Tas nebūtu sevišķi ērti. Keilebs jau cēlās kājās, bet tajā brīdī odiozā sieviete no kaimiņos esošās viesnīcas atrāva vaļā sarkanos vārtus un steidzās pie abiem jaunajiem cilvēkiem. Vārti aiz viņas aizcirtās tik skaļi, ka šo skaņu varētu noturēt par lielgabala šāvienu.
Jaunais vīrietis, Džeimijs, gāja mazliet iepakaļ meitenei, tālab viņa neredzēja puiša reakciju, taču Keilebs gan to pamanīja. Džeimijs nometās uz viena ceļgala un stiepa roku uz priekšu, lai satvertu meiteni, bet tad laikam atcerējās, kur atrodas, un ļāva rokai noslīgt zemē. Šādu rīcību Keilebs bija redzējis jau ļoti daudzas reizes un zināja, kas to izraisījis.
Džeimijs ar kruķu palīdzību cēlās kājās un tad pamanīja svešinieku sēžam uz krēsla. Jaunā vīrieša sejā nekavējoties parādījās niknums.
– Paklau, Džeimij! – sauca Halija, kura bija kopā ar agresīvo sievieti. – Vai tu šodien esi redzējis Īditu?
Viņš mazliet pagriezās, tomēr paturēja nezināmo viesi acīs un tuvojās tam. – Nē, neesmu gan, – viņš pār plecu atteica. Džeimija seja pauda niknumu, pat ļaunumu. – Vai es drīkstu jautāt, kas jūs tāds esat un kālab okšķerējat šajā īpašumā?
– Mani sauc Keilebs Hantlijs, – vīrietis atbildēja. – Un man nevajadzēja nākt, iepriekš nebrīdinot. Es atvainojos, ka biju aizmirsis par pieklājību.
Džeimijs atguvās, viņa sejā parādījās jau daudz atbrīvotāka izteiksme, un viņš apsēdās blakus krēslā. – Atvainojiet par… – Viņš pavicināja roku, īsti nezinādams, kā paskaidrot savu rīcību. Pēc tam viņš norādīja uz sievieti pie vārtiem. – Pieņemu, ka jūs zināt, kas esam mēs, bet tā ir Betija. Viņas vīramāte Īdita pastāvīgi pamanās aizbēgt.
– Vai jūs varat viņu vainot? – Keilebs vaicāja. Abi varēja skaidri saklausīt Betijas nikno balss toni.
– Ne mazākajā mērā. Domāju, arī tad, ja Īdita būtu te, mēs viņai to nesacītu. Īdita no viesnīcas nes mums ēdienu, tāpēc mēs varam baudīt brīnišķīgu pēcpusdienas tēju vai izšķērdīgu maltīti brokastīs pēc agriem treniņiem.
– Vai tiešām viņa tā dara? – Keilebs vaicāja un pasmaidīja. Acīs uzzibēja viltīgas uguntiņas. – Vai viņa joprojām pasniedz tos mazos cepumiņus ar anīsa sēklām?
– Jā, jā! Un cepumus ar augļu gabaliņiem. Un “Pūkainā apelsīna” kūciņas.
– Jau no divdesmitā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, – Keilebs teica un pamāja ar galvu. – Es tos labi atceros. Recepti iedeva kāda sieviete, kura pūlējās sameklēt vīrieti, ko bija satikusi pirms daudziem gadiem.
– Kādu, kurš bija apmeties viesnīcā? – Džeimijs vaicāja. Keilebs pūlējās izdomāt, kā labāk atbildēt, bet tad pamanīja, ka viņiem tuvojas Halija. Viņš piecēlās, nosauca savu vārdu un piedāvāja sievietei apsēsties viņa vietā.
– Es nevaru pieņemt šo piedāvājumu, – Halija sacīja ļoti pievilcīgajam vīrietim gados.
– Labi, es atnesīšu solu, – pieteicās Džeimijs un iegāja vingrošanas telpā.
Halija apsēdās piedāvātajā krēslā. – Atvainojiet, ka nesasveicinājos ar jums, kad atnācāt. Bija ieradusies Betija un… – Halija paraustīja plecus.
