baznīcā,” es nodomāju. Kamēr mēs gaidām, princese prāto, kurus svētos vēlētos atveidot nākotnē. Tas būtu Svētais Kipriāns, kuram galva nocirsta ar zobenu. Un Svētais Sebastiāns, kuru nogalināja ar bultām. Un Aleksandrijas verdzene Svētā Potamjena, kura izvārīta dzīva pēc tam, kad atteicās apmierināt savu izvirtušo saimnieku. Patiesi šaušalīgi. Vēl ļaunāk nekā mūsu Slavenāko zagļu alā. Pabeigtos darbus princese vēlētos nogādāt Svētās Ženevjevas un Svētā Sulpīcija baznīcās Parīzē. “Ja mēs tikai apmeklēsim dievkalpojumus un taisīsim svētos, man jāizdomā, kā šeit pavadīto laiku izmantot lietderīgi. Varbūt varam uztaisīt ekspozīciju ar nosaukumu “Svētie un viņu nogalināšana”. Jāapjautājas Kurtisam, ko viņš par to visu domā.”
Kad kariete aizved mani atpakaļ uz Tempļa bulvāri, es jūtos pārsteigta par to, cik garlaicīgas izskatās ēkas. Daudzas būtu nepieciešams nokrāsot, un nevienai nav tik brīnišķīgas oranžērijas kā Elizabetes kundzei. Prom es biju tikai četras dienas, bet jau paguvu pierast pie Monreijas diženuma.
Kučieris aptur ekipāžu pie Vaska figūru salona durvīm, un Jahīns noliek savu izkārtni. Šodien viņam galvā ir melna kipa, tikpat melna kā viņa mati. Kad Jahīns pirmo reizi ieradās pie mums, es pajautāju, kāpēc viņš nēsā šo mazo cepurīti, un viņš atbildēja, ka tā ir ebreju tradīcija – tā viņi izrāda cieņu Dievam. Jahīna ģimene ir ārzemnieki šajā valstī, un tas nebūt nav viegli. Tikai pirms diviem gadiem karalis atcēla Luija Četrpadsmitā likumu, kas aizliedz piekopt jebkādu reliģiju, kura nav katoliska. Taču šis Iecietības edikts nedeva ebrejiem tiesības iegūt pilsonību. Varbūt Ģenerālštati mainīs arī šo apstākli.
Es atveru durvis, un Jahīns pasniedz man roku.
– Jau esat atpakaļ? – viņš izsaucas, kad esmu izkāpusi.
– Nodarbības es pasniedzu no ceturtdienas līdz svētdienai. Bet tagad stāsti! – es veikli piebilstu, iekams māte un Kurtiss ir iznākuši ārā. Zirgus un karieti viņi noteikti būs dzirdējuši pat darbnīcā. – Kā veicas salonam?
– Vakar bija trīsdesmit pieci cilvēki. Vismaz.
Trīsdesmit pieci reiz divpadsmit sū ir četrsimt divdesmit. Labi. Ļoti labi.
– Un cik piedzērušo čurāja mūsu podos?
– Neviens, – Jahīns apgalvo. – Vai kaut ko man atvedāt? Vai redzējāt karalieni? Un karali? Vai pils tiešām ir tik liela, kādu skatām gleznās?
– Nē, nē, nē un jā, – es atbildu. No mājas iznāk māte un Kurtiss, abi darba drēbēs. Māte apskauj mani, tad atraujas un ieskatās man sejā. Četrās dienās es noteikti neesmu mainījusies, bet viņa papurina galvu.
– Tu esi novājējusi.
– Es ēdu ikreiz, kad deva.
– Vienalga! – Māte izslej pirkstu. – Tavā sejā ir lasāms, ka tu badojies. – Viņa norāda uz maniem vaigu kauliem, kas allaž bijuši augsti, un tad uz atslēgas kaulu virs mežģīņu fišū.
– Liec viņu mierā. – Kurtiss pasmaida, tad samaksā kučierim un sirsnīgi mani apskauj. – Manuprāt, tu esi tāda pati kā iepriekš.
