Tā jau tu saki. Un tagad vari doties projām. Kopā ar mani viņa ir drošībā. Un viņa arī pati prot parūpēties par sevi, vai ne?
Džērids nojauta, ka, paliekot šajā mājā, vajadzēs stundām ilgi klausīties stāstus par šā jaunā vīrieša izjūtām, un viņš nemaz nešaubījās, ka lielākoties runa būtu par iekāri. – Pēc stundas es atgriezīšos un tad pavaicāšu Halijai, vai tu drīksti te palikt. Ja viņa kaut vai tikai dos mājienu, ka tu te kaut ko mēģināji, tu pārvāksies uz manu māju.
– Jā, kungs! – Džeimijs noteica, acīm zibot.
Otrā nodaļa
Izgājusi ārā, Halija atskārta, ka galvenokārt tomēr dusmojas uz pusmāsu par mēģinājumu nozagt viņai šo māju, bet ne uz jauno vīrieti, kuram vajadzīga viņas profesionālā palīdzība. Un dusmas pieauga, kad nāca apjausma par to, ka viņai tik ļoti pievilcīgs šķiet vīrietis, kurš glabā Šellijas fotogrāfijas.
Priekšā Halijai klājās liels zāles laukums, ko krustām šķērsām izraibināja veci ķieģeļu celiņi. Katrā pusē bija augstas sienas un kaut kas tāds, kas līdzinājās stādu audzēšanas vietām. Nezāles bija izrautas, tātad varēja secināt, ka par dārzu kāds rūpējas, tomēr tas vienalga izskatījās diezgan nolaists. Daži nīkulīgi krūmi un gandrīz nekā vairāk.
Halija aizgāja līdz sienas galam un ieraudzīja šauru, garu zemes strēli, kas stiepās perpendikulāri. Arī tā bija norobežota ar sienām. Vienā galā atradās lieli sarkani vārti, bet dārza otrā pusē bija kāda celtne, kurai vienā malā piekļāvās vīnstīgām noaugusi lapene.
Pa šauro ķieģeļu taku Halija devās uz nelielo ēku. Tās durvis izrādījās atvērtas, un iekšā bija redzamas daudzas jaunas vingrošanas ierīces. Kad Šellija apvaicājās par savainojumiem, kādi, kā izrādās, bija Džeimijam, Halija jutās glaimota. Viņa ar prieku bija nosaukusi nepieciešamā aprīkojuma sarakstu. Tagad tas bija redzams šajā telpā. Ierīces un hanteles atradās telpas centrā, bet pie sienām bija piekarināti gumijas amortizatori un jogas nodarbībām nepieciešamais aprīkojums. Pa savienojošajām durvīm Halija iegāja lapenē un ieraudzīja iekārtotu atpūtas stūrīti, kā arī masāžas galdu, kas viņai noteikti būs noderīgs. Virs galvas viņai vijās vīnstīgas, kuras tikko raisīja skaistas, svaigi zaļas lapas. Masāža tādā lapenē būs gluži vienkārši ideāla.
Izdzirdējusi kreisajā pusē kādu ieklepojamies, Halija saprata, ka vīrietis vēlas pavēstīt par savu tuvošanos.
Viņš apstājās lapenes malā un atbalstījās uz kruķiem. – Es atvainojos par savu uzvedību, – Džeimijs sacīja. – Man ir patiešām žēl, ka tā izturējos.
– Un es atvainojos par savējo, – Halija sacīja. – Šī man ir bijusi smaga diena, un dusmas es izgāzu pār jums. Tad jau varbūt novelciet drēbes un sāksim?
Džeimijs iepleta acis.
Halijas domas tik ļoti nodarbināja viss iepriekš notikušais, ka viņa pat kādu brīdi neattapa, ko īsti pateikusi.
– Es runāju par masāžu! Sāksim strādāt ar jūsu ceļgalu, – Halija skaidroja un juta, ka seja strauji pietvīkst sarkana.
– Tad nu gan neveicas! – viņš pateica tik izjusti, ka Halija nevilšus iesmējās, un jau drīz pievienojās arī Džeimijs. Tomēr izģērbties gan viņš nesteidzās, bet devās pie krēsla un smagi apsēdās tajā. – Pag, es vēlētos sākt visu no gala. Es esmu Džeimss, parasti visi mani sauc par Džeimiju. – Pāri nelielajam galdiņam, kas atradās starp viņiem, vīrietis pastiepa roku sveicienam.
