grāfs nebija ne princis, ne hercogs, viņam izdevās iegūt vietu Karaliskajā padomē un izprecināt meitu karaļa brāļadēlam. Bonna acīmredzot bija novērojusi un pārņēmusi sava tēva kūmiņa cienīgās prasmes.
Toties Katrīnas atbilde tikpat skaidri apliecināja, ka viņas galma dāma nav vienīgā, kas prot skaidri domāt. – Jā, es saprotu, kā tas nāktu par labu karalienei, – viņa prātoja, – kamēr vien mani ienaidnieki ir arī viņējie.
Es neredzēju Bonnas sejas izteiksmi, bet viņas klusēšana bija daiļrunīga. Interesanti, pēc cik ilga laika šī piezīme nokļūs karalienes ausīs.
Uz lielo turnīru ieradās visa Parīze. Sacensības notika pēdējā dienā, pirms sāksies Lielais gavēnis un šādas kara spēles tiks uz laiku apturētas. Pat pils kalpotājus aicināja pavērot izklaides, tāpēc mēs ar Alisi pievienojāmies pūlim ielās, kas veda uz karalisko turnīru laukumu pie Sēnas.
Līdzenais laukums pletās Luvras ēnā; seno Francijas karaļu cietokšņa augstie mūri un baisais, neieņemamais donžons vēl joprojām gādāja par karaliskās mantnīcas drošību. Gar sienu bija uzcelti koši paviljoni, gatavi uzņemt karaliskos skatītājus un galminiekus, bet tiem pretī stiepās divas smilšainas joslas lauka strēmeles platumā, ko atdalīja izturīgas margas. Aiz laukuma bija norobežoti nodalījumi, kas paredzēti vienkāršajiem ļaudīm, un aiz tiem plūda Sēna. Laivas un baržas bija pietauvotas krastā, veidojot skatu laukumus citiem vērotājiem. Vienā laukuma malā atradās Heroldu vārti, krāsots koka tornis, pie kura plīvoja karogi, iezīmējot ieeju no bruņinieku nometnes. Tas bija lauks, pilns ar spilgtām nojumēm, kas atainoja vairāku simtu dalībnieku krāsas un ģerboņus. Bruņinieki bija atjājuši no visiem Eiropas nostūriem, alkstot iegūt naudas balvu un izrādīt savu kaujas mākslu.
Diena bija auksta un skaidra. Zem tukšajām, zilajām debesīm gaiss šķietami trīsēja, zirgiem zviedzot, puišiem svilpjot, iejūgiem grabot un laktām klaudzot. Bija pagājuši vairāki gadi, kopš Parīzē notika tik vērienīgs pasākums, un līdz šim es tik daudz cilvēku biju redzējusi tikai baznīcas lielo svētku laikā. Visās svarīgākajās vietās darbojās tirgotāji, kas skaļi slavēja savas preces – garšvielām bagātinātu alu un vīnu, karstus pīrāgus, grēku atlaides, zāles un košus spīguļus. Ielu stūros spēlēja muzikanti, un instrumenti griezīgi čīkstēja, jo visi centās pārspēt skaļumā pārējos. Studenti un mācekļi, kam piešķirta brīvdiena izklaidēm, laukumos ķērās pie skaļas attiecību skaidrošanas, un ik pa brīdim piepeši sākās kautiņš. Mēs ar Alisi cieši sadevāmies rokās, lai nepazaudētu viena otru, un lauzāmies cauri pūlim līdz vietai, kas paredzēta karaliskajiem kalpotājiem. Tur mēs apsēdāmies uz soliņa, no kura varējām labi pārskatīt gan joslas, gan karalisko paviljonu.
Pēc brīža skaļi ieskanējās taures, vēstot par valdnieka ģimenes ierašanos. Karaliskā svīta lēni gāja pa apsegtajām koka kāpnēm, kas bija uzslietas tikai tāpēc, lai varētu piekļūt laukumam no augstajiem pils mūriem. Karalis, karaliene un to dižciltīgie viesi sveicināja skatītājus un apsēdās uz mīkstiem troņiem vai soliem, kas novietoti zem apgleznota pārsega. Pie paviljona jumta plīvoja heraldiskie karogi, atainojot visu nosēdināto viesu ģerboņus. Kādam bija izdevies ziemas vidū izaudzēt lilijas, un tās svinīgi lieca cēlo galotni visgarām zemajam mūrim. No mūsu pazeminātā skatupunkta karaliskā ģimene un viesi atgādināja rindā saliktas, skaistas lelles. Visi bija ģērbušies košās krāsās, ievīstījušies sabuļādās, lai nenosaltu, un tā apbērti ar dārgakmeņiem, ka žilbinoši mirdzēja nespodrās februāra saules staros.
