style="font-size:15px;"> – Es grasos jūs visus pārsteigt. Un tagad es labāk steigšos uz tirgu, jo citādi mums nāksies pasūtīt ēdienu no picērijas.
Tirgū Šelbija saskrējās ar Čelsiju un viņas māti, un šī tikšanās paņēma vēl pusstundu laika. Viņas vienojās par satikšanos pilsētas parkā nākamajā dienā, lai meitenes varētu parotaļāties kopā.
Pēc tam viņa apsvēra ēdienkarti maltītei sešiem cilvēkiem un iepirkās. “Tā varētu būt cepta vista ar ķiplokiem, salviju un rozmarīnu. Vēl es varētu pagatavot sarkanos kartupeļus ar mērci, kam recepte bija publicēta kādā žurnālā, kā arī sviestā ceptus burkānus ar timiānu, jo šis ēdiens ļoti garšo Kalijai. Un arī zirnīšus. Un vēl es izcepšu cepumus.”
Ričardam viņas cepumi neizraisīja nekādu interesi, viņš tos dēvēja par lauķu maizi – to Šelbija labi atcerējās.
“Nu ko… lai taču viņš sapūst ellē! Varbūt vajadzētu arī kādas uzkodas, lai uzkurinātu apetīti. Un mini vēja kūkas desertam.” Pavārs, kurš Atlantā pie viņiem nāca trīs reizes nedēļā, bija parādījis Šelbijai, kā šīs kūkas gatavojamas.
Viņa bija izvēlējusies daudz produktu un Kaliju piekukuļojusi ar krekeriem dzīvnieku formā. Un viņa pūlējās izturēties mierīgi, kad nācās par pirkumiem maksāt.
“Tas ir ģimenei,” viņa sev atgādināja, skaitīdama naudu. “Ģimene ir devusi man un meitiņai jumtu virs galvas. Es varu un arī atļaušos pagatavot labas vakariņas ģimenei.”
Izstūmusi iepirkumu ratus un bērnu ratiņus uz ielas, Šelbija atcerējās, ka nav ieradusies ar automašīnu.
– Dieva dēļ! Cik gan muļķīgi es esmu rīkojusies! Trīs iepirkumu somas, bērnu ratiņi un pusotras jūdzes kājām.
Pie sevis murminādama, Šelbija divas iepirkumu somas iekārtoja bērnu ratiņu aizmugurē, Kalijas lietu somu uzmeta sev plecā un paņēma rokā vēl atlikušo smago iepirkumu somu.
Pēc pusjūdzes viņa pārlika nesamos no vienas rokas otrā un pavisam nopietni apsvēra, ka vajadzētu piezvanīt mammai vai ieiet šerifa birojā un palūkot, vai brālis nevarētu viņu aizvest uz mājām.
– Mēs to izdarīsim. Mēs visu lieliski izdarīsim.
Šelbija iedomājās par savu bērnību, kad viņa kājām pieveica garo ceļu uz pilsētu un atpakaļ. Augšup un lejup pa kalniem, pa visiem šiem līkločiem.
Jā, taču tagad viņai līdzi bija bērns un vēl arī trīs somas ar pārtiku. Un ļoti iespējams, ka viņai uz papēža jau uzberzusies tulzna.
Viņa jau bija nonākusi līdz ceļa sazarojumam un apstājās, lai atvilktu elpu un saņemtu pēdējos spēkus.
Piepeši blakus apstājās kravas automašīna. Pa logu izliecās Grifs.
– Sveika! Vai mašīna salūzusi? Es esmu Grifs, – viņš piebilda gadījumam, ja skaistule būtu to aizmirsusi. – Grifins Lots.
– Es atceros. Nē, mana mašīna nav salūzusi. Es nepaņēmu mašīnu, jo nemaz nebiju plānojusi pirkt tik daudz pārtikas. Sasodīts!
