cerība, ka mani meklē tikai par to, ka es pirms stundas biju aizbēdzis no Martinesa bojāejas vietas, ir sen zudusi.
Manai meitai draudēja briesmas. Un es biju kļuvis par galveno aizdomās turamo personu nu jau divās slepkavībās.
Trīspadsmitā nodaļa
Vakars bija spiedīgs un silts, un Venss Hofers gaidīja mašīnā, noslēpies netālu no lauku ceļa, kas veda līdz treilerim. Viņš bija izslēdzis automašīnas lukturus.
Priekšā bija novietoti divi braucamie. Viens bija nobružāts sarkans pikaps, ko viņš bija redzējis mājas tuvumā dučiem reižu un kas piederēja Veinam, spļāviena necienīgajam plušķim, kuru Amanda uzskatīja par savu draugu. Otra bija sarkana “kia” ar uzlīmi I Heart Daughtry aizmugurē un diviem velūra metamajiem kauliņiem, kas bija piekarināti salonā pie spoguļa.
Kādā brīdī Venss bija sadzirdējis iekšpusē smieklus. Mūziku. Tur notika ballīte. Kaut kas atsitās pret grīdu. Atkal smiekli. Tas lika asinīm viņa dzīslās uzvārīties.
Tad ilgāku laiku viņš vairs nedzirdēja neko.
Venss tur sēdēja, juzdams, kā dzīves bezjēdzība plūst cauri ķermenim līdz par viņa raupjajām strādnieka plaukstām. Viss nebija noticis gluži tā, kā iecerēts, un tomēr viņš pasmaidīja, domādams, ka tas vēl nav beidzies. Viņam bija vajadzīgs tikai viens – kaut kas skaidrs un stabils šīs pasaules neskaidrību jūklī, un tas bija fakts, ka par visu, kas bija sabrucis, kādam ir jāuzņemas atbildība. Šajā pusē kādam vajadzēja samaksāt par to, kas bija noticis ar to nabaga meiteni un viņas mazuli, nemaz nerunājot par Amandu, un tam, kas notiks šovakar, vajadzēja būt tikai pirmajam solim. Kad viss būs beidzies, cilvēks, kuru viņš ieraudzīs, būs tas, kurš no tā ieguvis visvairāk.
No tā, kas bija nācis pār viņa mazās meitiņas galvu.
Lūk, kas nebija lāgā ar dzīvi, Venss domāja: neviens nekad… nemaksāja. Tie, kas bija vainīgi. Šie cilvēki allaž izlocījās, pateicoties juridisku strīdu blāķiem, slēpjoties aiz glumu advokātu mugurām. Bankas, kuras bija atņēmušas viņa māju, vadītāji, kuri bija atlaiduši viņu no darba, stulbeņi no Vašingtonas un Volstrītas, un pat tie cilvēki, kas strādāja Holivudā – viņiem klājās lieliski, kamēr pārējiem nebija ne karjeras, ne māju, ne apdrošināšanas. Tu biji tikai nulle bez kociņa. Viss izplūda cauri pirkstu starpām kā sanesas. Tikai mazajiem cilvēkiem vajadzēja samaksāt. Kamēr pārējie turpināja dzīvot…
Un cilvēkam, kuram no mazotnes bija stāstīts par to, kas notiks, kad labais un ļaunais sadursies, tā bija smaga nasta.
Bībele apgalvoja, ka ir graudi un ir pelavas. Graudi un pelavas.
Un vajadzēja tikai atdalīt vienus no otriem: tos, kam nodarīts pāri, no tiem, kas bija par to atbildīgi. Tam nebija vajadzīga ne augstskolas izglītība, ne policijas žetoni, ne tiesu sēdes, lai izlemtu, vai vainīgais ir pieskaitāms vai ne.
Kādam vajadzēja atbildēt. Tas bija vienīgais, ko viņš sacīja.
Viņa mazā Amanda bija izrādījusies rindas galā.
Venss nenolaida acis no treilera, zinādams, ka drīz vien durvis atvērsies.
Graudus no pelavām. Viņš izstaipīja pirkstus. Kādam vajadzēja atbildēt, un tas sāksies šeit un tagad.
Tas arī viss.
Četrpadsmitā nodaļa
Iebraucu McDonald’s stāvvietā nost no šosejas, juzdamies pārliecināts, ka pēc aizbēgšanas no viesnīcas tā puse no Džeksonvilas šerifa departamenta, kas vēl nebija mani aktīvi meklējusi, tagad būs sākusi to darīt.
