ja viņai mugurā būtu parastas drēbes, viņa piepeši izgaisa.
Šo procedūru Eva ievēroja, piegādājot papildu dvieļus trīssimt trīspadsmitajā numurā.
Atbildes nebija.
Vannas istabas durvis bija mazliet pavērtas, un viņa dzirdēja plūstam ūdeni.
– Numuru uzkopšana, – viņa vēlreiz uzsauca. – Atstāšu jūsu dvieļus uz gultas, ser.
– Pateicos.
Viņa tos nolika.
Uz galdiņa bija izmētātas kārtis: vairākās līnijās, saliktas kaudzītēs. Eva bija redzējusi daudzus cilvēkus liekam pasjansu, taču nekad nebija redzējusi tādu spēli. Tomēr Evai šķita, ka viņa jau tagad atpazīst dažas kombinācijas.
Viņa piegāja tuvāk.
Tas nebija skaidrs.
Tur bija kas vairāk par mastīm…
– Tā. – Lemberta kungs stāvēja vannas istabas durvīs, ietinies tikai peldu dvielī, un slaucīja no zoda skūšanās putas. – Un ko tu darīsi tālāk?
Iztrūcinātā Eva paķēra dvieļus. – Atvainojiet, ser. – Viņa devās uz durvīm.
Viņš atbalstījās pret vannas istabas durvju stenderi. – Vai tu neesi kaut ko aizmirsusi?
Eva viņu uzlūkoja. Dvielis bija aptīts viņam ap vidukli; viņš bija labi veidots, un uz iedegušajām krūtīm vīdēja tumšas, cirtainas spalvas.
Viņš pasmaidīja.
– Ak! – Eva sajuta, ka nosarkst, un pasniedza viņam dvieļus. – Atvainojiet, ser.
– Tu esi tā meitene, kas mani sveicināja gaitenī, vai ne?
– Es… jā.
Viņš pamāja uz kāršu spēli. – Spriežot pēc tā, kā tu to uzlūkoji, man likās, ka varbūt tu centies to atrisināt. Zini, nav daudz cilvēku, kuri to spēj.
Tas izklausījās pēc izaicinājuma.
– Aiziet, – viņš pasmaidīja, – pasaki man, ko tu redzi.
Eva atkal uzlūkoja kārtis. – Tie ir pirmskaitļi, vai ne? Vai lielākās mastis, atkarībā no tā, kas ir vispirms.
– Pareizi, – viņš pamāja. – Tikai nesaki man, ka esi to spēlējusi jau agrāk.
– Nē, ser. Kārtis ir slikta doma.
– Tāpat kā gandrīz viss cits. Bet, ja tu nespēlē, kā tu to atrisināji?
– Man labi padodas skaitļu mīklas.
– Tiešām? – Viņš piemiedza acis. – Kā tu vari zināt, ka tev labi padodas skaitļu mīklas?
Eva piepeši sajutās nedroša, izsista no sliedēm. – Piedodiet. Es kļūdījos.
Lemberta kungs piegāja pie naktsgaldiņa un aizkūpināja cigareti. – Tu domā, ka gribu nodarīt tev pāri vai iegrūst nepatikšanās?
– Jūs uzdodat daudz jautājumu.
Lemberta kungs pasmaidīja. – Man ir garlaicīgi. Tas taču nav noziegums, vai ne?
Viņa papurināja galvu.
– Tā, – viņš apsēdās uz gultas malas, – tu man atbildēsi vai nē?
– Agrāk es strādāju pie kādas ģimenes Bruklinā. Vīrs bija profesors. Viņš risināja uzdevumus augām dienām savā kabinetā un dažreiz atstāja pa kādai mīklai uz tāfeles.
– Kāda veida mīklas?
– Es īsti nezinu, kā jūs tās saucat. Skaitļu mīklas. Tām ir kombinācijas un modeļi. Daži skaitļi jau bija uzrakstīti, un es mēģināju aizpildīt tukšās vietas.
– Kāpēc viņš domāja, ka kalpone to spēj? Man arī ir bijuši kalpotāji, un vari man ticēt, ka vairums no viņiem tik tikko spēja saskaitīt sīknaudu.
– Ak nē, ser! Es tās nerisināju uz tāfeles, – Eva viņu izlaboja. – Es to darīju prātā. Redziet, kādu dienu es nejauši kaut ko nodzēsu tīrot. Noslaucīju problēmu, pie kuras viņš strādāja. Tikai tobrīd es to nezināju. Viņa sieva kļuva nikna. Tomēr es atkal spēju to uzrakstīt no jauna, tieši tāpat. Tādēļ es saglabāju savu darbu. Taču viņš to nekad neuzzināja. Tas palika starp viņa sievu un mani.
– Tiešām? – Lemberta kungs ieinteresējās. – Vai tu to vēl atceries?
– Nu… varbūt.
Piegājis pie rakstāmgalda, viņš pasniedza Evai pildspalvu un papīru. – Nu tad aiziet.
Eva sarauca pieri un koncentrējās. Tad viņa sāka rakstīt, pārklājot visu lapu.
Lemberta kungs to uzlūkoja. – Kā tu varēji atcerēties tik sarežģītu vienādojumu? Vai tu esi studējusi matemātiku?
– Man nav jāatceras vienādojums, ser. Es to redzu. Tas ir kā attēls manās smadzenēs. Man atliek tikai ieskatīties, un tad es varu pierakstīt to, ko redzu.
Viņš kādu brīdi padomāja, cenzdamies to aptvert. Tad pajautāja: – Kāpēc tu aizgāji?
– Kā, lūdzu?
– Kāpēc tu pie viņiem nestrādā arī tagad?
– Viņi pārcēlās. Atgriezās Austrijā. Taču viņa sieva, nu, es viņai tik un tā īpaši nepatiku.
– Domāju gan, ka nē. Nu, – viņš ievilka dūmu, sakrustodams kājas, – vai tas nav noderīgs talants?
– Tikai ne meitenei, ser.
– Un kā tu atrisināji mīklas, kuras viņš atstāja uz tāfeles?
Eva apdomājās. – Domāju, ka man labi veicās, ser. Dažreiz es tās atrisināju pirms viņa.
Lemberta kungs atkal norādīja uz kārtīm uz galda. – Kuru tu tagad izspēlētu?
Eva juta, kā viņas sirds iepukstas straujāk. Viņa norādīja uz kreici. – Šo, ser.
– Labi. Un pēc tam?
– Tad es pārvietotu devītnieku uz šejieni.
– Kāpēc?
– Tā ir lielākā no atlikušajām kārtīm.
– Kā tu to zini?
Viņai tas likās acīmredzami. – Nu, spriežot pēc tā, kas atrodas uz galda. Te ir tikai piecdesmit divas kārtis. Vai tad nav pareizi?
– Cik
