paklausīgi pievērsās smagajai, ādā iesietajai grāmatai uz lasāmgalda. Es satvēru Katrīnas roku un pateicīga devos uz otru istabas malu. Šajā kambarī bija divi logi, un nišas bija tik dziļas, ka no vienas gandrīz nebija saskatāma otra.
Gandrīz, tomēr ne gluži; turpmākās stundas laikā es redzēju audzinātāju bezkaislīgi lūkojamies tālumā. Viņa acīmredzot pārdomāja manas ierašanās iespējamās sekas, ar vienu ausi ieklausīdamās Mišelas nedrošajā lasījumā. Es tobrīd nezināju, ka viena no ēzelienēm aizbēgusi ar savu mīļāko, un mana atnākšana audzinātājai šķita kā Dieva dāvana.
Mācībām beidzoties, viņa pameta Mišelu un tuvojās mums. Es apjukusi manīju, ka mazā Katrīna tūlīt atkāpjas.
– Jaunākajiem bērniem nepieciešama aukle, Giljometa. Vari sākt darbu tūlīt. Protams, tev nemaksās tik daudz kā zīdītājai. Trīs sū nedēļā; pieņem vai atsakies.
Es zināju, ka droši vien nesaņemšu pilnu samaksu, tomēr man tas bija vienaldzīgi. – Pateicos, kundze. – Es piecēlos un noliecu galvu. – Esmu ar mieru. – Slēpjot Katrīnas plaukstu savu svārku ielocēs, es to sajūsmināta saspiedu.
Jau pēc nedēļas viņa atkal bija dzīvespriecīgs, smejošs bērns. Pat Luijs un Žans priecājās par manu atgriešanos. Viņi dzīvoja atsevišķi no māsām torņa pirmajā stāvā atbilstoši bargam mācību un slodzes plānam, ko pārraudzīja skolotājs Laklērks, uzpūtīgs, bet mācīts vīrs. Viņš valkāja melnu garīdznieka talāru un lina galvassegu ar sānu atlokiem, kas atklāja viņa spalvainās ausis. Es pārsteigta uzzināju, ka Luijs jau veido vienkāršus teikumus grieķu un latīņu valodā, toties mani nepavisam neizbrīnīja vēsts, ka Žans nemitīgi saņem sodu par sliktajām sekmēm mācībās. Reiz es vakarā liku viņu gultā un pamanīju sarkanus uztūkumus uz zēna kājām un dibena. Pēc tam es nicināju vīzdegunīgo skolotāju vēl vairāk. Lai nu kā, viņš vismaz ienesa bērnistabā grāmatas. Citas meitenes septiņu gadu vecumā dotu priekšroku pasakām vai dzejai, bet klusajai, cītīgajai Mišelai patika arī cienījamie reliģiskie traktāti, ko skolotājs viņai izvēlējās izslavētajā Luvras bibliotēkā.
Man radās aizdomas, ka audzinātāja un skolotājs ir radinieki. Viņi šķita veidoti no vieniem māliem, jo es drīz atklāju, ka arī skolotājs Laklērks prot piepildīt savu lādi. Atzīstos, ka es pievēru acis, kad manīju viņu abu zaglīgumu. Biju apsolījusi Katrīnai nekad vairs viņu nepamest. Bērniem bija vajadzīgs kāds aizstāvis, kurš viņus pieskatītu, mācītu zēnus nekauties, stāstītu viņiem jokus un atnestu saldumus no maiznīcas. Mēs visi pielāgojāmies un divus gadus tēlojām aklos, līdz mūsu dzīve krita par upuri spējam pārmaiņu virpulim.
4. nodaļa
Tūkstoš četrsimt piektā gada augusta beigās sākās svelmējošs karstums. Koki nokalta, un gaiss virs mūra sienām virmoja. Cerot uztvert pēcpusdienas vēja pūsmu no upes, es aizvedu bērnus uz veco dārzu, kas pletās līdz upes vārtiem. Reiz to iestādīja pēc karaļa mātes Žannas pavēles, bet kopš viņas nāves dārzs bija pamests novārtā. Visur auga rozes, kas vijās ap sabrukušām lapenēm un kalpoja par nevainojamām paslēptuvēm Katrīnas iedomātajām fejām un elfiem. Mazais Šarls vienmēr sekoja māsai kā sīks, šļupstošs goblins un apņēmīgi gāzelējās uz kaulainām kājām, kas ietērptas saburzītās, lietotās šosēs. Katrīna vienīgā viņu mīlēja un mierināja, kad bērns raudāja.
