un īsā, bērnišķīgi apaļīgā Halija – vienu vecāku bērni? Tas taču nav iespējams!
Reiz Rūbija atbildēja ar vārdiem: – Bet viņa toties ir patiešām gudra.
Protams, Rūbija to sacīja, labu domādama, tomēr tas vienalga bija sāpīgi. Ģimenē Halija allaž bija tā gudrā, atbildīgā, tā, kura vienmēr visu darīja saprātīgi, savukārt Šellija bija skaistulīte, kura vienmēr pamanījās visu sabojāt, taču viņai tas allaž tika piedots. – Halij, palīdzi Šellijai! – Tādus vārdus viņa dzirdēja katru mīļu dienu.
Halija piecēlās un uzmanīgi ielika fotogrāfijas atpakaļ plānotājā. “Tā iet, ja sāk okšķerēties!”
Viņa piestūma krēslu vietā un devās uz virtuvi. Tā bija tik burvīga, ka domas uzreiz kļuva gaišākas. Vecvecākiem ļoti būtu patikusi šī vecmodīgi iekārtotā telpa. Milzīga izlietne, ietilpīgs ledusskapis un paliela gāzes plīts. Telpas centrā bija novietots četrstūrains galds, kas izskatījās tikpat sens kā pati māja. Un iepretī šim galdam bija kamīns.
Dubultdurvis, kas veda ārā no virtuves, bija aizslēgtas, bet pa citām varēja nokļūt nelielā iestiklotā lievenī, kur bija novietots no baltām klūdziņām pīts krēsls ar sārtiem un zaļiem spilveniem. Rokdarbu rāmī bija ievietots balta linauduma gabals, un Halija to paņēma rokās. Divi putni. Viens no tiem jau bija gandrīz pabeigts. Rūpīgs, skaists izšuvums. “Vai tiešām nelaiķa Henrijs Bells būtu ar to nodarbojies?” Halija nodomāja.
Drīz pēc tam Halija izdzirdēja noklikšķam durvis, un jau tuvāk atskanēja divu vīriešu balsis. Viņa sastinga uz vietas. Viens runātājs bija Džērids, bet otra balss bija zema, samtaini dimdoša un no tās Halijai aizrāvās elpa
“Nolādēts!” viņa prātā izsaucās. “Tas puisis taču cer ieraudzīt Šelliju un tagad būs ārkārtīgi vīlies. Es varu izteikt vienīgi līdzjūtību.”
– Halij! – Džērids sauca. – Vai esat šeit?
Izslējusies taisnāk, Halija iegāja virtuvē un ieraudzīja viņu. “Lai Dievs stāv klāt! Viņš taču tuvumā ir vēl skaistāks nekā sākumā likās.” Un tas vēl nudien nebija viss. Ap šo vīrieti vilnīja tāda enerģija, kas vilktin vilka Haliju pie viņa. Kāda viņas dvēseles daļa jau tagad vēlējās steigties viņam klāt un noslīkt viņa spēcīgo roku skāvienā.
Taču gadiem krātā pieredze emociju slēpšanā ļāva Halijai palikt uz vietas, kā arī saglabāt laipnu, tomēr neko neizsakošu sejas izteiksmi.
– Tas ir… – Džērids sāka iepazīstināšanu, taču Džeimijs viņu pārtrauca.
– Jūs esat Halija? – pacients vaicāja un platām acīm raudzījās viņai pretī. – Bet jūs taču neesat… – Viņš apklusa un no galvas līdz kājām nopētīja Haliju tā, kā ikviena sieviete varētu gribēt, lai pasakaini skaists vīrietis skatās uz viņu. Tas nebija baudkārs un neķītrs skatiens, kas sievietei liek justies kailai un viegli ievainojamai, bet tāds, kas liek sajusties skaistai un ļoti, ļoti iekārojamai.
Džeimijs pieķērās izlietnes malai, it kā bez šāda atbalsta varētu nokrist zemē. – Es domāju, ka ieradīsies kāda cita, bet jūs… Jūs esat… – Likās, ka vairāk viņš neko nespēj pateikt. Kad Džeimijs atspiedās pret virtuves bufeti, viņa kruķi gandrīz nogāzās zemē, taču Džērids paguva tos satvert.
Halija izslējās taisnāk. Izskatījās, ka viņam šķiet laba gan viena, gan otra sieviete. Ja nevarēja dabūt dievišķo Šelliju, visnotaļ piemērota būs arī šī.