– Mani sauc Hiacinte, bet, laimīgā kārtā, mani dēvē par Haliju. – Paspiežot Džeimija roku, Halijai likās, ka vīrieša acis piedāvā vienīgi draudzību, un viņai par to bija prieks. Abi atzvila krēslos un sēdēja, raudzīdamies uz dārzu. – Vai vienu no mājas sākotnējām īpašniecēm arī sauca par Hiacinti? – Džeimijs vaicāja.
– Jā. Manam tēvam bija vien gaužām neliela lādīte ar dokumentiem par mūsu ģimeni. Viņš par radiniekiem vispār nekad nemēdza runāt, taču mamma tos papīrus atrada bēniņos mājā, kurā es uzaugu. Viņa izlasīja vārdu “Hiacinte” un arī mani nosauca šajā vārdā.
– Un jūsu māti sauca Rūbija, vai ne?
– Nē, Rūbija ir Šellijas māte, – Halija strikti attrauca.
– Es atvainojos, – Džeimijs sacīja. – Laikam jau varu sacīt, ka esmu mazliet apjucis. Nezinu, vai Džērids jums sacīja, taču es neilgu laiku sarakstījos ar sievieti, par kuru domāju, ka tā esat jūs. Viņa sacīja, ka viņas māti saukuši par Rūbiju un Rūbija nomirusi, kad Halijai… vai laikam jau Šellijai bija četri gadi.
– Daļēji taisnība. Mana mamma nomira, kad man bija četri gadi, taču viņu sauca Lorīna.
– Mana bioloģiskā māte nomira, kad es vēl biju pavisam maziņš, – Džeimijs klusām noteica.
“Tas mums abiem ir kopīgs,” Halija nodomāja, taču skaļi neko nesacīja, un uz kādu brīdi pār viņiem nolaidās smags klusums. Kopīgas traģēdijas nav labs pamats jaukām sarunām, tālab Halija vēlējās mainīt tematu. – Un kurp ved tie vārti celiņa galā?
– Man nav ne jausmas. Es šajā mājā ierados tikai vakar un šorīt ilgi gulēju. Kad pamodos, mazliet papētīju, kas un kā, bet pēc tam atnācu šurp, lai apskatītu vingrošanas telpu. Kad mani meklēt ieradās Džērids, es jau gāju atpakaļ uz māju.
– Es jūs redzēju kopā ar kādu padzīvojušu sievieti. Izskatījās, ka esat draugi.
– Tā bija Īdita, un mēs tikko kā iepazināmies. Viņa dzīvo viesnīcā turpat blakus, tad jau laikam jāsecina, ka tie vārti ved uz turieni. Viesnīcu vada viņas dēls un vedekla, taču man šķiet, ka viņa te ienāk visai bieži.
– Varbūt viņa bija Bella kunga draudzene un skumst pēc viņa?
– Tā varētu būt, taču viņa neko tamlīdzīgu neteica. Izstāstiet, ko tieši jūsu pusmāsa izdarīja!
– Nē, – Halija sacīja, – es nevēlos tajā iedziļināties. Es patiešām tagad gribētu apskatīt jūsu ceļgalu. Turklāt pēc jūsu plecu stāvokļa man nākas secināt, ka esat ļoti sasprindzis. Piedāvāju jums apgulties uz masāžas galda, un tad jau redzēsim, ko varam darīt.
– Lai cik kārdinoši tas arī izklausītos, man jāteic, ka es esmu izsalcis un jūs vispār laikam esat izbadējusies. Vai Montgomerijs jūs pabaroja?
– Mēs paēdām lidmašīnā. – Halija vēroja, kā vīrietis neveikli ceļas kājās. Izskatījās, ka tajā dienā viņu uz masāžas galda dabūt neizdosies. Džeimija kāja bija iestiprināta smagā šinā, un Halija zināja, ka bez tās viņam nāktos ciest stipras sāpes.
– Ļaujiet, es jums palīdzēšu, – viņa piedāvāja.
– Es tikai priecāšos par to, – vīrietis atteica. Viņš stāvēja uz vienas kājas, līdz viņa atnesa kruķus un palīdzēja tos satvert, pēc tam abi sāka ceļu uz māju.
– Pastāstiet
