style="font-size:15px;"> – Man nav ne jausmas, ko lai iesāk.
– Jums nekas nav jāiesāk. Varat būt droša, ka testaments ir pilnīgi likumīgs un saistošs. Tiklīdz būsiet parakstījusi papīrus, varēsiet paņemt ienākumus un atgriezties Londonā.
– Bet kā? – Vai viņš neredzēja, cik tas bija neiespējami? – Es nespētu dzīvot tālāk, pat nezinot, kas viņa bija un kāpēc viņa man ir to atstājusi. Tas padarītu mani traku!
– Uzskatiet to par laimestu loterijā, – advokāts ierosināja.
– Es neticu azartspēlēm, Tiso kungs. Man izdevība nešķiet nejauša. Visumu saista neredzami pavedieni. Mums tie ir tikai mazliet jāatšķetina, lai atklātos viss mudžeklis. – Greisa pagriezās, lai uzlūkotu viņu. – Vai jūs esat pārliecināts, ka tā nav kļūda?
Advokāts iztaisnojās, acīmredzami juzdamies aizkaitināts par šo secinājumu. – Varat būt droša, ka es nemēdzu pieļaut kļūdas. Un man nav nekādu pierādījumu par to, ka to būtu pieļāvusi Eva d’Orsī. Gluži pretēji, visa viņas sniegtā informācija pagaidām ir izrādījusies precīza.
Greisa nopūtās, pārlaizdama plaukstu pāri acīm. Te nebija atbilžu, tikai jauni jautājumi. Nu viņai sāka sāpēt galva.
– Esmu pilnīgi izsista no sliedēm. Goda vārds, man nav ne jausmas, ar ko lai sāk.
Tiso kungs mazliet apdomājās.
Vecākie partneri viņam bija ieteikuši tikt ar šo lietu galā ātri un pēc iespējas diskrētāk. Viņi vēlējās izvairīties no jebkāda skandāla, kas varētu atsaukties uz atlikušajiem Ivēru ģimenes locekļiem. Taču viņš nebija gaidījis, ka Manro kundze būs tik ļoti samulsusi par šo situāciju. Un viņam Greisas nevēlēšanās vienkārši pieņemt mantojumu šķita intriģējoša. Meitenes vēlme uzzināt vairāk norādīja, ka viņai piemīt raksturs: īpašība, kas advokātam pēdējā laikā likās reta. Tāpēc par spīti norādījumiem Tiso kungs pieņēma neparastu lēmumu. – Nu labi. – Viņš iedarbināja motoru. – Jums ir vajadzīga palīdzība, – viņš lietišķi noteica.
– Uz kurieni mēs brauksim?
– Manro kundze, es gribētu jums palīdzēt, taču nevarēšu neko iesākt, kamēr nebūšu paēdis vakariņas. – Viņš izbrauca uz ielas. – Tepat aiz stūra ir bistro.
Greisa pārsteigumā viņu uzlūkoja. – Vai jūs ņemsiet mani līdzi?
– Vai jums ir citi plāni?
– Man… nē.
– Tad izskatās, ka tas būs vissaprātīgākais risinājums. – Un viņš pirmo reizi pasmaidīja: tas bija visai pārsteidzošs, stūrains smaids, kuru ierāmēja divas vaigu bedrītes. – Nevaru atrisināt jūsu noslēpumu, taču varu jūs vismaz pabarot.
Tiso kungs aizveda Greisu uz kafejnīcu ar bistro vienā pusē un greznāku restorānu otrā. Izskatījās, ka personāls viņu pazīst, jo ātri apsēdināja viņus pie stūra galdiņa, kur viņi sēdēja viens otram līdzās un nolūkojās uz pārējo telpu. Greisa kopš apprecēšanās nebija ēdusi vakariņas divatā ar vīrieti, kurš nav viņas vīrs. Taču vai nu apstākļu, vai svešās vietas dēļ tas izrādījās vieglāk, nekā viņa bija iedomājusies. Izskatījās, ka Tiso kungs negaida un neprasa no viņas sarunu. Viņi sēdēja, vērodami citus vakariņotājus, kas bija aizraujoša nodarbe pati par sevi.
