spēji norija siekalas un papurināja galvu. Varbūt viņa zināja, ka visvarenā māte nemūžam neticēs patiesībai – tam, ka bērnistabas ķemmei palikuši vien daži zobi, ka tīru drēbju nav un audzinātāja ieslēgusies savā torņa istabā, kur skaita ietaupītās monētas.
– Vai esi aizmirsusi labo audzināšanu? – karaliene noprasīja. Vienu spraigu mirkli šķita, ka viņa ļaus vaļu dusmām, bet viņa tikai paraustīja plecus un pievērsās hercogam. – Nu labi, tas nav svarīgi. Jaunām meitenēm prātīgāk klusēt. Kā jums šķiet, kungs? Vai uzposusies viņa derēs jūsu dēlam? Viņš galu galā ir tikai zēns. Abi ir mazuļi, kas varēs kopā izaugt par gulbjiem!
Orleānas Luijs pieliecās un pielika cimdā tērpto pirkstu Mišelai pie zoda. Meitene izmisusi iepleta acis, līdzinādamās pārbiedētam kaķēnam. Hercogs pasmaidīja un atkāpās. – Viņa ir jūsu meita, kundze, tātad būs nevainojama. Es jau viņu esmu iemīlējis, un dēls sekos manai priekšzīmei.
Karaliene iesmējās. – Jūs glaimojat mums, kungs! – Orleāna valdzinājums palīdzēja viņai aizmirst Mišelas trūkumus un audzinātājas prombūtni. Viņa pavicināja lielo, apgleznoto vēdekli, ko turēja rokā. – Mišela, Luij, Žan, sekojiet man. Priecājos, ka atradu jūs dārzā. Man aiztaupītas pūles sūtīt vīrus pārmeklēt pili. Jums pienācis laiks doties prom. Te vairs neesat drošībā. Jaunais Burgundijas hercogs domā, ka varēs jūs izmantot, lai pats valdītu Francijā, bet es esmu jūsu māte un karaliene, un man ir citi plāni. Jums nekas nav jāņem līdzi. Mēs iesim prom tūlīt pat.
Viņas vārdi ķēra smaržīgo dārzu kā zibens šautras. Trīs vecākie bērni satriekti pārmija skatienus; Mišelas sejā pavīdēja nemiers, Luijs šķita līksmi satraukts, bet Žans – apjucis. Neviens neuzdrošinājās kaut ko teikt.
– Mēs dosimies turp, kur Burgundijs nevarēs jūs iegrūst nevēlamās savienībās. Mēs izjauksim viņa plānus, un jums būs jauni rotaļu biedri – Orleānas hercoga bērni. Dāmas!
Karaliene pamāja savām pavadonēm ar vēdekli. Divas sievietes steidzās uz priekšu un pacēla tērpa velci, kā arī sakārtoja ieloces karalienei ap kājām tā, lai viņa varētu pagriezties. Kamēr dāmas rosījās, viņa vēlreiz uzmeta šaubu pilnu skatienu bērniem un pieliecās tuvāk Orleānam, klusi jautājot: – Vai viņus ir vērts glābt no Burgundija intrigām? Izskatās diezgan nožēlojami.
Hercogs mierinādams pielieca galvu. – Neraizējieties, kundze, viņiem ir karaliskas asinis. Mēs viņus uzlabosim. – Viņš pievērsās Mišelai, kas vēl joprojām cieši turēja rokās grāmatu kā vienīgo pamatu piepeši mainītā pasaulē. – Burgundijas hercogs vēlas izprecināt jūs savam dēlam, jaunkundze, bet kā jums patiktu kļūt par mana dēla sievu?
Viņš acīmredzami negaidīja atbildi, jo svīta jau virzījās atpakaļ uz upes vārtu pusi, un hercogs nekavējoties pagriezās pret karalieni, nepamanījis daiļrunīgo skatienu, ko Mišela veltīja man. Tas vēstīja: “Vai es neteicu? Mani izprecinās nezināmam cilvēkam un aizvedīs nezin kur.” Es pārkrustījos un čukstus aizlūdzu par princesi. Piepildījās meitenes drūmākās bažas.
– Tomēr pats svarīgākais ir dofins, – karaliene uzstājīgi noteica. Mazais Luijs piesarka, dzirdot sev piedēvēto titulu, pēc kā tik sen bija alcis. – Ja Burgundijam izdosies apprecināt Luiju ar savu meitu, viņš centīsies valdīt, izmantojot zēnu.
– Jums, kā jau vienmēr, ir taisnība, kundze, – hercogs piekrita. – Nedrīkstam pielaist brālēnu Žanu dofinam klāt. Un viņš dēvē sevi par Bezbailīgo! Kas gan ir bezbailīgs bērnu zagšanā? Žans Bezbailīgais… ha! – Dzeloņcūkas spalvas nicīgi nograbēja; Orleānas hercogs atmeta galvu un uzsauca: – Nebaidieties, bērni! Viņš nenozags jūs mātei. Uz priekšu! Mēs traucamies uz Šartru.
