man sveikt jūs Parīzē, kundze.
– Pateicos. – Greisa pastiepa pretī savu plaukstu, sagaidīdama, ka viņš to paspiedīs.
Tā vietā advokāts to viegli pacēla augšup, lūpām pakavējoties tieši virs Greisas baltās locītavas, pirms to atlaist.
Tas bija reizē formāls un intīms žests: viņš nebija pieskāries Greisas ādai ar lūpām. Tomēr viņas āda nokņudēja vietā, kur tām vajadzēja pieskarties.
– Un ļaujiet man sākt, – Tiso kungs turpināja, – izsakot jums visdziļāko līdzjūtību sakarā ar jūsu zaudējumu. Lūdzu, atļaujiet man jums palīdzēt visos iespējamajos veidos jūsu uzturēšanās laikā.
– Liels paldies, – Greisa nomurmināja, novērsdama acis. Viņa jau iepriekš bija izlēmusi, ka būs labāk runāt pēc iespējas mazāk, kamēr viņa neuzzinās ko vairāk. Tāpēc viņa ievirzīja sarunu drošākā gultnē. – Jūsu angļu valoda ir ļoti tekoša, Tiso kungs.
– Pateicos. – Viņš pieņēma komplimentu ar galvas mājienu. – Tieši tāpēc man tika uzticēta satikšanās ar jums. – Apsēdies aiz rakstāmgalda, viņš pārskatīja mapju kaudzi. – Piedodiet, ka jums nācās mērot šo garo ceļu, Manro kundze. Tomēr testamenta noteikumi ir gluži konkrēti. Un, bez šaubām, te ir vajadzīgi daudzi paraksti un arī citas formalitātes, ko nevar palaist garām. – Viņš izvilka īsto mapi un pārskatīja pievienotos dokumentus. – Te būs. Mantojums galvenokārt sastāv no ienākumiem, kas tiks iegūti no nekustamā īpašuma pārdošanas, kā arī no akciju portfeļa, kuru šobrīd pārvalda brokeru firma Lancelot et Delp.
Greisa domāja, ka ir pārklausījusies. – Piedodiet, vai jūs pieminējāt nekustamo īpašumu?
– Jā, dzīvokli. Nelaiķe tajā dzīvoja līdz nāves brīdim, un tāpēc nevarēja to pārdot agrāk. Mēs novērtējām īpašumu, un varu apgalvot, ka tas ir visai vērtīgs. – Viņš izņēma dažus oficiāla izskata dokumentus un izkārtoja tos uz galda. – D’Orsī kundze ir sagatavojusi pilnvaru, lai mēs varētu uzraudzīt pārdošanas darījumu jūsu vārdā. Uz tās ir vajadzīgs tikai jūsu paraksts, lai mēs varētu rīkoties tālāk. – Viņš pacēla galvu. – Varbūt es kļūdos, taču pieņemu, ka jūs gribēsiet, lai ar šo lietu nodarbotos mēs, nevis uzņemsieties to pati.
Greisa paliecās uz priekšu, lai paraudzītos uz dokumentiem, taču vārdi viņai neko neizteica. – Tas ir franciski, vai ne?
– Ak! Jā, – viņš atzina, pašūpodams galvu. – Es atvainojos. Labprāt izskatīšu tos kopā ar jums. Vai arī, ja vēlaties, varat lūgt, lai tos apstiprina jūsu angļu jurists. Varu likt tos pārtulkot…
– Piedodiet, – Greisa viņu pārtrauca, – taču es neesmu īsti droša, vai saprotu pareizi. Vai jūs nevarētu man visu paskaidrot vēlreiz? Lēnām?
– Jā, protams. Varbūt es neizteicos īsti saprotami. Redziet, saskaņā ar testamenta noteikumiem jums ir jāsaņem visi ieņēmumi, atskaitot darījuma izmaksas, no d’Orsī kundzes īpašuma pārdošanas. Mēs plānojam saņemt piedāvājumus no vairākām vadošajām nekustamo īpašumu aģentūrām, un tad, protams, ar jūsu piekrišanu, mēs varēsim to izsolīt. Papildus tam jūs saņemat arī akciju portfeli. Tikai to pārvalda cits uzņēmums.