Greisa nopētīja ēdienkarti. – Domāju, ka ņemšu ragout de cou d’agneau, – viņa izlēma, to aizverot.
– Jēra kakla sautējumu? Lieliska izvēle.
– Jēra kakls? – Greisa atkal paņēma ēdienkarti.
Viņš pasmaidīja. – Varbūt es varētu pasūtīt mums abiem?
– Nu… – Greisa atkal pārlaida skatienu uzkodām, meklēdama ko pazīstamu. – Baidos, ka mana garšas izjūta nav pārlieku izsmalcināta. Tas ir, pēc franču standartiem.
– Nu tad, – viņš atlaidās sēdeklī, izstiepdams savas garās kājas, – pastāstiet, ko jūs ēdat mājā, un es jums kaut ko ieteikšu.
– Nu, domāju, ka es ēdu daudz… sviestmaižu.
– Sviestmaižu? – Viņš piešķieba galvu, it kā nebūtu pareizi sadzirdējis. – Piedošanu, tās nav dabūjamas.
– Redziet, es neesmu pieradusi pie kaut kā… pārāk franciska.
– Jūs atrodaties Parīzē, kundze.
– Jā, taču jūs zināt, ko es gribu teikt, vai ne? Pie ēdieniem ar pārāk izteiktu garšu?
– Kā gan kaut kam var būt pārāk izteikta garša?
– Es biju domājusi spēcīgas garšas, tādas kā sīpolus un ķiplokus…
Viņi raudzījās viens otrā pāri milzīgai kultūru atšķirībai.
Greisa padevās un nolika ēdienkarti. – Jā, es uzticēšos jums.
Pienāca viesmīlis, un Tiso kungs pasūtīja viņiem abiem – salade mixte, poule au pot un pudeli vin rouge.
Viņš ielēja Greisai glāzi un pasniedza maizi. Un viņa attapās, ka ir ļoti izsalkusi. Pusdienlaiks bija pagājis, bet viņa bija par to aizmirsusi. Greisa nolauza franču maizes gabalu, kas bija kraukšķīga un mīksta, vēl aizvien silta viducī. Apbrīnojami, kā kaut kas tik vienkāršs, tik elementārs varēja būt tik izsmalcināts. Un tik atšķirīgs no Anglijas maizes.
– Kas gan ir šī sieviete? – Greisa skaļi prātoja, izgaršodama maizi. – Tas ir jautājums. Un kāpēc viņa man ir atstājusi šo naudu?
– Bez šaubām, – viņš pamāja. – Taču es gribētu zināt, ko jūs ierosināt ar to iesākt?
Greisa nebija par to domājusi: varbūt tāpēc, ka īsti neticēja naudas esamībai.
– Īsti nezinu. – Viņa iedzēra malku vīna.
– Jūs varētu nopirkt jaunu māju, ceļot, kolekcionēt gleznas, ieguldīt…
– Varbūt. – Greisa vēl nekad nebija pieņēmusi finansiālus lēmumus. – Jādomā, ka vislabākais būs to apspriest ar profesionālu juristu.
Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm. – Es esmu jurists.
– Nujā, taču man būs vajadzīgs kāds, kurš pārzina Anglijas likumdošanu.
– Jā, taču viņš jums varēs tikai dot padomu. Ko jūs gribētu ar to iesākt? – viņš neatlaidās.
Greisa apdomājās. – Dzīvot, Tiso kungs. Man gribētos dzīvot ļoti ērti. Un mierīgi. – Un tad viņa piebilda pašai par pārsteigumu: – Tā, lai neviens man neteiktu, ko darīt un kā darīt.
Viņš pacēla