Mājā es pārlūkoju telpas, lai pamanītu pārmaiņas, bet viss liekas savās vietās. Māte un Kurtiss seko man darbnīcā, kur redzami divi ķermeņi muslīna tērpos, bet galvu nav. Kurtiss ir pabeidzis divas Emīlijas Sentamarantas figūras. Viena jau šodien nonāks Emīlijas mājās, bet otra tiks novietota līdzās mātes figūrai un guļošajai di Barī kundzei. Es nopētu rokas un kājas un tad pārbaudu krūtis, lai būtu pārliecināta, ka sejas, ko esmu iesākusi pirms diviem mēnešiem, būs tādā pašā krāsā. Lai uztaisītu vaska figūru, vajadzīgs ļoti ilgs laiks. Divas nedēļas paiet, kamēr top ideāls galvas modelis no māla, un vēl viena nedēļa ģipša formai. Tiklīdz tā ir gatava, var rēķināt, ka pēc nedēļas būs arī vaska galva. Tātad mēnesis ir apkārt. Kamēr tiek iestiprināti mati un zobi, ir pagājuši divi mēneši. Šodien, atnākusi pēc savas figūras, Emīlija būs ļoti apmierināta. Galva lieliski sader ar ķermeni. Man tikai tie jāsavieno.
– Ļoti labs darbs, – es norādu Kurtisam. – Izcils.
– Bet tagad paklausīsimies par Versaļu! – māte iesaucas un steidzas augšup pa kāpnēm. Mēs ar Kurtisu viņai sekojam un apsēžamies pie galda. Māte atnes kafiju un nepacietīgi jautā: – Kāda tā ir? Kā dzīvo mūsu karalis? Vai tur ir simtiem kalpotāju?
Es aprakstu viņai pils bagātību, marmora zāles, plašās kāpnes un angļu dārzus, kas plešas līdz horizontam, bet par smaku gaiteņos noklusēju. Es izstāstu par Monreiju, par princeses kūti un produktiem, kas no oranžērijas tiek piegādāti nabagiem.
– Viņa ir ļoti jauka. Pavisam nav tāda, par kādu viņu uzdod pamfletos.
– Zinu, – māte kaismīgi noteic. – Viņa kalpo Dievam.
– Un tavs darbs? – Kurtiss vaicā.
– Mēs gājām uz dievkalpojumiem un starplaikos taisījām svēto figūras. – Tēvoča acīs ir tāds pats skatiens, kāds droši vien bija manējās, kad princese man izstāstīja par savām iecerēm. – Bet es domāju, ka mēs varētu uztaisīt kaut ko oriģinālu. Piemēram, ekspozīciju, kas attēlo svēto mocekļu nāvi. – Tā kā tēvocis sarauc pieri, es veikli piebilstu: – Mēs varētu ieviest dažus moku rīkus. Būrus, dzelžus…
Bet Kurtiss purina galvu.
– Tas nav nekas īpašs. Cilvēki to var apskatīt katrā Francijas baznīcā.
– Ne jau katlus upuru vārīšanai, – es iebilstu.
– Ar to vien nepietiek.
– Varbūt viņai apniks tie svētie, – māte ieminas un apsēžas man blakus. – Bet izstāsti par brāļiem! Vai jūs satikāties?
– Nē, – es ar nožēlu atbildu. – Monreija atrodas diezgan tālu no pils. Elizabetes kundze turp dodas tikai īpašos gadījumos.
– Varbūt vari kārtīgi nopētīt Žaku Nekēru? – Kurtiss ierosina. – Finanšu ministrs tautā ir populārs, un mūsu figūra ir novecojusi.
Nekērs bija pirmais, kurš nāca klajā ar ziņām par karaliskajiem izdevumiem – pārdrošā publikācijā ar nosaukumu Compte Rendu au Roi, “Paziņojums karalim”. Valdnieka izdevumi allaž ir bijusi slepena informācija, taču viņu uztur trešās kārtas maksātie nodokļi. Vai interesēšanās par to, kur paliek mūsu nauda, ir nelojalitātes pazīme? Es īsti nezinu, ko domāt par Nekēru. Un neesmu pārliecināta, vai varēšu pierunāt Elizabetes kundzi atkal doties uz Versaļu.
– Vēl es varu uzzīmēt Spoguļu zāli. Iedomājos, ka…
– Vairs nebūs nekādu karalisku ekspozīciju. Varbūt pēc gada vai diviem, bet pagaidām ne.
Es saraucu pieri un palūkojos uz māti.
– Vakar vakarā bija atnācis hercogs, – viņa drūmi paskaidro.
– Un aktīvi aģitēja
