un uzbruks Francijai, un mēs nevaram paļauties uz savu vasaļu aizsardzību. Jūs nepārņēmāt likteņa grožus savās rokās. Jūs to pametāt vilkiem!
Kad es palīdzēju Katrīnai atbrīvoties no zelta tērpa, viņa sīki atstāstīja man šo sadursmi, bet pati bija iegrimusi domās un izklaidīga. Pēc tam viņa apsēdās un tik ilgi klusēdama mani uzlūkoja, ka es jau baidījos uzklausīt kādu pārmetumu. Tomēr izrādījās, ka viņai padomā ir pavisam kas cits.
– Tev es varu uzticēties pilnīgi, vai ne, Mjeta? Man šķiet, ka esi vienīgā. – Katrīna to pateica tik drūmi un sērīgi, ka es noslīgu ceļos viņai blakus, satvēru meitenes plaukstu un to noskūpstīju.
– Jūsu labā es atdotu dzīvību. Bet esmu gatava pat uz kaut ko drausmīgāku – dzīvot bez jums, ja tā būtu labāk, – es sacīju.
– Nedod Dievs! – viņa izdvesa. – Ne jau vēlreiz. Viņš nebūtu tik nežēlīgs.
Kaut gan Katrīna šķita pieaugusi, viņa vēl joprojām meitenīgi alka pēc mierinājuma un bija tikpat cerīga kā bērns. Mana rūgtā pieredze neļāva tik dzelžaini ticēt, ka Visvarenais šajā gadījumā būs labvēlīgs.
Princese piecēlās un, satvērusi mani aiz rokas, vedināja tuvāk pavardam pie sava krēsla ar baldahīnu. – Apsēdies, Mjeta, – viņa sacīja, saudzīgi nosēdinot mani uz krēsla, un pati ieņēma vietu uz soliņa. – Es tev atklāšu savas domas, un tu man pēc tam pateiksi, kā tev šķiet.
Mēs bijām nokļuvušas apvērstās lomās, un es jutos ārkārtīgi neērti. Sāku prātot, ko teiktu Bonna, ja redzētu manu prasto pēcpusi apgānām karaliskos spilvenus. Tomēr visas sīkumainās domas pagaisa, tiklīdz Katrīna ierunājās.
– Tas, ko tev tūlīt atklāšu, nedrīkst izskanēt ārpus šīm sienām, – viņa piesardzīgi iesāka, – jo daži to dēvētu par valsts nodevību. Tomēr, jo ilgāk dzīvoju galmā, jo mazāk spēju uzticēties savai mātei.
Pār manām lūpām izlauzās skaņa, bet Katrīna pacēla roku, apklusinot iebildumus. – Lūdzu, neatkārto visu to, ko es dzirdētu no citiem, Mjeta. Es zinu, ka esmu jauna un varu nesaprast visu, ko māte saka un dara, bet neesmu arī muļķe. Ir daudz piemēru viņas negodīgumam, bet pietiks ar vienu. Viņa apgalvo, ka ienīst Burgundijas hercogu par tā dalību Orleāna slepkavībā, bet tie ir tikai vārdi. Patiesībā viņa nīst Armanjakas grāfu, ko sakās apbrīnojam. Kad viņi ir kopā, nav grūti pamanīt nepatiku starp abiem. Un tev jau zināms, ka viņa strīdas arī ar Luiju. Sabiedrībā viņa atbalsta Orleānas hercoga centienus, bet slepus kaļ plānus ar Burgundiju. – Tam nebūtu tik liela nozīme, ja viņa būtu padevīga karalim, tomēr tā nav. Svinīgajās ceremonijās māte sēž viņam līdzās, bet citreiz izvairās. Viņai mana tēva dzīvība ir svarīga tikai tāpēc, ka viņai pieder reģentes vara. Kad tēvs nomirs, Luijs kļūs par karali, un viņa zaudēs varu, tāpēc māte slepenībā vienojas ar Burgundijas hercogu un bruģē viņam ceļu uz atgriešanos pie karaļa sāniem. Kāpēc? Jo Burgundijs valda pār Žanu. Sadarbojoties ar hercogu, viņa varētu turpināt valdīt Francijā ar sava dēla starpniecību, kuru pirms desmit gadiem nosūtīja trimdā.
– Bet vienīgi tad, ja Luijs mirtu! – es iesaucos.
– Tieši tā. – Katrīna pielika pirkstu man pie lūpām. – Kuš! Es to stāstu tikai tāpēc, lai tu saprastu, kāpēc es lūgšu tavu palīdzību. Man jāaprunājas ar Luiju tā, lai māte to neuzzinātu. Mjeta, tev jānodod viņam mans aicinājums slepus ierasties šeit. Viņš varētu atnākt pa mūra pāreju, un mēs tiktos tavā kambarī. Tikmēr mēs izziņotu, ka mani moka drudzis un es nevaru pamest savu istabu. Tev nāktos sargāt manas durvis no dāmām, jo visas tā vai citādi ziņo karalienei.
