nosvieda viņu izstieptas rokas attālumā un sniedzās pēc Šarla, kurš nekavējoties pārsteidzoši skaļi ieaurojās.
– Tas nav dofins, – hercogs skaļi noteica un veltīja Šarlam riebuma pilnu skatienu. – Pārāk mazs. Un jūs, kundze, tūlīt pat man pateiksiet, kur ir dofins. Dīt, palīdzi viņai domāt.
Es atvieglota redzēju dunci nozūdam makstī, bet nākamajā mirklī Dīts gandrīz izrāva roku man no pleca, izvelkot mani no gultas un nogrūžot hercogam pie kājām. Tomēr sāpes bija nieks salīdzinājumā ar viņa baziliska cienīgo skatienu. Šajā mirklī hercogs atgādināja visa ļaunuma iemiesojumu, un es neticēju, ka šis briesmonis vēl labu karaliskajiem bērniem. Viņš noteikti nebija labāks pat par vispaviršāko māti, kāda bija karaliene. Es apņēmos neko viņam neteikt, turklāt bailēs drebēju un nespēju pavērt muti.
– Nu? – Viņš piesita ar zeltu apkalto metāla purngalu pie grīdas. – Es zinu, kas jūs esat, kundze, un jūsu dzimta ir naidīga Burgundijai. Neiesaku jums mani sakaitināt.
Es piepeši apjautu, ka hercogs mani uzskata par la Bonnas kundzi. Tā bija saprotama kļūda, jo mani atrada audzinātājas istabā un pat gultā, bet es nevēlējos piesavināties šo vārdu, it īpaši pašreizējos apstākļos.
– Nē, es neesmu la Bonnas kundze! – es steigšus paziņoju, bailēs atguvusi balsi. Tagad es sapratu, kāpēc audzinātāja aizbēgusi. Dievam vien zināms, kā viņa un radinieki apvainojuši Burgundiju, bet nevēlējos uzņemties vainu par to. – Viņa ir aizbraukusi. Nezinu, kāpēc, bet vakar meklēju viņu un skolotāju, tomēr neatradu.
Hercogs sāka soļiem mērot istabu. Es brīdi baidījos, ka viņš man nenoticēs, tomēr kaut kas viņu acīmredzot pārliecināja par manu necilo izcelsmi. Viņš ierunājās, vērsdamies pats pie sevis.
– Aizbraukusi? Mani tas nepārsteidz. Viņa aizbēga, jo ir pērkama un alkatīga, tāpat kā visas karalienes dāmas. Tomēr viņu atradīs un sodīs par audzēkņu pamešanu. Bet tam nav nozīmes. Šobrīd man jāzina, kur ir dofins. – Viņš pacēla balsi un soļojot atgriezās pie manis. Rīkodamies gandrīz nevērīgi, viņš satvēra saujā manus matus un parāva galvu augšup tā, ka biju spiesta ielūkoties viņam acīs. – To tu man vari pateikt, lai kas tu būtu, vai ne?
Man acīs sariesās sāpju asaras, un man šķita, ka āda uz galvas tūlīt plīsīs. – Nē! – es iesaucos. – Nevaru. Esmu tikai aukle. Atnāca karaliene un Orleānas hercogs, viņi aizveda dofinu kopā ar brāli un māsu. Nezinu, uz kurieni.
– Neticu! – Burgundijs nošņāca un atgrūda mani tā, ka es triecos pret otra vīrieša tēraudā ieautajām kājām. Kaklā kaut kas biedējoši nokrakšķēja, un pār vaigiem ritēja šausmu asaras.
– Nedariet tā! – Es caur asaru miglu ieraudzīju Katrīnu; viņa metās virsū hercoga bruņotajai kājai un dauzīja dūrītes pret spīdīgo metālu. Es brīdinādama iesaucos un rāpoju pie viņas, bet nepaguvu; hercogs pieliecās, paķēra meiteni un pacēla viņu acu augstumā. Bērna kailās kājas bezpalīdzīgi kūļājās. Viņa pārsteigta apklusa un lūkojās hercoga plēsoņas acīs.
– Jūs esat maza negantniece, vai ne, jaunkundze? – viņš nošņāca, acīm dusmās spīdot.
– Nedariet viņai pāri! – es izmisusi iesaucos. – Viņa ir tikai bērns.
Hercogs veltīja man salta ļaunuma pilnu skatienu. – Kad vanags metas uzbrukumā, tas nedomā par medījuma vecumu, – viņš atcirta un atkal pievērsās Katrīnai. Viņa izliektais deguns gandrīz skāra meitenes seju. – Nu tā, negantniece, jūs varat man pateikt, kur ir jūsu brālis. Jūs esat dofina māsa, vai ne?