– Pirmīt es ienācu pa vārtiem, kas atrodas aiz jūsu jaunās vingrošanas telpas. Es neaicināts ienācu jūsu īpašumā, tāpēc tagad par to atvainojos. Jau gadiem ilgi es nebiju šeit bijis, tālab vēlējos apskatīt šo vietu.
Pa atvērtajām durvīm Halija ieskatījās vingrošanas zālē. Džeimijam nemaz nenācās viegli nest solu un turēties pie kruķiem. Viņa posās celties, lai vīrietim palīdzētu, taču Keilebs uzlika plaukstu viņas rokai.
– Jauneklis vēlas atstāt iespaidu, ļaujiet viņam to! – viņš sacīja. – Palīdziet tad, kad tuvumā nebūs neviena cita vīrieša.
– Padoms vietā! – Halija noteica un palūkojās uz dārzu.
– Vai jums mēdz būt daudz viesu? – Keilebs vaicāja.
– Neviena. Protams, ja neskaita dusmīgo Betsiju. Īdita ir te bijusi, taču es vēl ne reizi neesmu ar viņu sarunājusies.
– Tomēr jūs esat mielojusies ar viņas atnestajiem ēdieniem, kā dzirdēju, – Keilebs sacīja smaidīdams. – Pieēsties varēja pamatīgi, vai ne?
“Tas nu gan ir dīvains jautājums,” Halija nodomāja, taču neko nesacīja.
– Pastāstiet man par šo jauno cilvēku! Džērids teica, ka jūs palīdzat ārstēt viņa savainoto ceļgalu.
– Jā. – Viņa paraudzījās uz Džeimiju, kurš vēl atradās vingrošanas zālē. Viņam pie auss bija mobilais telefons. Pamanījis Halijas skatienu, viņš ar lūpām sacīja: – Tods.
– Vai tas nesagādā kādas grūtības? – Keilebs vaicāja.
– Nē, – Halija teica. – Ir jauki, ka Džeimijs te atrodas;
viņš māk smīdināt un arī pats daudz smejas. Man ļoti patīk būt viņa sabiedrībā.
– Bet… – Keilebs vaicāja. Kad Halija neko neatbildēja, viņš pieklusināja balsi. – Ja jums kaut kas nedod mieru, jūs varat man to pateikt. Man ir daudz mazbērnu, varbūt varu palīdzēt.
– Nē, nekā tāda nav, – Halija atteica, taču doma par vecotēvu atvēra kādas durvis. Bērnībā vecvecāki bija viņas labākie draugi. – Viņš nenovelk drēbes.
– Ak… – Keilebs novilka.
– Nē, nē, ne jau tādā nozīmē. Masāžai. Vēl nekad es neesmu redzējusi tik saspringušu ķermeni kā viņam un varētu palīdzēt, tikai viņš man to neļauj. – Halija nopūtās. – Laikam jau tā ir viena no viņa dīvainībām. Tas arī viss.
– Vai viņa uzvedībā ir daudz šādu dīvainību?
– Kāds ducis jau būs. – Halija iesmējās. – Es nespēju panākt, lai viņš kaut uz īsu laiku pamestu šo vietu. Viņš nekad nenāk man līdzi uz pilsētu. Un arī tas, kālab viņš atrodas šeit, man ir liela mīkla. Ja reiz viņa ģimene var atļauties privātu lidmašīnu, tad kālab nesūtīja dēlu uz Šveici vai kādu citu ekskluzīvu vietu? Kāpēc uz šejieni? Pie manis, pie faktiski pilnīgi sveša cilvēka.
– Vērojot jūs abus kopā, ir skaidrs, ka tas bijis vieds lēmums, lai kāda iemesla diktēts.
Halija pavicināja roku. – Nav tā, kā tas izskatās. Mēs smejamies un ķircināmies, un… – Viņa apklusa un savilka seju grimasē. – Lai nu kā, bet viņš ir iemīlējies kādā Valērijā, kura esot viņa dzīves lielā mīlestība.
Keilebs paskatījās uz vingrošanas telpu. Džeimijs joprojām runāja pa telefonu. – Raugoties uz viņu, varu sacīt, ka jūs esat paveikusi lielisku