– Sasodīts, – Kalija pateica Fifī, un Šelbija nopūtās. – Skaidrs. Vai gribi, lai aizvedu jūs abas uz mājām?
– Šobrīd es to vēlos pat vairāk nekā ilgu un laimīgu dzīvi. Bet…
– Mēs iepazināmies tikai vakar, taču Emma Keita mani pazīst jau pāris gadu. Ja es būtu slepkava ar cirvi, tad nu jau sēdētu cietumā. Sveika, jaukā! Vai tevi sauc Kalija?
– Kalija. – Mazā meitene piešķieba galvu kā īsta flirtētāja un izrādīja savu jauno frizūru. – Es esmu skaista.
– Tik skaista, cik vien iespējams. Klau, es taču nevaru tevi te pamest ceļa malā kopā ar tik skaistu meiteni un trijām iepirkumu somām.
– Es jau grasījos teikt, ka labprāt izmantošu tavu piedāvājumu, taču tev mašīnā nav piemērota sēdekļa.
– Ak jā. – Viņš pabužināja matus. – Nu, mēs mazliet pārkāpsim noteikumus. Turklāt te jau ir mazāk par jūdzi, un es braukšu lēnām. Kad vien parādīsies kāda cita mašīna, es apstāšos malā.
Šelbijas papēdis svila, rokas sāpēja un kājas, liekas, vairāk atgādināja gumiju, kas pārāk ilgi un cieši bijusi nostiepta.
– Laikam jau ar lēnu braukšanu būs gana.
– Pagaidi, es palīdzēšu.
Grifs bija otrais cilvēks, kurš nepiederēja pie viņas ģimenes un piedāvāja palīdzību. Bija pat grūti atcerēties pēdējo reizi, kad vēl tā noticis.
Viņš izkāpa no automašīnas un paņēma no Šelbijas somu.
Viņai likās, ka rokas kāds dursta ar sīkām adatiņām.
– Paldies.
– Laipni lūgta.
Kamēr Šelbija izcēla no ratiņiem Kaliju, viņš paņēma iepirkumu somas.
– Sēdi tur, – Šelbija piekodināja meitai. – Es tikmēr tikšu galā ar ratiņiem.
– Kā tie… Ā, sapratu. – Grifs salocīja ratiņus tik izveicīgi, it kā būtu to darījis jau gadiem ilgi, un ievietoja automašīnā, bet Šelbija atgriezās pie Kalijas un ieraudzīja, ka meita ir atvērusi Grifa līdzņemšanai domātā ēdiena maisiņu un mielojas ar ceptiem kartupelīšiem.
– Kalij, tie nav tavējie!
– Man gribas ēst, mammīt!
– Viss kārtībā. – Grifs smiedamies iesēdās pie stūres. – Es neuzticētos nevienam, kurš spējīgs noturēties pretī ceptu kartupelīšu vilinājumam. Man vajadzēja pilsētā paņemt dažas mantas, un pie viena es paķēru pusdienas sev un Metam. Viņa var uzcienāties.
– Jā, viņas pusdienu laiks ir garām. Es nebiju paredzējusi uzkavēties tik ilgi.
– Tu uzaugi šeit, vai ne?
Šelbija dziļi ievilka elpu. Viņš brauca tieši tā, kā bija solījis, ar ātrumu apmēram divdesmit jūdzes stundā.
Tagad, sēdēdama Šelbijai klēpī, Kalija pastiepa roku pret Grifu un piedāvāja viņam kartupeli.
– Paldies. Tu izskaties tāpat kā tava mamma.
– Mammas mati.
– Tie ir patiešām jauki. Vai biji pie Violas kundzes?
– Tā ir tava vecvecmāmiņa, Kalij.
– Vecvecmamma uztaisīja man princešu frizūru. Es esmu skaista, gudra un pieklājīga.
– Tas jau uzreiz ir redzams. Tu esi pirmā princese, ko es vizinu savā mašīnā, un man tas ir liels notikums.
