kā arī nedaudz viņu iztaujājis no droša attāluma, ārsts devās prom, paziņojis, ka pacienti nomoka caureja un viņa droši vien ēdusi negatavus augļus. Cienījamais zinātnes spīdeklis laikam nezināja, ka paies vēl vairākas nedēļas, pirms pavasara ziedi pārvērtīsies par augļiem, bet viņa atzinums vismaz ļāva Katrīnai dažas dienas izbēgt no galma.
Piepeši karaliene paziņoja par lēmumu pievienoties dofinam Melēnā un uzstāja, lai viņai līdzi brauktu arī dofina sieva. Varbūt karaliene Izabo cerēja panākt izlīgumu, bet Luijs negrasījās to pieļaut. Jau dažus mirkļus pēc tam, kad sargi pamanīja viņa mātes baržu tuvojamies Melēnas upes vārtiem, viņš kopā ar saviem bruņiniekiem aizauļoja caur galvenajiem vārtiem ceļā uz Parīzi. Katrīna, mātes prombūtnē brīnumaini atveseļojusies, iztrūkās, kad negaidīti ieradās brālis, dubļiem notraipījies un drausma niknuma pārņemts.
– Dodiet vīnu! – dofins iesaucās, iesoļojis salonā un izdzenājis mūs visas pa stūriem. Istaba piepeši šķita daudz mazāka. Paķēris no galdiņa sudraba krūku, viņš iedzēra lielu malku un izsprauslāja to. – Fui! Zirgu čuras! Atnesiet man labu Reinas vīnu un kaut ko ēdamu. Es jāju stundām ilgi.
Katrīna pamāja man, lai es izpildītu pavēli. Kad devos prom, Luijs nometa savu jāšanas apmetni un cimdus, uzaurodams apjukušajām dāmām: – Ārā! Gribu palikt divatā ar māsu.
Paņēmusi no karalienes vīna pagraba prasīto Reinas vīna krūku un sāļu kūciņu pilnu šķīvi no virtuves, es atgriezos un atklāju, ka princese pacietīgi stāv pie kamīna, bet dofins skaļi runā un soļiem mēro istabu. Kad es neuzkrītoši ienācu, viņš piepeši apstājās un saniknots uzlūkoja mani.
– Neraizējieties par Mjetu, – Katrīna steigšus sacīja. – Viņa ir mana senākā un uzticamākā draudzene… un arī jūsējā. Varbūt jūs viņu atceraties, Luij.
Dofins izrāva krūku man no rokas un iedzēra lielu malku vīna, nenovēršot savu cūkas skatienu no manas sejas. Atcerējusies pareizo godbijības žestu, es nometos ceļos, priecādamās par iespēju lūkoties grīdā, jo pār viņa daudzajiem zodiem tecēja rubīnsarkans šķidrums. Pēc brīža dofins nošmaukstināja lūpas un nevērīgi noslaucīja vaigus ar plaukstas virspusi. – Mums reiz bija aukle, vārdā Mjeta, – viņš sacīja, nolaizdams krūku.
– Jā. – Katrīna pamāja. – Tā ir viņa.
Bet Luija uzmanību novērsa šķīvis, ko es turēju rokās.
– Ēdiens! Esmu izbadējies. – Viņš satvēra trauku un spēji apsēdās uz Katrīnas krēsla. Es tik tikko manāmi sarāvos, kad viņš nevērīgi izšļāca vīnu uz smalkajiem zīda spilveniem. Milzīgie augšstilbi apspīlētajās šosēs bija klāti ar ceļa netīrumiem un notraipīja arī krēsla brokātu. Es apslāpēju nožēlas pilnu nopūtu un piecēlos, lai piebīdītu viņam klāt galdu. Kad viņš nolika uz tā šķīvi un izvēlējās vienu kūku, es netīšām ielūkojos viņam acīs un piesarkusi nodūru skatienu.
– Es tevi atceros, Mjeta! – Luijs iesaucās, izspļaudams drumslas. – Tu mums nesi pīrāgus un kūkas no tēva maiznīcas. Tikai tāpēc mēs nenomirām badā. Un tagad tu esi manas māsas uzticamā kalpone. Lieliski. Tomēr tev jāiet prom.
Katrīna stāvēja dofinam aiz muguras un ar galvas mājienu norādīja uz garderobes arku. To sedza smags aizkars. Viņa virzīja plaukstu lejup un pavērsa skatienu augšup, un no šiem žestiem es nopratu, ka man jāpaliek tuvumā. Varbūt princese baidījās no sava nesavaldīgā brāļa. Es nostājos aiz biezā auduma, pieķēros pie sienas un saausījos, mēģinot nedomāt par savu likteni, ja dofins mani pieķertu noklausāmies.
– Nevaru ilgi kavēties, Luij, – Katrīna sacīja. – Man jāapmeklē mise kopā ar karali.
– Kāpēc tu nesekoji karalienei uz Melēnu? – viņš jautāja.
– Nejutos labi. Viņa paņēma līdzi jūsu sievu.
– Phe! – Luijs skaļi nospļāvās, un es cerēju, ka viņš tikai pauž savus uzskatus, nevis atgrūž ēdienu. – Viņas ir pelnījušas viena otru, mana māte un sieva, jo abas kalpo vienam un tam pašam kungam.
– Kuram? – Katrīna painteresējās.
– Burgundijam, protams, – Luijs noņurdēja. – Tu jau noteikti esi pietiekami ilgi dzīvojusi galmā, lai zinātu, ka mūsu māte ir divsejains Jānuss un piešķir karaliskos līdzekļus Burgundija atbalstītājiem pilsētā. Es nosūtīju vīrus atņemt dārgumus un naudu, ko viņa noslēpusi dažādos namos visā Parīzē, gaidot Burgundiju. Viņa cenšas panākt hercoga atgriešanos, jo domā, ka viņš piekritīs valdīt kopā un atbīdīt mani malā. Karaliene maldās, jo hercogs ir vēl neuzticamāks nekā viņa pati. Lai nu kā, viņa atklās, ka visi plāni ir veltīgi, jo esmu nolēmis apsteigt viņus abus… un visus karalisko asiņu prinčus, kas pin savas intrigas. Kamēr viņi ir Melēnā, es grasos atlaist padomi un pasludināt sevi par vienīgo reģentu. Karaļa vārdā tiks izsūtīti edikti, pavēlot visiem prinčiem atgriezties savos īpašumos. Karalienei likšu uzturēties Melēnā, bet sievu aizvedīšu uz viņas klosteri Senžermēnanlē. Ja es viņas izšķiršu, beigsies visas nogurdinošās sazvērestības, un es varēšu mierīgi pārvaldīt valsti.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.