Katrīnai nebija viegli izcelties šajā grezno pāvu pūlī, bet viņas skaistums un vienkāršā elegance beigu beigās panāca savu. Brīnišķīgais zelta tērps, plūstošs un pērlēm apdarināts, pieklusināti mirdzēja blakus abu vecāku ārišķīgā krāšņuma dzirkstīm, un gaiši zeltainie, spožie mati, ko apjoza pērļu stīpa, plūda meitenei pār muguru kā zīda karogs. (Tas bija likumsakarīgi, jo es galu galā tos sukāju pietiekami sparīgi!) Francijas galmā bija pierasts, ka svinīgajās ceremonijās neprecētas meitenes nēsā matus vaļējus un neapklātus, un tas nozīmēja, ka princese blakus karalienei un pārējām karaliskajām dāmām, kas valkāja izsmalcinātas galvassegas ar plīvuriem un dārgakmeņiem, izskatījās svaiga, iekārojama un, izsakoties tieši, arī neapšaubāmi precama. Jāatzīst, ka mana sirds lepnumā sažņaudzās, kad skatīju šo daili, bet vēders vienlaikus savilkās bailēs, jo viņa šķita ļoti neaizsargāta.
– Ja viņu nepaņems šis karalis, tad apprecēs nākamais, – es klusi nočukstēju un notrausu piepešu asaru no acīm.
– Viņa izskatās pēc eņģeļa! – Alise iesaucās. Manas meitas piemīlīgā, apaļā seja bija pielūgsmē pietvīkusi. – Pasaulē nav nevienas dāmas, kas skaistumā pārspētu princesi Katrīnu!
– Cerēsim, ka tāpat domā arī resnais kardināls, – kāds norūca rindā aiz mums. – Ja nē, septembrī augšup pa Sēnu jau peldēs angļu mēsli.
Es pagriezos. Runātājam mugurā bija karaliskā kambarkunga livreja zilā un zelta krāsā. Viņam bija nespodras acis, rugājiem klāts zods, asa lapsas seja un droši vien arī pliks galvvidus zem melnās cepures. – Ja tā notiks, vainojama nebūs princese Katrīna, – es iebildu, bet pasmaidīju. Man reti izdevās uzklausīt pils baumas, un es negribēju nogriezt sarunu kā ar nazi.
Viņš daudznozīmīgi pamirkšķināja. – Jā, princese ir īsta skaistule. Jebkurš vīrietis gribētu iegūt viņas… Ko? – Viņš spēji apklusa, jo es spēji saraucu pieri un pamāju Alises virzienā.
Alkdama ievirzīt viņu ne tik miesaskārās sarunās, es norādīju uz piesārtušo garīdznieku, kas sēdēja Katrīnai kreisajā pusē. Tumši sarkanā sutana cieši apspīlēja milzīgo vēderu. – Tas droši vien ir kardināls Lenglijs, – es ieminējos, – un otrā pusē ir karalis un karaliene. Mēs kalpojam princesei, bet nekad neredzam pārējos ģimenes locekļus.
Kambarkungs kļuva pļāpīgs, it kā izpirkdams iepriekšējo rupjību. – Karalieni nevar sajaukt ar kādu citu. Paskat, cik daudz dārglietu viņa nēsā, trīsreiz vairāk nekā jebkurš cits! Un viņai blakus ir karalis. Nabaga velns! No tālienes viņš izskatās normāls, bet viņam ir sešus gadus veca bērna prāts. Es to zinu, jo mēdzu iztukšot viņa vannu, un viņš tajā spēlējas ar koka kuģīšiem. – Pamanījis neticības izteiksmi manā sejā, vīrietis sparīgi pamāja. – Tā ir patiesība. Dāma viņam blakus ir dofina sieva. Dīvaini, ka viņa ieradusies. Dofins viņu necieš un parasti iesloga klosterī. Viņš izlaiž sievu tikai tad, ja no tā nevar izvairīties.
Es vēroju Burgundijas Margaritu, kalsnu, bālu sievieti, kas izskatījās vecāka nekā patiesībā; zināju, ka viņai ir apmēram divdesmit gadi. Viņa bija ģērbusies greznā, rubīnsarkanā samtā, kas bagātīgi izšūts ar delfīniem un margrietiņām. Kaut gan dofins negribēja viņu savas sievas lomā, Margarita kā izaicinādama pauda savu augsto stāvokli, savienojot vīra ģerboņa delfīnu ar savām margrietiņām.
– Viņa ir Burgundijas hercoga meita, vai ne? – es jautāju, pamudinādama kambarkungu atklāt vairāk. Lapsai līdzīgais vīrietis bija saspiedis starp augšstilbiem vīna maisu, un vaļīgā mēle liecināja, ka viņš no tā jau izdzēris daudz.
– Jā, un tur slēpjas nesaskaņu cēlonis. Dofins kvēli nīst viņas tēvu, tāpēc negrib pat redzēt savu sievu. Varbūt viņa dod priekšroku dzīvei klosterī, nevis dofinam pie sāniem, bet es varu derēt, ka viņa ik dienu lūdz Dievu, kaut Burgundijas hercogs atgrieztos Parīzē!
Es ļoti
