uzjautrināja Žanu, kurš notupās brālim blakus un neslēpti priecājās, kamēr Luijs sita papēžus pret grīdu un spiedza. Nekad neredzēju, ka Žans censtos brāli mierināt. Pat tik agrā bērnībā viņš bija savāds vienpatis.
La Bonnas kundze bija izgudrojusi īpatnēju veidu, kā parūpēties, lai Luija dusmu lēkmes skaņas nepārsniegtu bērnistabas slieksni. Pirmajā reizē, kad dzirdēju asinis stindzinošos kliedzienus, es izbijusies steidzos uz lielo istabu un satriekta ieraudzīju, ka audzinātāja paceļ zēnu, ieliek viņu lielā, tukšā lādē, aiztaisa vāku un apsēžas uz tā.
– Kundze, jūs nedrīkstat…! – es iebildu.
– Nekauņa! – viņa atcirta. – Klusē! Tu esi šeit tikai tādēļ, lai zīdītu princesi. Iesaku tev turēt muti ciet un ņieburu vaļā. Ja nē, es sameklēšu citu zīdītāju.
Luija apslāpētie kliedzieni lādē pārvērtās par šņukstiem, un es biju spiesta atgriezties torņa istabā. Audzinātāja izlaida zēnu tikai daudz vēlāk, kad es jau biju pārliecināta, ka viņš ir miris. Uzmanīgi pametusi skatienu aiz durvīm, es ieraudzīju, ka Luijs trīcēdams izkāpj ārā un elsodams aizskrien līdz istabas stūrim, kur piespieda asinīm notraipīto seju pie aukstās mūra sienas. Viņš šausmās bija apslapinājies, bet neviens nepiedāvāja sausas šoses. Es beidzot sapratu, kāpēc viņš vienmēr nelāgi ož. Audzinātāja mani pamanīja un brīdinot samiedza acis, tāpēc es aizbēgu.
Apmēram mēnesi pēc dzimšanas Katrīna jau gulēja ilgāk, un es varēju pirmo reizi doties uz staļļiem. Žans Mišels augstāk vērtēja darbus nekā vārdus; kautri sasveicinājies, viņš uzveda mani pa kāpnēm uz sienaugšu un sāka pārvietot saišķus, lai izveidotu mums nošķirtu stūri prom no pārējo zirgu puišu skatieniem. No zirgiem apakšējos steliņģos plūda siltums. Kaut gan sākumā mēs sarunājāmies neveikli, kā svešinieki, jau drīz alkaini apmainījāmies skūpstiem. Sekas bija paredzamas. Domāju, ka nekas vairāk man nav jāsaka. Man bija piecpadsmit gadi, viņam astoņpadsmit, un mēs galu galā bijām precēti… nebūtu dabiski gremdēties skumjās un ievērot celibātu.
Pēc tam mēs vēl nedaudz parunājām, vairoties pieminēt savu mirušo bērnu. Es pastāstīju Žanam Mišelam, kā la Bonnas kundzes alkatība padara dzīvi karaliskajā bērnistabā aukstu un nepatīkamu. Bija jau decembra sākums, un naktis torņa kambarī bija ledainas. Labsirdīgais Žans Mišels sašuta par to un nākamajā ciemošanās reizē pasniedza man dažas vīstoklī satītas malkas pagales. – Paslēp zem šalles. Neviens neredzēs dūmus, ja iekursi uguni naktī, – viņš ieteica. Nākamajā reizē, kad Katrīna nakts vidū pamodās un izdvesa skaņas, kas vēstīja par izsalkumu, es iededzu sveci, izvilku no matrača salmus iekuram, saliku virsū žagarus un pietuvināju tiem sveces liesmu. Darbodamās es pamanīju, ka princeses apsēji ir kļuvuši vaļīgāki, un viens no tiem nokarājās. Ļaudamās pēkšņai iegribai, es to noņēmu, un zīdainis nekavējoties sāka spārdīties. Uguns gaismā viņas tumši zilajās acīs uzplaiksnīja prieks, un es sapratu, kas jādara.
Pievilkusi gultu tuvāk pavardam, es izklāju uz tās segu un noguldīju Katrīnu, ātri noņemot nepatīkamos lina apsējus. Cerēdama, ka neviens nedzirdēs viņas brēcienus, es notīrīju notraipīto augumiņu ar ledainu ūdeni no savas nakts krūkas. Uguns siltums drīz apklusināja princeses kliedzienus, un viņa staipīdamās spārdījās, baudot lēkājošās liesmas. Viņa vicināja tuklās roķeles, es pieliecos, smaidīju un dūdoju. Mana elpa kutināja mīksto, pūkaino ādu uz bērna kakla un vēdera, un viņa sajūsmināta locījās un gulgoja.
