nicinājums pret manu izglītību, nevis neslēptā krāpšanās. – Laikam jau mums jājūtas pateicīgiem, ka esam tik daudz dabūjuši, – viņa samierinājusies noteica. – Tā dara visi. Pilsētā veikalnieki un amatnieki žēlojas par augstmaņu skopumu.
Kļuva siltāks, un pils sāka līdzināties gadatirgum. Dārzos pulcējās koši ģērbtas meitenes un jauni, lielīgi augstmaņi, kas smējās un sacentās dažādās spēlēs. Pa atvērtajiem logiem un pāri mūriem plūda mūzikas skaņas, un galma pieņemšanas notika ārpusē zem grezni izkrāsotiem pārsegiem. Kalpotājiem dzīve bija grūtāka, jo mums nemitīgi nācās mainīt kustības virzienu, lai izvairītos no galminiekiem. Tie gāja uz pieņemšanām vai dārziem un sacīkšu laukumiem. Man bieži vajadzēja divreiz vairāk laika, lai tiktu pie Žana Mišela, jo es gaidīju ar seju pret sienu, kamēr dāmas un kungi pļāpājot pagāja man garām. Es vismaz varēju katru dienu aizvest bērnus parotaļāties, kaut gan la Bonnas kundze uzstāja, lai ejam tikai uz bijušās karalienes pamesto rožu dārzu. Tur mēs varējām nokļūt no bērnistabas, ceļā nesastopot nevienu ietekmīgu cilvēku. Viņa nevēlējās, lai kāds ziņkārs ierēdnis painteresētos par karalisko atvašu noplukušo apģērbu. Turklāt nedrīkstēja pieļaut kādu netīšu tikšanos starp karalieni un viņas pašas bērniem!
Vasara turpinājās, pilsētu pārņēma nomācošā augusta tveice, un karaliene garas baržu virknes priekšgalā devās uz karalisko pili Melēnā. Drīz izplatījās runas, ka viņa gaida bērnu, un apstākļu dēļ sākās baumas, ka šo bērnu karaļa prombūtnes laikā radījis Orleānas hercogs. Arī es parēķināju un secināju, ka bērna tēvs varētu būt karalis. Acīmredzot viņš domāja tāpat, jo nebija ne miņas no nesaskaņām starp valdnieku un viņa brāli vai sievu.
Apmēram šajā pašā laikā es pamanīju izmaiņas savā augumā. Daudzi ticēja, ka bērna zīdīšana neļauj mātei ieņemt nākamo, bet ar mani tā nenotika. Māte uzskatīja, ka man palīdzējusi Svētā Monika, un Žans Mišels saviem draugiem lielījās, ka nekāds karaliskais zīdainis neliegs viņam kļūt par tēvu!
La Bonnas kundze neko neteica, līdz kļuva redzams mans vēders. Tad viņa sarauca degunu un sacīja: – Tik un tā jau ir laiks atradināt Katrīnu no piena. Ziemassvētkos drīksti doties prom.
Atcerējusies pagājušā gada nelaimes, es steigšus apliecināju, ka varēšu palikt vēl pēc Jaunā gada, jo pašas bērns dzims tikai pavasarī. Negribēju domāt, ka princesi aprūpēs tikai ēzelienes un la Bonnas kundze, tomēr es zināju, ka šķiršanās ir neizbēgama. Varbūt, ja nebūtu mana bērna, es varētu saskaņot Katrīnas atradināšanu no krūts tā, lai turpinātu barot karalienes jauno bērnu, bet zināju, ka zemākas izcelsmes zīdainim nekad nebūs ļauts palikt karaliskajā bērnistabā un dalīties ar karalisko pienu. Mūsu kopā pavadītais laiks nenovēršami tuvojās beigām. Drīz pēc tam, kad Katrīnai apritēja gads, viņa spēra pirmos grīļīgos soļus, un es sāku viņu barot ar pienā mērcētu maizi. Februārī, kad dzima karalienes dēls, es jau biju sagatavojusi Katrīnu brāļa pieņemšanai.
Karalis pat neiedomājās apšaubīt jaunās atvases dzimšanas likumību un tā priecājās par jauno dēlu, ka nosauca to par Šarlu. Viņu acīmredzot nesatrauca tas, ka abi iepriekšējie prinči ar šādu vārdu miruši jauni. Tāpat kā pārējie karaliskie bērni, arī šis jaunais Šarls paklausīgi izlīda no karalienes klēpja, kristībās tika ietērpts zīdā un pērlēs, bet pēc tam aiznests uz bērnistabu tālu prom no vecāku uzmanības. Arī viņa zīdītāja bija vienkārša sieviete, tāpat kā es, kuru la Bonnas kundze varēja izmantot. Bet atšķirībā no manis viņa bija bikla radība, neinteresējās par vecākajiem bērniem, tikai zīdīja mazuli un pļāpāja ar ēzelienēm. Man viņa sagādāja vilšanos, jo biju cerējusi uz kādu mātišķu sievieti, kas pēc manas aiziešanas dāvās Katrīnai nepieciešamos apskāvienus.