Klusā Mišela rātni sēdēja uz soliņa zem koka un lasīja Voradžinas Jēkaba “Zelta leģendas”. Savukārt man kaunpilni jāatzīstas, ka es atbalstīju muguru pret saules sildīto mūri, klausījos bišu sanoņā un iemigu. Tomēr ilgi es nesnaudu, jo mazais delveris Luijs izmantoja manu neuzmanību, lai piezagtos man klāt un iemestu man aiz krekla kaut ko lokanu un sarainu. Sajutusi dzēlienu starp krūtīm, es pamodos, iespiedzos un aizslēpos aiz krūmiem. Kamēr es atrāvu saites un iebāzu roku aiz ņiebura, zēni skaļi smējās. Es nodrebinājusies izņēmu melnu, spalvainu kāpuru un aizsviedu to. Uz maigās, miklās miesas jau bija parādījušies sarkani izsitumi. Kauna pārņemta, es sēju ņieburu un prātā jau izmēģināju pērienu, ko dabūs abi jaunie prinči, bet abu smiekli piepeši aprāvās. Es piesarkusi iznācu no paslēptuves un pavēru muti, ieraudzījusi kaut ko neticamu.
Radās iespaids, ka dārzā nolaidušies milzīgi tauriņi. Sargi steigšus atvēra vecos vārtus, kas veda uz reti izmantotu piestātni upes krastā, un pa tiem ienāca dāmas un kungi, ģērbušies jaunākajos tērpos. Visi smējās un pļāpāja. Apzeltītā galera, no kuras viņi izkāpa, viegli sitās pret piestātni, bet upes vidū peldēja trīs baržas, un katrā no tām satilpa divdesmit vai pat vairāk stopa šāvēji un bruņoti vīri. Bērni stingi vēroja notiekošo un iepleta muti kā ielaspuikas.
Viesu vidū bija sešas dāmas, ģērbušās kuplos tērpos visās varavīksnes krāsās. Tērpiem bija augsta jostasvieta un garas piedurknes. Sievietes pastaigājās nosvērtā, dīkā gaitā, uzmanīgi nesot savas dažādās galvassegas, kas atgādināja baznīcas smailes, arkas un slīpos jumtus, nosētus ar dārgakmeņiem un rotātus ar plāniem plīvuriem. Vīrieši bija ģērbušies tikpat krāšņi – greznos brokāta kamzoļos ar augstu, šauru apkakli, nēsāja dažādi rotātas cepures un centās noturēt līdzsvaru uz dārgakmeņiem nosētām kurpēm ar augstiem, sarkaniem papēžiem un uzlocītiem purngaliem.
Gājiena priekšgalā pastaigājās spožākais pāris, iegrimis aizrautīgā sarunā. Nekad nebiju redzējusi tuvumā karalieni, tomēr uzreiz sapratu, ka tā ir viņa, sadevusies elkoņos ar savu svaini Orleānas hercogu.
Karaliene Izabo vairs nebija slaida – viņas augumu sabojāja vienpadsmit bērni un daudzie sulīgie cepeši, – bet šajā tveicīgajā pēcpusdienā, kad viss kusa, viņa mirdzēja kā ledus. Tērps bija veidots no spīdīga, gaiši zila zīda, tik bagātīgi caurausta ar zelta pavedieniem, ka tas kustoties staroja. Viņas plecus apvija lielas pērļu un safīru virtenes. Virs galvas slējās milzīgas, zaigojošas spalvas, sakārtotas aplī un saspraustas ar pīles olas lieluma briljantu.
Viņas pavadonis bija tikpat krāšņs. Orleānas Luijs bija gara auguma pievilcīgs vīrietis ar izvirzītu žokli, garu valdonīga cilvēka degunu un lāsumainām, pelēkām acīm. Es pārsteigta ieraudzīju, ka uz viņa tērpa ar zelta diegu un ahāta krellītēm izšūtas dzeloņcūkas, bet uzkrītošo cepuri rotāja svītrainas dzeloņcūku adatas. Viņam staigājot, tās grabēja. Vēlāk es uzzināju, ka dzeloņcūka ir hercoga pieņemtā emblēma. Orleānas hercogs gribēja, lai visi saprastu, kas viņš ir.
Šis spožums mani tā aizrāva, ka es piemirsu aizlavīties prom un tagad varēju vienīgi noslīgt ceļos, jo Katrīna un Šarls slēpās aiz manis un ieķērās svārkos. Tomēr biju satraukusies veltīgi, jo karaliene Izabo mūs pat nepamanīja. Viņa atrāva skatienu no hercoga un pievērsa to Mišelai, kas satraukta piecēlās un turēja grāmatu kā vairogu.
– Princese Mišela? – Karaliene pamāja drebošajai meitenei, un es saklausīju dobjajā balsī aizkaitinājumu, kā arī vācisku pieskaņu. – Tu esi Mišela, vai ne?
Jautājums bija pamatots. Manuprāt, karaliene deviņu gadu gaitā kopš meitas dzimšanas bija viņu redzējusi tikai vienu vai divas reizes.
– Nāc šurp, bērns. – Karaliene nepacietīgi pamāja.
Mišelas svārku netīrā mala ievirzījās manā redzeslokā, un es redzēju, ka viņa nometas ceļos mātes priekšā. Viņa bija ļoti jauna, bet apbrīnojami savaldīga.
– Jā,
