudzas dienas apkārt valdīja smags klusums, jo visi sēroja.
Pēc tam meiteņu tēvs dzīvoja pilnīgi viens un vēlējās tikai to, lai ātrāk varētu pievienoties savām mīļajām meitām debesīs. Dārzs pārvērtās par īstu nezāļu karalisti, bet māja allaž grima tumsā. Keilebam tika stāstīts, ka Līlendu esot pārņēmušas pašnāvnieciskas tieksmes, tālab viņš ticis uzraudzīts, lai patiešām sev kaut ko nenodarītu.
Vērodams abus jaunos cilvēkus, Keilebs meitenē skaidri saskatīja Līlendu; viņam bija grūti nedomāt par to, kā cauri gadsimtiem pārmantojas cilvēku raksturīgākās īpašības. Meitene rokas kustināja un pielieca