– It īpaši Bonnas jaunkundze, – es noteicu. – Un nebūs viegli viņu atgaiņāt. Viņa jau mani ienīst līdz kaulam.
Katrīna atvainodamās mani uzlūkoja. – Zinu. Viņa droši vien sūdzēsies, bet nesatraucies! Ja kāds draudēs tevi padzīt, es tikai saslimšu ar īstu drudzi un neizveseļošos, līdz man atdos tevi. – Es nemaz nejutos pārliecināta, ka šis plāns vainagosies panākumiem, bet viņa aizrāvusies satvēra manas rokas, apklusinot jebkādus iebildumus. – Man jātiekas ar Luiju, Mjeta. Viņš ir pavisam vientuļš, iestrēdzis starp mūsu māti, kas vēl viņam ļaunu, un Armanjaku. Grāfs zvēr uzticību, bet patiesībā kalpo tikai savām interesēm. Turklāt Luijs ir savažots kopā ar sievu, kas ir viņa naidnieka meita. Gribu viņam paskaidrot, kam pieder mana uzticība.
Es jutos kā zaudējusi pamatu zem kājām un iepinusies intrigās, kas ievērojami pārsniedza manas spējas. – Un jūsu pašas intereses? – es jautāju. – Dofins jau iznīcinājis jūsu izredzes kļūt par Anglijas karalieni.
Katrīna papurināja galvu. – Patiesībā esmu viņam par to pateicīga. Laulība mani iegrūstu ļoti sarežģītā stāvoklī. Kā jau sākumā teicu, viss saistīts ar uzticēšanos. Es zinu, ka man jāprecas ar to, kas man izvēlēts. Bet kurš izvēlēsies? Mans tēvs ir pārāk vārgs, un es neuzticos mātei. Labprātāk nodošu savu likteni brāļa rokās.
Biju solījusi mirt princeses dēļ; ja šis plāns neizdosies, iespējams, man nāksies solījumu pildīt. Tomēr man bija viņai jāpalīdz. Kā gan citādi?
Padzinusi Bonnu un aizsprostojusi durvis, es gaidīju Katrīnas guļamistabā. Šķita, ka pagāja daudzas stundas, un es centos aizņemt prātu ar sīkiem uzdevumiem – sakārtoju tualetes lādi, saberzu mālus apmetņu tīrīšanai un izbēru jaunas smaržīgās zālītes uz garderobes grīdas. Strādājot es iztēlojos Luiju un Katrīnu nopietni sarunājamies augšējā kambarī. Biju sakūrusi karstu uguni un novietojusi pie pavarda savu lielāko krēslu. Iedomājos arī, kā apakšējā stāvā Armanjakas Bonna soļiem mēro salonu un gaida ārstu, kurš nenāks, jo neviens viņu neaicināja. Nemitīgi bažījos, ka Bonna zaudēs pacietību un skaļi klauvēs pie durvīm, bet nekas nenotika.
Beidzot Katrīna nokāpa lejā, saraukusi pieri. Es alku uzzināt, kā norisinājusies tikšanās ar Luiju, bet biju spiesta gaidīt.
– Man jālūdz Dievs, Mjeta, – viņa noteica un devās tieši pie lūgšanu soliņa. – Lūdzu, pasargā durvis vēl mazliet.
Es apsolīju paklausīt, bet tagad, kad Katrīna atgriezusies istabā, man šķita droši aizlavīties līdz apakšējai istabai un palūkoties, ko dara Bonna. Viņas klusēšana mani biedēja vairāk nekā dusmas. Kāpjot lejā, es sastapu pāžu livrejā ar Armanjaka Lotringas krustu. – Man jānodod vēsts princesei Katrīnai, – viņš paziņoja.
Sirdij strauji pukstot, es pastiepu roku, pārliecināta, ka šis ir pirmais Bonnas trieciens. – Viņas Augstība ir savārgusi, – es sacīju. – Aiznesīšu viņai ziņu.
Pāžs izņēma aizzīmogoto vēstuli no maisiņa pie jostas un iedeva to man, pirms nokāpa lejā. Mani māca kārdinājums iznīcināt vēstuli, tomēr piesardzība uzvarēja; ja Bonna cenšas mani sagraut, Katrīnai tas jāuzzina iespējami agrāk. Kad atgriezos istabā, viņa pārmeta krustu un piecēlās no lūgšanu soliņa. Jaunava vēlīgi lūkojās lejup no sveču apspīdētā triptiha, neko neatklājot, bet es pamanīju, ka princeses piere vēl joprojām ir saraukta. Nezināju, kādu palīdzību viņa lūgusi Jaunavai.
Es klusēdama pasniedzu Katrīnai vēstuli. Viņa atlauza zīmogu un atvēra papīru, un es ieraudzīju, ka uz tā ir vairākas rakstu rindiņas. Gaidīju, kamēr viņa to lasīja, un iztēlojos jau dzirdam
