style="font-size:15px;"> – Nē, nē, nē, – es iekliedzos. Kā tas varēja notikt..?
Sirds pārslēdzās piektajā ātrumā. Es atrāvu vaļā durvis un centos sataustīt pulsu vai saskatīt kādas dzīvības pazīmes. Tādu nebija. Martiness droši vien bija miris jau tajā brīdī, kad viņa galva atsitās pret stūri. Ļāvu viņam atslīgt atpakaļ. Es tur neko nevarēju padarīt. Vienīgi paspert soli atpakaļ un neticīgi noraudzīties uz automašīnu.
Viņš bija nogalināts manu acu priekšā.
Pagriezu galvu un aptvēru, ka zilais sedans, kas bija strauji apgriezies, lielā ātrumā traucas projām. Netālu no mums atradās pagrieziens, citas automašīnas beidzot sāka braukt garām, apstājoties pie luksofora man pretī. Daži šoferi, šķiet, paraudzījās šurp, vērojot, kā es atkāpjos no Martinesa mašīnas. Varbūt viņi varēja saskatīt sakņupušo līķi. Varbūt īsti nezināja, ko domāt par to, kas nupat noticis.
Taču drīz vien viņi to uzzinās.
Man vajadzēja kaut ko darīt. Es nupat biju kļuvis par liecinieku policista slepkavībai. Un es biju redzējis, kurš to izdarīja! Vismaz biju redzējis automašīnu, ar kuru brauca slepkava. Metos atpakaļ pie sava spēkrata un paķēru mobilo, drudžaini spiežot 911.
Tad es aprāvos.
Mani pārņēma šaubas, liekot nodrebēt. Ko es grasījos teikt? Ka nezināma zila automašīna, kurā brauca slepkava, šobrīd cenšas aizbēgt? Puse Džeksonvilas policistu bija redzējuši mani Martinesa automašīnas aizmugures sēdeklī. Roku dzelžos. Gandrīz vai aizvestu uz cietumu. Un šie apsūdzošie jautājumi…
Nemaz nerunājot par visiem tiem cilvēkiem, kas šobrīd brauca garām. Viņi redzēja mani atkāpjamies no Martinesa automašīnas.
No viņa līķa.
No tā paša policista līķa, kurš bija mēģinājis mani apcietināt!
Manas šaubas pārvērtās neizsakāmā panikā, kad es sapratu to, ko vajadzēja saprast viņiem.
Visa sasodītā pasaule domās, ka to esmu izdarījis es.
Trešā nodaļa
Labi, domā, Henrij… Domā! Es zināju, ka neesmu neko izdarījis. Taču es nupat biju redzējis policista slepkavību. Un slepkava šobrīd traucās projām. Es biju vienīgais, kas varēja viņu atpazīt. Un tajā pašā laikā atbrīvot no atbildības mani!
Ko man vajadzēja darīt? Sēdēt te un gaidīt, lai policisti atkal atgrieztos un automātiski pieņemtu, ka to esmu izdarījis es?
Es vairs nedomāju ne brīdi ilgāk. Ieslēdzu aizdedzi, uzbraucu uz šosejas un tad apstājos pie luksofora. Atcerējos tikai to, ka slepkavas auto bija zils. Es nebiju varējis noteikt marku. Vai reģistrācijas numuru. Biju ievērojis, ka auto nav reģistrēts Floridā: numura zīme bija netīri balta, ar ziliem burtiem un cipariem… Iedegoties zaļajai gaismai, daļa numura atausa man atmiņā – ADM vai ADV… Mēģināju atcerēties. Varbūt ADJ? Un man likās, ka esmu redzējis četrinieku…
Taču kaut kas bija iespiedies atmiņā pilnīgi nepārprotami, kad sāku par to domāt. Kāda emblēma. Varbūt pūķis – sarkans, ar garu asti. Vai varbūt tas bija putns ar lieliem spārniem. Iespējams, pateicoties tam, automašīnu būtu vieglāk atrast.
