es atbildēju, pūlēdamās apvaldīt trīsas balsī.
– Viņš ir slikts cilvēks, – Katrīna kaismīgi sacīja. – Es viņu ienīstu, ienīstu, ienīstu!
Vēlāk es bieži prātoju, vai Katrīna nav redzējusi kādu vīziju par Burgundijas hercogu. Aizritēja daudzi gadi, līdz viņi atkal sastapās, bet hercoga tēls princeses murgos bija tikpat dzīvs kā manējais.
Es pārsteigta atklāju, ka vairākums pils kalpotāju uztver Burgundija ierašanos kā priekpilnu notikumu, un jāatzīst, ka viņš ieviesa sen nepieciešamo kārtību. Redzot Burgundijas karogu ar Svētā Andreja krustu plīvojam pie visiem torņiem un vārtu namiem blakus karaliskajām lilijām, es jutos ārkārtīgi nepatīkami, bet tas neiedvesa nekādas baisas nojautas visiem virtuves zēniem, kambarkungiem un sulaiņiem, kas labprāt pārmaiņas pēc saņēma algu laicīgi. Bērnistabā pat ieradās saimniecības pārzinis un apjautājās, kas mums vajadzīgs. Jau pēc dažām stundām bērni saņēma jaunas drēbes, atnāca divas kalpotājas, kas mazgāja grīdu un kāpnes, turklāt mēs katru dienu saņēmām gan labu ēdienu, gan karstu ūdeni. Bērniem atsūtīja arī vairākas greznumlietas, un to vidū bija brīnišķīga miniatūra arfa, ko pirms vairākiem mēnešiem Šarlam uzdāvinājis viņa krusttēvs Berī hercogs. Acīmredzot Burgundija sūtņi panākuši la Bonnu un Leklērku un atņēmuši tiem piesavinātās mantas. Tā kā es pati biju izjutusi hercoga dusmas uz savas ādas, mani pārņēma šausmas, kad iedomājos par šī zagļu pāra likteni.
Bērniem patika jaunās drēbes un gardais ēdiens, un viņi to nesaistīja ar biedējošo tikšanos audzinātājas istabā. Viņi pat nepamanīja, ka bērnistabas torni apsargā divreiz rūpīgāk un ka mums seko bruņoti vīri, kad mēs izejam ārā paelpot svaigu gaisu. Toties es to visu pamanīju, jo biju kļuvusi par gūstekni un nevarēju apciemot ne Žanu Mišelu, ne savus vecākus. Tāpēc aizritēja ilgs laiks, līdz es noskaidroju, kas notiek ārpasaulē.
Ja es zinātu, ka trīs vecākie bērni nav sasnieguši Šartru, jo nolaupīti no karalienes svītas un piespiesti apprecēties tā, kā pavēlēja Burgundijas hercogs, es droši vien būtu labāk sagatavojusies turpmākajam. Varbūt nezināšana bija svētība; kad Katrīna man apjautājās par savu māsu un brāļiem, es nevarēju viņai pateikt, ka Luijs pret savu gribu noslēdzis nelaužamu saderināšanos ar Burgundija meitu Margaritu un ieslodzīts Luvrā kopā ar Burgundija ieceltiem skolotājiem. Savukārt māsa un brālis bija aizvesti pie bērniem, ar kuriem Burgundijs viņus saderinājis. Mišela dzīvoja Artuā pie hercoga vienīgā dēla Filipa, bet Žans bija Eno pie Burgundija māsasmeitas Žaklīnas. Tomēr es uzzināju, ka Orleānas hercogs un karaliene neatzīst sakāvi. Viņi sapulcēja armiju, lai stātos pretī Burgundijam ārpus Parīzes. Karalis vēl joprojām grima neprātā un bija ieslodzīts, un pār valsti gūlās pilsoņu kara ēna.
Turpmākās trīs nedēļas es dzīvoju kā uz adatām. Man patika vienai pašai uzraudzīt Katrīnu un viņas mazo brāli, bet es ik dienu gaidīju ierodamies jaunu audzinātāju, kas pārņems bērnistabu savā ziņā. Kādā septembra rītā man radās aizdomas, ka šis mirklis ir pienācis.
Šarls jau kopš dzimšanas ēda maz. Viņu varēja saprast, jo īsā mūža laikā viņam piedāvāja briesmīgus virumus. Es patlaban mudināju viņu iztukšot brokastu bļodu ar svaigu biezpienu, kas saldināts ar medu – tas bija jauns, gards kārums, – kad pie torņa kāpnēm atskanēja kņada. Bērnistabas durvis atsprāga vaļā, un ienāca grezni ģērbusies dāma, ko pavadīja liela auguma kalpone ar priekšautu un manējai līdzīgu galvassegu. Es pielēcu kājās un kā aizsargādama nostājos priekšā bērniem, kas izbiedēti pacēla skatienu.