Greisas mute bija palikusi vaļā, taču viņa nespēja to aizvērt. – Es esmu mantojusi akcijas un… dzīvokli? Parīzē?
– Nu, – Tiso kungs uz mirkli apklusa, – ne gluži. Testamentā teikts, ka jūs saņemsiet ieņēmumus no dzīvokļa pārdošanas. Cik saprotu, d’Orsī kundze gribēja, lai jūs saņemtu naudu, nevis pašu īpašumu. Viņa no paša sākuma gribēja jums nodrošināt ievērojamu summu jūsu personiskajām vajadzībām.
– Ievērojumu summu? Manām personiskajām vajadzībām? – Likās savādi iztēloties, kā svešinieks plānojis viņas nākotni līdz tādiem sīkumiem, pat ja tas bija labdabīgs svešinieks.
– Jā, ļoti ievērojamu.
– Taču jādomā, ka viņa nevēlējās, lai naudu saņemtu tieši es?
– Gluži otrādi, tieši to viņa vēlējās. Cik noprotu, viņa gribēja, lai jums būtu finansiāla neatkarība. Le droit de choisir, tā viņa izteicās. Tiesības izvēlēties.
Greisai noreiba galva: viņas rokas kņudēja. – Bet ne jau man personiski. Es gribu teikt, ka nemantoju to pēc noklusējuma, automātiski?
– Pēc noklusējuma? – Viņš sarauca pieri.
– Jā, es gribu teikt, ka sākotnēji to bija paredzēts mantot kādam citam, vai ne?
– Kundze, jūs esat testamentā minētā mantojuma saņēmēja.
– Vai jūs esat par to pārliecināts?
Rieva Tiso kunga pierē kļuva dziļāka.
Greisa mēģināja norīt siekalas, taču mute likās izkaltusi, it kā viņas mēle būtu gatavota no filca. Finansiāla neatkarība. Ievērojama summa. – Vai drīkstu jums palūgt glāzi ūdens, Tiso kungs?
– Bez šaubām. – Viņš piegāja pie durvīm un kaut ko pateica sekretārei.
Pēc brīža viņš pasniedza Greisai glāzi. – Vai jums nekas nekaiš? Jūsu vaigi ir gluži bāli. Varbūt jums vajadzētu atgulties, Manro kundze.
Greisa iedzēra malku. – Esmu mazliet nogurusi, tas arī viss. Neesmu radusi ceļot viena, un tas man ir zināms pārsteigums.
– Bez šaubām.
– Vai…? – Viņa aprāvās un sāka no jauna. – Piedodiet, vai jūs viņu pazināt? D’Orsī kundzi? – Viņa mēģināja runāt nevērīgi.
– Es sastādīju testamentu kopā ar viņu. Taču tas arī viss. Viņa bija visai spēcīga personība. Žēl, ka viņa nomira tik jaunos gados. – Advokāta seju nomāca bažas. – Vai jūs droši zināt, ka negribat pavadīt kādu laiku vienatnē? Es labprāt iziešu no kabineta.
– Nē, pateicos. Tagad es jau jūtos labāk. – Greisa nolika ūdens glāzi un ar pūlēm ielūkojās viņam acīs. – Tiso kungs, vai jūs esat pavisam drošs… Vai nevarētu būt, ka jūs esat sazinājies ar nepareizo Greisu Manro?
Tiso kungs piesardzīgi viņu uzlūkoja. – Kāpēc jūs tā sakāt?
– Vai jūs esat drošs, – viņa atkārtoja, – ka es esmu īstā?
Advokāts atkal paņēma mapi un izņēma ārā aploksni, lai pasniegtu to viņai. – Vai tā esat jūs?
Greisa to atvēra. Tur bija veca avīzes fotogrāfija, kas bija izgriezta no The Times sabiedrisko notikumu slejas. Tajā bija redzama Greisa līdz ar divām citām jaunām debitantēm garās, baltās vakarkleitās bez lencītēm stāvam pie masīvām marmora kāpnēm Grosvenorā. Paraksts apakšā vēstīja: “Greisa Modlija, lēdija Sofija Hapsvuda un Dafne Šerborna piedalās Grosvenoras ballē”. Tur bija arī salocīts papīra gabals. Greisa to atlocīja. Uz tā
