Paris.
Boutique… tas nozīmēja veikalu, vai ne? Avis de saisie vente… Greisas franču valoda nebija pietiekoši laba, lai saprastu pārējo.
Greisa nolūkojās ārā pa logu virs izlietnes uz saules ēnu, kas krita uz pretējās sienas.
Mazā virtuvīte bija mierinoša, pazīstama savā mājīgumā. Pulkstenis tikšķēja: šeit pilsēta likās tāla.
Nesaprotu, ko es te daru, viņa domāja, piebīdīdama tuvāk ieplīsušo pelnu trauku un ievilkdama vēl vienu dūmu. Esmu galīgi izsista no sliedēm.
Le droit de choisir.
Bet tiesības izvēlēties ko?
Greisa nebija radusi pati izvēlēties un nebija paliecināta, ka viņai tas patīk. Kā lai viņa zina, vai izvēle būs pareiza?
Nopūzdamās viņa nobirdināja pelnus no cigaretes.
Pie durvīm atskanēja klauvējiens.
Greisa iztrūkās un pasteidzās nospiest cigaretes galu pelnu traukā.
– Tiso kungs? Tiso kungs, vai tas esat jūs? – Viņa piecēlās.
Atbildes nebija.
– Hallo?
Vēl viens klauvējiens.
Greisa izgāja gaitenī. Ieklausījās. Ja viņa neko nedarīs, varbūt viņi aizies.
Taču viņi to nedarīja, un klauvēšana turpinājās.
Greisa atvēra durvis. – Ak, labdien! – viņa atviegloti pasmaidīja.
Kāpnēs stāvēja meitene ar kartona kasti rokās. Viņai varēja būt kādi trīspadsmit vai četrpadsmit gadi, gludas, brūnas bizītes un nopietna seja.
– Kā varu palīdzēt?
– Bonjour, madame. Parlez–vous franзais? – viņa jautāja, izrunādama katru vārdu ar pārspīlētu skaidrību.
– Nu, oui… un peu… mais je ne parle très bien…
– Es mazliet runāju angliski. – (Acīmredzot atbilde uz meitenes jautājumu par to, vai Greisa runā franciski, bija “nē”.) – Tas vīrietis lejā teica, ka jūs esat, ē, mantiniece? Vai tā ir?
– Nujā, domāju, ka jā.
– Jā, ē, mana māte, viņa gribēja jums atdot šo. – Meitene pasniedza Greisai kārbu.
– Piedošanu, kas ir tava māte?
– Pardon. – Meitene aplūkoja savu kurpju purngalus. – Viņa ir vārtsardze, Asānža kundze. Viņa teica, ka tas domāts jums.
– Tiešām?
– Jūs esat angliete, ja?
– Jā.
– Un tā esat jūs, ja? – Viņa norādīja uz kārbas vāku.
Stūrī bija uzšņāpts viņas vārds: Greisa Manro.
Greisa sajuta, kā viņas āda kļūst auksta. Tas bija rakstīts tajā pašā ļoti slīpajā rokrakstā, kuru viņa bija redzējusi papīros Tiso kunga birojā. – Jā, – viņa pamāja, – tā esmu es.
Greisa atvēra vāku.
Iekšpusē atradās pusducis mazu porcelāna figūriņu, kas bija ietītas avīzēs: smalkas, rotaļīgas ganītes ar baltām sejām un puķainās kleitās: lēti un sentimentāli suvenīri, kas viņai riebās.
– D’Orsī kundze to atstāja maman, lai viņa atdotu jums uzglabāšanai. Viņa negribēja, lai tos dabūtu Migrē kungs.
– Kas ir Migrē kungs?
– Migrē kungam pieder… ē... l’antiquaire… il vend... viņš pārdod les bibelots… ē… les deuxieme main… – meitene norādīja uz savu roku.
– Otrās rokas? Antikvariāts? – Greisa minēja. (Viņai allaž bija padevušās šarādes.)
– Jā, – meitene pamāja. – Otrās rokas. Viņš izvāc mantas, kad kāds nomirst.
– Un viņš izvāca mantas no šī dzīvokļa?
– Jā. – Meitene pagriezās uz iešanu.
– Pagaidi, – Greisa viņu apturēja. – Šis Migrē kungs, vai tu zini, kur atrodas viņa veikals?
– Viņam pieder veikals… ē… Senkloda ielā.
– Senkloda ielā, – Greisa atkārtoja, lai iegaumētu. – Vai tas ir tuvu?
– Dažas ielas tālāk.
– Paldies. – Greisa paspēra soli uz priekšu. – Kā tu domā, varbūt es varētu satikties ar tavu māti? Gribētu viņai pateikties un aprunāties ar viņu par d’Orsī kundzi.
Meitene vilcinājās, un viņas seja piepeši kļuva piesardzīga. – Mana māte nerunā angliski, kundze.
– Jā, bet varbūt tu varētu man palīdzēt, – Greisa smaidot ierosināja. – Tu varētu sēdēt pa vidu. Vai arī Tiso kungs, tas vīrietis, kuru tu satiki lejā, viņš varētu palīdzēt.
Meitene sarauca pieri. – Viņai nepatīk tenkot.
– Bet tās taču nebūs tenkas. Man ir tikai daži jautājumi par to, kāda bija d’Orsī kundze.
– Nujā… – Meitene pavirzījās tālāk no durvīm. – Es viņai pajautāšu. Taču viņa ir ļoti aizņemta.
Viņa devās lejā pa kāpnēm.
– Vai tu viņu pazini? – Greisa uzsauca viņai pakaļ.
Meitene pagriezās. – Reiz viņa man dzimšanas dienā uzdāvināja lelli. Man bija pieci gadi. Tā bija ļoti skaista – ar gaišiem matiem, kas bija gatavoti no īstām cirtām, un porcelāna seju. Visskaistākā lelle, kāda man jebkad piederējusi.
– Tad viņa bija ģimenes draudzene?
Meitene neizpratnē viņu uzlūkoja. – Ak nē, kundze. Māte man neļāva to paturēt.
– Kāpēc ne?
Meitene sāka mīņāties. – Jums jājautā viņai, kundze.
Greisa noskatījās, kā viņa nozūd gaiteņa ēnā un izgaist kāpnēs. Lejā viņa dzirdēja steidzīgas, pieklusinātas balsis, kas runāja franciski. Tad durvis aizcirtās un iestājās klusums.
Ņujorka, 1927. gads
Pareizā kārtība, pirms