– Es esmu Marija, Burbonas hercogiene, – sieviete paziņoja. Viņa nesmaidīja, nesasveicinājās un tikai ar ašu skatienu apliecināja, ka viņas vārdi veltīti man.
Atkāpusies atpakaļ, es nometos ceļos. Viņa turpināja runāt, un manas bažas pieņēmās spēkā. – Viņa Gaišība Burgundijas hercogs lika man parūpēties par bērnu labklājību.
Kad atskanēja Burgundija vārds, man galvā iezvanījās trauksmes zvani. – J–jā, kundze, – es stomījos.
Sadzirdējusi, ka tiek pieminēts hercogs un manā balsī parādās trīsas, Katrīna izbijusies pievērsa skatienu grezni tērptajai dāmai. – Nē! – viņa iesaucās, nojautusi briesmas. – Nē, Mjeta, lai viņi iet prom!
Burbonas Marija spēra soli uz priekšu un nometās ceļos pie Katrīnas soliņa. Viņa pasmaidīja un pieskārās trīcošajai meitenei, lai nomierinātu. – Nebaidieties, bērns, nekas slikts nav noticis. Jūs esat Katrīna, vai ne? Jums, Katrīna, ir ļoti paveicies. Jūs dosieties uz skaistu abatiju, kur jūs aprūpēs labsirdīgas mūķenes, un tur jūs būsiet drošībā. Jums tas patiks, vai ne?
Klusā, maigā balss Katrīnu neapmānīja. – Nē! Nē, es gribu palikt pie Mjetas. – Viņa kā virpulis nolēca no soliņa un pieskrēja pie manis, un viņai sekoja mazais Šarls, notraipījis zodu ar biezpienu.
Es vēl joprojām tupēju uz ceļiem un apskāvu bērnus, acīs sariešoties asarām. – Lūdzu piedošanu, kundze, – es šņukstēdama sacīju, vairoties no dāmas skatiena. – Viņu dzīvē nesen notikušas lielas pārmaiņas, un es esmu vienīgā, ko viņi pazīst.
Zaudējusi pacietību, Burbonas Marija piecēlās un skarbi uzrunāja mani: – Iespējams, bet šie nav parasti bērni. Viņi diemžēl ir pamesti novārtā, un pienācis laiks saņemt nepieciešamo un pelnīto apmācību. Es tūlīt pat vedīšu Šarlu sev līdzi. Viņš ir mana tēva krustdēls, un viņam jādzīvo savā saimē, iegūstot prinča cienīgu izglītību. Tev jāsagatavo Katrīna ceļojumam uz Puasī abatiju. Viņa dosies prom rīt no rīta. – Sieviete valdonīgi pamāja kalpotājai. – Turi zēnu. Mēs aizejam.
Pat neapjautis, kas notiek, Šarls nokļuva spēcīgās rokās. Viņš spalgi iekliedzās un sāka spārdīties, bet sieviete bija izraudzīta sava spēka dēļ, un zēna vārgā pretošanās viņu neietekmēja.
– Nē! Liec viņu zemē! – Katrīna sauca un metās sievietei virsū. Ieķērusies tai rokā, viņa nesekmīgi pūlējās atbrīvot brāli. Birdinādama dusmu un bezspēcības asaras, meitene pagriezās pret mani. – Mjeta, neļauj viņu aizvest! Palīdzi!
Es bēdīga pašūpoju galvu un lauzīju rokas. Ko man darīt? Kas es biju salīdzinājumā ar vareno Burgundiju, Burbonu un Berī? Mēs redzējām tikai Šarla šausmu pilno, biezpiena notraipīto seju un izstieptās rokas, kamēr kalpone nesa viņu lejup pa kāpnēm, bet viņa kliedzieni neapklusa, un tos papildināja Katrīnas šņuksti. Burbonas Marijas vaigi piesarka un sejas izteiksme bija drūma; viņa nostājās durvīs un sniedza man pēdējos norādījumus, pārkliedzot kņadu.
– Rīt šajā pašā laikā es ieradīšos pēc Katrīnas. Parūpējies, lai viņa ir gatava aizceļot. Negribu vairs redzēt šādus tračus. Tie ir vulgāri un nepatīkami un nenāk bērniem par labu.
– Jā, kundze.
Es padevīgi noliecu galvu, tomēr šī pakļāvība slēpa visas neprātīgās, dumpinieciskās domas, kas virpuļoja man prātā. Vai es varētu aizvest Katrīnu uz maiznīcu un audzināt viņu kā savu meitu? Varbūt aizbēgt uz kādu nomaļu ciematu? Aizvest viņu pie karalienes? Tomēr es uzreiz sapratu, ka tas nav iespējams. Katrīna bija karaļa meita, kroņa īpašums. Viņu nozagdama, es nodotu valsti. Mūs atrastu, mani sodītu ar nāvi, un kā tas palīdzētu Katrīnai vai manai ģimenei? Nemaz nerunājot par mani pašu! Un es pat nezināju, kur ir karaliene, tāpēc nevarēju