Daudzus gadus Halija bija pieredzējusi, kā puiši pielabinās viņai, lai tikai piekļūtu tuvāk Šellijai. Un viņa skaidri zināja, ka šādi gājieni jāpārtrauc jau uzreiz!
Viņa paspēra soli tuvāk, un Džeimijs sāka smaidīt platāk. Halija sarauca pieri. – Paklausieties, Tegerta kungs! Vismaz es atļaujos pieņemt, ka tieši tas jūs esat. Es nezinu, ko jūs par mani domājat, taču jūs noteikti kļūdāties. Jūs atrodaties šeit, manā mājā, lai es varētu jums palīdzēt atlabt pēc traumas. Tas arī viss. Vai es izteicos gana skaidri?
– Jā, kundze, – viņš klusi atbildēja, iepletis acis vēl platāk.
Halija paspēra vēl soli tuvāk viņam un ar pirkstu norādīja uz viņa krūtīm. – Ja es manīšu, ka jūsu attieksmē parādās kaut kas tāds, kas nesaistās ar profesionālām attiecībām, jūs nekavējoties pazudīsiet no šīs mājas! Vai sapratāt? – Džeimijs mirkšķināja acis, bet piekrītoši māja ar galvu. – Stingri profesionālas attiecības! – Viņa piesita ar pirkstu pie vīrieša ļoti stingrajiem krūšu muskuļiem. – Tikai piedurieties man, un viss. Dosieties projām. Skaidrs?
Viņš noteica: – Jā.
Tobrīd Halija sajuta viņa elpu uz sejas. Viņš smaržoja pēc vīrieša. Viņa spēji atkāpās, apgāja apkārt galdam, apkārt abiem vīriešiem, apstājās pie tālākajām durvīm un tad paraudzījās uz Džēridu. – Maza auguma, plecīgs puika, ja? – Pēc tam viņa izgāja ārā un spēcīgi aizcirta durvis.
Pirmais ierunājās Džērids. – Tā, un tagad nežēlastībā kritīšu es! Ko gan tu vispār iedomājies, ka atļāvies pie viņas šādi ierasties? – viņš gandrīz kliedza. – Tā tas neies! Ja vien tu zinātu, ko tā meitene ir pārcietusi… – Viņš nikni paraudzījās uz Džeimiju. – Viņas māsa, turklāt ar manu palīdzību, pūlējās nozagt viņai šo māju!
Džeimijs aizkliboja līdz krēslam un apsēdās. – Viņa ir skaista, vai ne?
– Ja tu runā par to pusmāsu, tad es saku “nē”. Patiesību sakot, man viņa neiepatikās jau no pirmā mirkļa, kad viņu ieraudzīju. Viņa pārāk līdzinās visām tām meitenēm, ar kurām es kādreiz satikos.
– Kura tad ir tā pusmāsa? – Džeimija pilnīgā neizpratne bija skaidri lasāma viņa sejā.
– Blondā, – Džērids atbildēja ar tādu izteiksmi, kas lika domāt, ka Džeimijam vispār nav smadzeņu. – Pases fotogrāfiju atceries? Tā meiča, kura apgalvoja, ka esot Halija.
– Ā, – Džeimijs novilka, – viņa. Šī man patīk labāk. Viņai ir tik skaistas acis! Un viņa ir lieliski veidota, vai ne?
– Tu liec man atgriezties jaunībā. – Džērids novaidējās. – Es tikai vēlos zināt, vai ir droši viņu te atstāt divatā ar tevi. Šajās nepatikšanās viņa ir nonākusi manis dēļ, un es grasos viņu pieskatīt.
Džeimija sejā nemanīja ne smaida ēnas. – Tu tagad vaicā, vai es grasos paņemt to, ko viņa nevēlas man dot?
Džērids bija augumā garāks un gados vecāks par Džeimiju, taču viņam bija īsti vērša muskuļi. Viņš nenobijās. – Jā, tieši to es tev vaicāju.
– Tad jau izskatās, ka viņu sargāt esam nolēmuši mēs abi. – Džeimija sejas izteiksme kļuva draudzīgāka. – Es atvainojos tev un pēc tam par savu uzvedību atvainošos arī viņai. Vienkārši es nebiju gaidījis, ka ieradīsies… viņa. Garas, kaulainas blondīnes mani nepavisam neinteresē, taču šī sieviete man nudien patīk.