Mana mazā princese jau gāzelēdamās staigāja ar tuklajām kājiņām. Viņa bija burvīgs, sprigans bērns un visu dienu spurgdama tērgāja, turoties man pie svārkiem. Es nespēju iztēloties dzīvi bez viņas, bet citas izejas nebija. Kādā skaistā pavasara dienā es piespiesti moži iesmējos, pēdējo reizi noskūpstīju mīksto bērna vaidziņu un atstāju Katrīnu spēlējamies ar iemīļoto rotaļlietu – manu seno lelli. Izgājusi no bērnistabas, es raudāju tā, ka Žanam Mišelam nācās uzmanīgi vest mani mājās.
Pēc mēneša es laidu pasaulē savu veselīgo meitiņu, kas – lai slava Jaunavai! – elpoja, zīda un skaļi brēca. Mēs viņai devām Alises vārdu par godu Žana Mišela mātei, kas viņu dievināja, jo pati bija audzinājusi tikai zēnus. Arī es savu meitu mīlēju, bet, kaut gan viņu zīdīju un aprūpēju tikpat gādīgi kā princesi Katrīnu, man jāatzīst, ka nekad neielaidu Alisi savas sirds slēptākajā nostūrī, kur ieperinājies mans karaliskais dzeguzēns.
Daudziem es šķistu slikta māte, bet es to uztvēru citādi: Alises tēvs uzskatīja, ka viņas acīs aust saule un mēness, turklāt viņai bija divas mīlošas vecmāmiņas. Es viņai nebiju tik ļoti nepieciešama kā princesei. Vasara aizritēja un dienas kļuva īsākas, bet es nemitīgi domāju par zīdīto bērnu. Pārģērbjot Alisi un noliekot viņu gultiņā, es prātoju, kurš to pašu dara Katrīnas labā. Vai kāds viņu apskauj un dzied šūpuļdziesmas? Vai sukā viņai matus un stāsta pasakas? Sapņos es redzēju viņas seju, dzirdēju viņas smieklus vējā, un man ausīs skanēja viņas nedrošie soļi.
Neviens neizprata manas jūtas, tikai māte, kas neko neteica, bet nopirka govi un piesēja to upes krastā aiz maiznīcas krāsnīm. Kad Alisei apritēja seši mēneši, es panācu, ka viņa ēd govs pienu, un atgriezos karaliskajā bērnistabā. Zinu, zinu, tā bija kristietes necienīga un bezjūtīga rīcība, bet abas vecmāmiņas priecājās, aprūpējot mazo meiteni, un es vairs nespēju atvairīt drūmās domas par Katrīnu.
Es tuvojos bērnistabas torņa sargiem, jūtot, ka mute bailēs izkaltusi. Kas notiks, ja viņi mani nepazīs vai arī būs godīgi un nepieņems pīrāgus un naudu, ko piedāvāju? Tomēr nekas nebija mainījies, un drīz es jau iezagos pazīstamajā augškambarī. Toties mana mazā Katrīna bija pavisam citāda. Spēcīgā, līksmā mazuļa vietā es ieraudzīju skumjās slīgstošu vārguli – kalsnu meiteni ar nespodrām acīm, netīrām matu pinkām un bēdīgu, saverkšķītu sejiņu. Mani ieraudzījusi, viņa nolēca no palodzes, kur drūmi grozīja manu veco lelli, un traucās man pretī, skaļi saucot: – Mjeta! Mjeta! Mana Mjeta!
Mana sirds meta kūleņus; meitene ieskrēja manās skavās un apķērās ap kaklu. Es biju satriekta. Kā viņa zināja manu vārdu? Kad pametu bērnistabu, viņa vēl nerunāja, un neviens cits viņai to noteikti neiemācītu. Tomēr viņa līksmi atkārtoja manu vārdu. Asarām plūstot pār vaigiem, es noslīgu uz soliņa un apskāvu viņu, čukstot mīļus vārdus apkaunojoši netīrā, mazā austiņā.
Atkalredzēšanās prieku aprāva pazīstama balss, kurā skanēja neslēpta dzēlība. – Cik aizkustinoši! – La Bonnas kundze sēdēja pie lasāmgalda zem loga kopā ar Mišelu. Es acīmredzot biju pārtraukusi vecāko princesi, kas skaļi lasīja latīniski. Audzinātāja šķērsoja istabu un nostājās man pretī, neapmierināta vērojot mani. – Vai tas nozīmē, ka atkal zaudēji bērnu, Giljometa? Tas jau liecina par nevērību, vai ne?
Es piecēlos un saudzīgi noliku Katrīnu uz grīdas. Viņa cieši ieķērās man svārkos. Es uzsmaidīju Mišelai. Bija grūti apvaldīt dusmas par tik neiejūtīgu jautājumu, tomēr es zināju, ka man tas jādara, ja vēlos palikt. – Nē, kundze. Mana meita plaukst un zeļ vecmāmiņu aprūpē. Viņas vārds ir Alise. – Es pievērsos Mišelai. – Priecājos, ka vēl joprojām esat šeit.
Mēs ar nopietno