Vasarā es mēdzu staigāt gar upes krastu starp savvaļas puķēm un aizgrābta vēroju, kā saules gaismā iznirst taurenis, pamazām atverot savus daudzkrāsainos spārnus manu acu priekšā. Šajos pirmajos mirkļos pie uguns Katrīna man atgādināja taureni. Viņas lielās, zilās acis pirmo reizi kļuva par mirdzošiem ezeriem, kuros staroja dzīvība, un mīkstie, gaišie mati, ilgi pieplacināti un saspiesti, sāka izslieties un cirtoties. Zemu pieliekusies, es iečukstēju mīļus vārdus bērna ausī un saņēmu pretī platu smaidu.
Mīlestība, ko nevarēju veltīt savam bērnam, piepeši uzvilnīja manī kā upe, kas pārrāvusi aizsprostu. Es gribēju līksmē kliegt, bet atcerējos “ēzeļus”, kas gulēja blakus istabā. Satvērusi Katrīnu, es piespiedu mazo augumiņu cieši sev klāt un laimīga dejoju. Viņas sirds pukstēja man zem rokām; kaut gan bērns izskatījās sīciņš un bezpalīdzīgs, viņa ievilka mani spēcīgas burvestības tīklos. Kopš tā mirkļa es vairs nepiederēju pati sev. Lūkodamās uz uguns apspīdēto, maigo, apburošo ķerubu, es kļuvu par viņas verdzeni.
Kad atkal silti ievīstīju meiteni un sāku viņu barot, zīdīšana bija mainījusies. Es vairs neredzēju sārtu dēli pie sava krūtsgala; viņa kļuva par rožainu eņģeli ar gaišu matu nimbu un dūnu maigu ādu. Atbrīvojusies no apsējiem, viņa pielika rociņu man pie krūts un to saudzīgi spaidīja, it kā vienlaikus mani glāstītu un svētītu, un šīs kustības iespaidā pienā ieplūda mana sirds un dvēsele.
3. nodaļa
– Karalis atkal ievietots cietoksnī, – Žans Mišels paziņoja, kad mēs pavadījām pēcpusdienu kopā. Kalpotāji par cietoksni dēvēja īpašos apartamentus, kuros monarhs uzturējās savas “prombūtnes” laikā.
– Viņu turp aizveda vakar pēcpusdienā. Acīmredzot viņš padomes sēdes laikā izvilcis dunci un sācis to mežonīgi vicināt, tāpēc viņu atbruņoja un sasēja.
– Lai Dievs mums palīdz! Vai viņš kādu savainoja?
– Šoreiz nē.
– Tātad iepriekš cilvēki ir cietuši?
– To mēģina noklusēt, bet daži kambarkungi ir noslēpumaini pazuduši.
– Vai tas nozīmē, ka viņi nogalināti? – es neticēdama jautāju.
– Neviens to nav atzinis, bet… – Žans Mišels iepleta rokas. – Lai nu kā, viņš ir karalis, kaut gan zaudējis saprātu. Kurš viņu apsūdzēs slepkavībā?
Es nodrebinājos. Jo tuvāk piekļuvu monarhijas varai, jo vairāk tā mani mulsināja. Kopš dzīvoju pilī, ne reizi nebiju redzējusi karali, vismaz to nezināju. La Bonnas kundze man piekodināja, ka gadījumā, ja sastapšu kādu augstākas kārtas cilvēku, man jānovērš skatiens un steigšus jādodas prom, ja vien viņi neuzrunā mani. Kalpotājiem izsniedza tumšas, vienkāršas drānas; man iedeva dubļu krāsas virstērpu un priekšautu, kā arī baltu lina galvassegu. Līdzīgi pārējiem pils kalpotājiem, arī es lieliski apguvu prasmi aizzagties prom, tiklīdz pazibēja dārglietas un koši tērpi. Ja es sastaptu karali, es būtu spiesta “pazust”, pirms atšķirtu viņu no kāda cita uzposta galminieka. Visi zināja par viņa slimību, kas laiku pa laikam atgriezās. Vienubrīd viņš bija pavisam normāls, ēda, sarunājās un valdīja, bet jau nākamajā dienā kļuva par trīsošu, trakojošu, iedomu māktu graustu, un šāds stāvoklis varēja turpināties gan nedēļu, gan vairākus mēnešus.
– Kas tagad notiks? – es jautāju.
– Karaliene sakravās mantas un pārcelsies uz Svētā Antuāna namu, – Žans Mišels smīnēdams paskaidroja. – Kad vīrs ir nost no ceļa, viņa ielec sava svaiņa gultā.
– Pie Orleānas hercoga? – es iesaucos. – Nē! Nevar būt! Tas ir grēks.
– Teica nevainības iemiesojums, – Žans Mišels
