mans klients Ronaldo Deitons iesaistījies “Melnajā barā”. Jūs taču to zināt, vai ne?
– Jā, Rondo ir pie “Bara”.
– Jūsuprāt, “Bars” un “Kaujinieki” pārāk labi nesatiek, vai ne?
– Nesatiek gan.
– Tātad “Kaujiniekiem” patiktu, ja par šaušanu tiktu notiesāts kāds “Bara” loceklis, vai ne?
– Iebildums, – paziņoja prokurors.
– Pieņemts, – sacīja tiesnese, pievilcīga sieviete ar gariem, sirmiem matiem.
– Sacerēt šo pasaciņu jums ieteica Bobijs, vai ne?
– Iebildums.
– Lieciniece drīkst atbildēt.
– Neko tādu Bobijs man neteica, – Ališija protestēja.
Šķita, ka Džeisons Kolaričs jau gaidījis noliegumu. Viņš palocīja galvu un spēra soli pa labi. Zvērinātie uzmanīgi viņu vēroja – acīmredzot advokāts prata piesaistīt uzmanību tiesas zālē.
– Jūs esat liecinājusi, ka degvielu Mobil stacijā uzpildījāt bez piecpadsmit divos naktī. Apmēram.
– Jā. Redziet, es aizbraucu no draugiem un secināju, ka ir pārāk maz degvielas, un negribēju braukt uz benzīntanku nākamajā rītā pirms darba, jo man nebūtu laika.
Kolaričs pamāja ar galvu.
– Pārdevējs degvielas uzpildes stacijā neredzēja, kurš nošāva Maliku Eversonu, vai ne?
– Nezinu.
– Jūs esat vienīgā aculieciniece.
– Arī to es nezinu.
Advokāts draudzīgi pasmaidīja.
– Saprotams. Tātad… kad jūs pirmo reizi atzināt policijai, ka redzējāt šaušanu, jūs nebijāt īsti pārliecināta, kur atradies jūsu automobilis un kuru sūkni jūs esat izmantojusi.
Vai tiesa?
– Es… nedomāju, ka mēs par to runājām.
– Lai būtu. Tātad jūs neteicāt: “Es atrados sūkņu rindas tālākajā rietumu galā.” Vai kaut ko tamlīdzīgu.
– Uzreiz ne. Viņi taču nejautāja.
– Saprotu. – Kolaričs palūkojās uz apsūdzētājiem. – Tikai pēc tam, kad jums tika parādīta fotogrāfija ar to gāzes cisternu, kas aizsedz gandrīz visu skatu uz ielu, jūs kopā ar policiju sacerējāt stāstu par to, ka jūsu automobilis atradās sūkņu rindas tālākajā rietumu galā.
– Iebildums.
– Pieņemts, – sacīja tiesnese. – Jautājums ir tendenciozs.
Kolariča kungs, mēs to jau esam apsprieduši.
– Esam, jūsu godība. Bet es neesmu kļūdījies, Ališij, vai ne? Tikai pēc tam, kad ieraudzījāt šo fotogrāfiju, jūs pateicāt policijai, ka automobilis atradās pie vienīgā sūkņa, no kura var redzēt ielu.
Lieciniece paraustīja plecus.
– Īsti nezinu. Varbūt jums taisnība.
Kolaričs piegāja pie galda un paņēma kādu dokumentu. – Ja vēlaties, mēs varam atkārtot hronoloģiju, kas minēta policijas ziņojumā.
– Nē, es ticēšu jums uz vārda, – Ališija atbildēja.
– Lieliski. – Kolaričs uz brīdi apklusa, paraudzījās griestos un sabāza rokas kabatās. – Vēl jūs apgalvojāt, ka tonakt braucāt ar divtūkstoš sestā gada Pontiac Grand Prix.
Un šo automobili jūs uzpildījāt tajā degvielas stacijā.
– Jā. Man ir čeks par norēķināšanos ar kredītkarti.
– Čeks apliecina, ka ar šo kredītkarti kāds ir norēķinājies par degvielu. Un viss. Vai ne?
– Es… nesapratu.
– Čekā nav norādīts, kādā automobilī iepildīta degviela un kas to izdarījis. – Lieciniece tomēr izskatījās apmulsusi. – Jūsu Grand Prix, Ališij, šaušanas laikā taču atradās pie jūsu mājas, vai ne?
Šoreiz lieciniece neatbildēja tik veikli kā citkārt.
– Mana mašīna…
– Ja, teiksim, jūsu kaimiņi apliecinātu, ka jūsu Grand Prix šaušanas laikā atradās pie jūsu mājas…
– Iebildums, tiesnese! Iebildums.
– Pieņemts. – Tiesnese pacēla roku. – Kolariča kungs, jūs taču zināt. Cienījamie zvērinātie, lūdzu nepievērst uzmanību pēdējam advokāta kunga jautājumam. Viņš pieminēja faktus, kas par tādiem nav atzīti.
– Pagaidām, – Kolaričs piemetināja.
Tiesnese pievērsās advokātam.
– Lūdzu nepārtraukt tiesu! Turklāt nevajag izlikties, ka jūs izdarāt mums kādu pakalpojumu. Nav pirmā reize, kad es izsaku jums šādu brīdinājumu. Šis būs pēdējais. Vai skaidrs?
– Jā, tiesnese.
– Kungi un dāmas, jums neklātos ticēt tā sauktajiem faktiem tikai tāpēc, ka advokāts tos par tādiem nodēvē. Jums vērā jāņem tikai pierādījumi. Lūdzu, Kolariča kungs, turpiniet!
– Tovakar es braucu ar Bobija mašīnu, – Ališija izgrūda.
Kolaričs pagriezās pret viņu.
– Kā, lūdzu?
– Es tikai sajaucu mašīnas. Tovakar es braucu ar Bobija mašīnu. Viņš sev nopirka Mercedes. Lietotu. Un ļoti lepojas ar to.
Kādu brīdi advokāts klusēja un tad pacēla roku, it kā apliecinātu, ka mēģina saprast šos vārdus.
– Jūs braucāt ar Bobija automobili.
– Tieši tā. Arī tas ir tikpat maziņš kā Grand Prix. Es tikai sajaucu. Bet tas nemaina visu, ko es redzēju.
– Saprotu. Manuprāt, kaut kur bija protokols. – Advokāts piegāja pie sava galda un atvēra kādu mapi. Arī prokurori sāka šķirstīt dokumentus. – Lūk! Bobijs Skiners vada divtūkstoš sestā gada Mercedes C280 ar četru riteņu piedziņu un automātisko kārbu. Numura zīme “KL, pieci, četri, trīs, trīssimt viens”. Vai tiesa?
– Jā, droši vien. Numurs ir tāds, un mašīna arī. Parasti