Sajutu Maika telefonu ievibrējamies.
Izņēmu to laukā un palūkojos uz ekrānu. Tā bija Liza. Paldies Dievam. Viņa izklausījās pēc citplanētieties. Man likās, ka zinu, kāpēc.
– Henrij, es nupat noklausījos ziņas. Pie joda, ko tu tur esi sadarījis?
– Kāds bija man izlicis lamatas, Liza. Nezinu, vai tu esi dzirdējusi visu, bet…
– Henrij, es tev ieteicu padoties, ja viņi tevi atkal atradīs! Nepretoties.
– Es nevarēju padoties! Liza, man tev jāpasaka kas ļauns. Nebaidies. Vai tu esi saņēmusi kādu ziņu no Holijas? Dažu pēdējo stundu laikā?
– No Holijas? Nē. Neesmu ar viņu runājusi vakar kopš pusdienām. Viņa devās uz izjādi. – Dzirdēju, ka viņa kļūst nervoza. – Kāpēc tu prasi par Holiju?
– Tāpēc ka man piezvanīja. Viesnīcas vestibilā. Īsi pirms tam, kad policija mani pamanīja. Liza, tikai nenobīsties. Holija ir nolaupīta.
– Nolaupīta? – Jutu, kā viņas acīs saskrien asaras. – Ko tu ar to gribi teikt, Henrij? Kas to izdarījis? Kā tu to vispār zini?
– Tāpēc ka viņa man to pateica, Liza. To izdarīja tas pats cilvēks, kurš noorganizēja visus šos notikumus. Kurš nogalināja Maiku un to ceļu policistu. Viņš piezvanīja man uz viesnīcu, pirms policija mani notvēra. Holija ir pie viņa. – Pie viņa? Ak kungs, Henrij, nē… – Gandrīz sajutu, kā asinis atplūst viņai no sejas. No apziņas, ka cilvēks, kurš spēja aukstasinīgi kādu noslepkavot, ir nolaupījis mūsu meitu. Dzirdēju, kā Liza apspiež šņukstus. Tas bija briesmīgi. Vienā brīdī viņa centās palīdzēt man izkļūt no šīs ķezas. Un nu viņa pati tajā atradās. Iestigusi līdz pat ausīm. Tāpat kā es. Tad viņa izteica vienīgo saprātīgo secinājumu, ko varēja izteikt. – Mums ir jāiet uz policiju. Tu vari daļēji aprakstīt to automašīnu. Varbūt viņi to noķers!
– Nē, Liza. Es tev vēl neesmu pateicis visu. Tieši to mēs nedrīkstam darīt. Mēs nedrīkstam iet uz policiju.
– Henrij, man ir ļoti žēl par to, kas ar tevi noticis, bet kāds ārprātīgais ir nolaupījis mūsu meitu!
– Liza… uzklausi mani! Uzklausi! Es devos uz to viesnīcu, tāpēc ka pazinu kādu, kurš varēja man piedāvāt patvērumu līdz brīdim, kamēr tu noslēgtu tādu vai citādu vienošanos. Taču, kad atrados vestibilā, man piezvanīja, īsi pirms tam, kad policija mani ieraudzīja. Viņš iedeva klausuli Holijai, un viņa izklausījās normāli. Nobijusies, taču es sapratu, ka viņa nav savainota. Taču tas puisis, kurš viņu ir nolaupījis, kurš to visu dara, viņš teica, ka tad, ja es iešot uz policiju… ja es padošos vai tikšu notverts, vai ja viņš izdzirdēs ziņās, ka Holija ir pazudusi, viņš to nogalinās, Liza. Tieši tāpat, kā viņš nogalināja Maiku. Un Martinesu. Nemaz negrasos tev pārstāstīt, ko viņš teica. Vārdu sakot, jo ilgāk es netikšu notverts, jo ilgāk viņa dzīvos… Tāpēc man vajadzēja bēgt. Man par mata tiesu izdevās aizmukt. Tāpēc mēs nedrīkstam iet uz policiju!
Liza klusēja. Man vajadzēja panākt, lai viņa domātu saprātīgi, tomēr es apzinājos, ka tas, ko nupat biju viņai pateicis, bija pretrunā ar jebkādu saprātīgu instinktu, kas viņai piemita. Viņas meita bija nolaupīta, un mēs pat nedrīkstējām par to ziņot policijai!
Tas beidza vai nost arī mani.
Liza neizturēja. – Ko tu esi