Uzbraucu uz galvenā ceļa, tiklīdz satiksmes plūsma uz mirkli atslāba. Nospiedu gāzes pedāli, mainīdams joslas un apdzīdams pēc iespējas vairāk automašīnu. Tas puisis mani apsteidza par kādu minūti. Taču te bija neskaitāmi luksofori. Tāpēc es nevarēju braukt bez apdoma, riskējot ar to, ka tikšu apturēts. Viņš tikpat labi būtu varējis jau iegriezties kādā sānieliņā. Vai iebraukt veikala stāvvietā un nomainīt auto. Pievērsos numura zīmei un emblēmai, kuru, šķiet, biju redzējis. Un uzmanījos no policijas. Viņi bija saslēguši mani roku dzelžos nenozīmīga satiksmes pārkāpuma dēļ. Ko gan viņi izdarītu tagad, ja domātu, ka esmu nogalinājis policistu?
Apzinājos, ka man ir jāziņo par notikušo. Bija pagājušas tikai pāris minūtes, un policija droši vien vēl nemaz nezināja par atgadījumu. Pasniedzos pēc telefona un nospiedu 911. Zilais auto vēl aizvien nebija redzams. Pēc dažām sekundēm atskanēja sievietes balss. – Palīdzības dienests…
– Es nupat redzēju slepkavību! – es iekliedzos, ieslēdzis skaļruni. – Policista! Viņa automašīnā. Tajā… – Piepeši aptvēru, ka nemaz nezinu ielas nosaukumu. Martiness to nebija pieminējis. – Ak Dievs, – es izstomīju. – Es nezinu ielas nosaukumu. Tā nogriežas no galvenās ielas. Netālu no Beišordraivas…
– Ser, vai jūs teicāt, ka upuris bijis policists? – sieviete jautāja, reaģējot uz nupat dzirdēto. – Patruļas mašīnā? Man vajadzēs pierakstīt jūsu uzvārdu. Un vietu, no kurienes jūs zvanāt. Vai jūs vēl aizvien esat turpat? Vai varat nosaukt mums patruļas mašīnas numuru?
– Nē, nē. – Nebiju drošs par to, ko lai saka. – Es braucu pa šoseju. Tas cilvēks, kurš to izdarīja, aizbrauca ar zilu sedanu. Es šobrīd viņam sekoju!
– Ser, man nāksies jūs lūgt braukt malā un atgriezties notikuma vietā, – sieviete mani steigšus izrīkoja.
Sasodīts. Man nācās apstāties pie luksofora. Paslējos augšup un mēģināju saskatīt kaut ko pāri stāvošo automašīnu jumtiem.
Nekā. Tas suņabērns gatavojās izbēgt! Mēģināju koncentrēties uz to, ko biju saskatījis uz numura zīmes. Pūķi vai čūsku, vai putnu. Šķiet, ka sarkanu. Jā, sarkanu. Skaidri zināju tikai to, ka tā nebija Floridas numura zīme. Tomēr es nespēju to pilnībā atsaukt atmiņā. Viss bija norisinājies pārāk strauji.
– Ser, man jums jālūdz atgriezties nozieguma vietā, – palīdzības dienesta operatore atkal atkārtoja. – Un man vajadzēs jūsu uzvārdu.
Luksoforā iedegās zaļā gaisma. Es izkustējos no vietas. Manu uzvārdu?.. Jau grasījos to nosaukt, iespiedis gāzes pedāli grīdā, braukdams ar sešdesmit jūdzēm stundā piepilsētas ielā ar blīvu satiksmi. – Tas ir…
Tad es aprāvos.
Dažus metrus priekšā atradās zils sedans, kas atgādināja to, kuru es biju redzējis, un tas līkumoja starp pārējām mašīnām. – Pagaidiet! – es iesaucos tā, it kā mani būtu ķērusi elektriskās strāvas izlāde. – Tas var būt viņš!
– Ser, jums nav jākļūst par varoni… – dispečere iekliedzās. – Nosauciet pazīmes. Mēs par to parūpēsimies.
Varonis? Es necentos kļūt par varoni. Es gribēju rīkoties pareizi un tajā pašā laikā glābt savu ādu! Doties atpakaļ uz nozieguma vietu? Bet numura zīmes vai citas pazīmes? Zināju, ka man nāksies trakoti grūti izskaidroties ar policiju tajā vietā.
Man nācās apstāties pie nākamā luksofora. Taču apstājās arī zilais auto, kas atradās apmēram desmit mašīnu tiesu pirms manis. Ieraudzīju ceļazīmi, kas vēstīja par nobrauktuvi uz I – 10 autostrādes, tieši sev priekšā! Jādomā, ka viņš devās turp. Gaismas luksoforā nomainījās, un zilā automašīna sāka braukt. Es pieliecos un nopētīju numura zīmi, pirms tā tika aizsegta