Katrīna atmeta galvu, cieši sakniebusi lūpas. Nežēlīgais tvēriens atmodināja viņā stūrgalvību, un es baidījos no sekām. – Viņai vēl nav pat četri gadi, kungs, – es sacīju. – Viņa neko nevar zināt. Šie abi ir vēl mazuļi.
Hercogs nicīgi iesmējās. – Man ir bērni, un es zinu, ka viņi saprot daudz vairāk, nekā šķiet. – Viņš sapurināja Katrīnu, un viņas galva biedējoši nošūpojās. – Vai ne, mazā negantniece? Jūs zināt, kur viņi ir.
– Šartrā! – Šarla spalgajā, šļupstošajā balsī vārds bija tik tikko saprotams, bet tas novērsa hercoga uzmanību, un viņš nosvieda Katrīnu uz grīdas man blakus. Es šņukstēdama apskāvu meiteni.
Hercoga skatiens bija piekalts Šarlam, kurš iebāza īkšķi mutē kā vienmēr, kad satraucās. Burgundijs pieliecies izrāva to un tik spēcīgi satvēra mazo plaukstas locītavu, ka Šarls sāpēs iebrēcās. – Klusēt! – Burgundijs ierēcās, stumdams zēnu pretī savam bruņotajam biedram. – Vai viņš pieminēja Šartru, Dīt? Panāc, lai viņš atkārto.
– Nē! – es iekliedzos, kad vīrs pievilka Šarlu tuvāk. – Viņš tiešām runāja par Šartru. Karaliene teica, ka viņi dosies uz Šartru! Neko citu mēs nezinām.
Hercogs ar vienu spēju, asu kustību apcirtās un iesita man pa vaigu ar kniedētajā cimdā ietērptās plaukstas virspusi. Man galvā uzplaiksnīja zvaigznes, un es atkritu pret gultu, strauji elpodama. – Stulbā padauza! – viņš ierēcās, pārspējot zvanīšanu man ausīs. – Kāpēc uzreiz neteici? – Viņš bēra pavēles Dītam. – Nekavējoties liec vīriem kāpt zirgā. Karaliene nesteigsies. Viņa noteikti naktī atpūtusies Melēnā. Bet viņi nedrīkst sasniegt Šartru. Mēs viņus pārtversim Etānā. Uz priekšu! Es drīz tevi panākšu.
Man vēl joprojām reiba galva, bet izdevās piecelties kājās. Dīts spēji atlaida Šarlu, un tas ieskrēja manās skavās. Vaigs svila, un mutē es jutu asiņu garšu, jo zobi bija saskrāpējuši miesu.
Burgundijas Žana pelēkās acis iespīdējās. Viņa skatiens pievērsās manam atraisītajam kreklam un krūtīm, ko plānais audums tik tikko apslēpa. Asinis pilēja man no vaiga un sajaucās ar aukstajiem sviedriem, kas ritēja starp krūtīm.
– Tā tev būs mācība, padauza, – viņš ļauni noteica un tuvojās man.
Viņa skatiens līdzinājās neķītram glāstam, un man pār ādu pārskrēja tirpas. Hercogs nesteidzoties novilka cimdu no rokas, ar kuru man iesita, un notrauca no sarainās virsmas kaut ko, kas laikam bija manas miesas skranda. Viņa plauksta bija balta un mīksta, un es sarāvos, domādama, ka viņš man pieskarsies. Man kļuva nelabi no vīrieša salkanā, spēcīgā aromāta.
– Kā tevi sauc, padauza? – Atkārtojot lamuvārdu, viņš pārvērta mani par priekšmetu, kam nav savas gribas.
– Giljometa, – es aizsmakusi nočukstēju un to nekavējoties nožēloju. Kāpēc teicu patiesību? Neparastais vārds izcēla mani no pūļa. Kāpēc es neteicu, ka esmu Žanna vai Marija, un nepaslēpos starp pārējiem?
Hercogs pacēla roku un savilka lūpas nežēlīguma pilnā smaidā, izbaudot manu arvien pieaugošo paniku un riebumu. Kaut gan bažījos, ka viņš satvers manas krūtis, viņš tikai pietuvināja pirkstus manam savainotajam vaigam. Kad viņš tos atrāva, es ieraudzīju asinis. Apslāpēdama nelabumu, es vēroju, kā viņš ieliek pirkstu mutē un nosūc sarkano šķidrumu. Tas bija tik pretīgi, ka man tik tikko izdevās neizvemties pār viņa tēraudā tērptajām kājām.
– Asinis nav dižciltīgas, tomēr saldas, – viņš noteica, nošmaukstinājis lūpas. – Diemžēl man