Tie bija pēdējie vārdi, ko dzirdēju, jo abi mazākie bērni man blakus sāka lēkāt un raudāt, kamēr brāļi un māsa aizgāja neatskatoties. Es mazuļus sapratu; viņi bija apjukuši un pārbiedēti. Viņu pasaulē ielauzās sveši cilvēki, un jau pēc brīža nozuda vecākie bērni. Ūdens vārti aizveroties nograbēja. Muzikanti galerā sāka spēlēt jautru melodiju, it kā nebūtu noticis nekas īpašs. Karaliene Izabo aizbrauca savā izpopētajā laivā un pat nenojauta, kādas bēdas atstājusi sev aiz muguras.
Notikumiem bagātā diena vēl nebeidzās. Es aizvedu Katrīnu un Šarlu līdz aizaugušai lapenei, lai viņus apskautu, tāpēc neredzēju vairākus vīrus, kas parādījās dārzā tuvāk pilij un krūmos sāka spēli. Drīz mūs sasniedza neparasta skaņa – līksma satraukuma pilnas gaviles un vīriešu smiekli, – un es izbijusies pabāzu galvu aiz lapu aizsega. Dārzs līdz šim vienmēr piederēja tikai mums, un es negribēju sastapties ar galminiekiem, kas meklē izklaidi, vai rotaļīgiem mīlētājiem. Es prātoju, vai mēs varētu nemanīti aizbēgt uz bērnistabas torni.
Diemžēl tas nebija iespējams. Mūsu paslēptuvei jau tuvojās kāds vīrietis – nepierasts un biedējošs skats! – un viņš bija pamanījis manu galvu. Viņš spēji apstājās, un bālajā, kalsnajā sejā uz brīdi sastinga bērnišķa prieka pilna izteiksme, pirms tās vietā uzradās neizpratne. Visi galminieki bija gludi skūti vai rūpīgi kopa savu sejas apmatojumu, bet šis savādais vīrs audzēja spurainu, brūnu bārdu, un taukainie mati garās pinkās slīga līdz pleciem. Viņa drēbes bija saburzītas un netīras, bet reiz bijušas labas un jaunas. Zilajam, nodilušajam kamzolim bija savēlusies kažokādas apmale, un to rotāja netīrs zelta izšuvums, kas reiz droši vien attēlojis heraldiskās lilijas. Mani piepeši pārņēma biedējoša atskārsme, ka esmu nokļuvusi aci pret aci ar slimo karali. It kā nebūtu pietiekami jau ar to, ka tajā pašā dienā satiku arī karalieni un zaudēju trīs audzēkņus.
Mēs zaudējām valodu, viens otru ieraudzījuši, bet mūžam ziņkārā Katrīna pagāja man garām un nostājās karalim pretī. Tobrīd dārza tālākajā malā parādījās divi spēcīgi vīri ādas kamzoļos – karaļa uzraugi. Es gribēju pievilkt Katrīnu sev tuvāk, bet viņa izlocījās no tvēriena un droši piegāja klāt svešiniekam, jautājoši to uzlūkodama. – Labdien, kungs! Vai jūs rotaļājaties? – viņa piemīlīgi apvaicājās. – Vai es drīkstu piedalīties?
Katrīna nezināja, ka šis varētu būt viņas tēvs. Abi nekad nebija tikušies, un trīs gadus vecs bērns vienmēr ir gatavs rotaļāties ar kādu jaunu biedru, neko nezinot par apstākļiem.
Toties izspūrušais karalis rīkojās pavisam neparasti. Varbūt viņš neatkarīgi no veselā saprāta zuduma baidījās no bērniem. Savējos viņš nekad neapciemoja. Pacēlis rokas, lai atvairītu Katrīnu kā lauvu lēcienā vai satrakotu vērsi, viņš drausmīgi skaļi iekliedzās. Ak Dievs, kā viņš kliedza! Es steigšus pacēlu mazo Šarlu un cieši apskāvu viņu. Troksnis šķietami aizpildīja visu trīsuļojošo gaisu zem debesu velves. Plati iepletis lūpas, karalis atklāja dzeltenos zobus un bēra lamas pār mazo meiteni. Skaņas, kas plūda no viņa mutes, līdzinājās ievainota zirga zviedzieniem – tikpat skarbas un dzirdi plosošas. Kliedzienā bija ietverti vārdi, kas manī iedvesa ledainas šausmas un noteikti satrieca arī Katrīnu, kas stāvēja tikai rokas stiepiena attālumā.
– Prom! Nepieskaries! Es salūzīšu!
Katrīna pārbijusies apcirtās un metās pie manis pēc glābiņa. Viss viņas augums bailēs trīcēja, viņa ieslēpa seju manos svārkos un sāka apslāpēti šņukstēt. Elsodami ieradās abi spēcīgie uzraugi, kas sāka skriet pie mums, tiklīdz atskanēja kliedziens. Viens no viņiem izvilka lielu maisu no somas, kas otram bija uz muguras, un abi klusēdami pārvilka to karalim pār galvu,
