jautāju.
– Ak, pavisam maz, – de Lonē attrauc. – Tikai septiņi.
– Un es iedomājos, ka viņu te ir simtiem, – es nosaku.
– Tūkstošiem.
– Vai spriedāt, ka esam ieslodzījuši veselu svešzemju armiju? Vai gan simtiem pietiktu vietas ķegļu laukumā? Ir jābūt plašumam. Iztēlojieties simtiem cietumnieku pie biljarda galda!
“Ķegļi un biljards?” es klusībā brīnos.
– Un viņiem visiem te jādzīvo?
– Jā, jaunkundz, – de Lonē atbild. – Viņi ir izvarotāji un slepkavas. Un daži neganti zagļi.
– Neviens nav notiesāts nepamatoti? – Kurtiss vaicā. – Tikai par to, ka aizvainojis karali?
De Lonē apstājas.
– Mūsu karalis ir taisnīgs, mesjē. Tādas lietas nenotiek.
– Un Voltērs? – Kurtiss neatlaižas. – Arī viņu aizsūtīja uz Bastīliju.
– Pirms vairāk nekā sešdesmit gadiem. Šīs valdīšanas laikā tādas kļūdas neatkārtojas.
– Ko gan Marats tā plosījās? – Anrī iečukst man ausī. Viņa siltās elpas dēļ mana sirds sāk pukstēt straujāk. – Tikai septiņi ieslodzītie, turklāt visi tiešām noziegušies.
Es pamāju ar galvu, atcerēdamās nelielo, mūžam saniknoto vīrieti. “Ko Marats teiktu, ja ietu pa šiem bagātīgi rotātajiem gaiteņiem un ieelpotu vircoto brieža gaļas sautējuma aromātu? Interesanti, vai karalis zina, ka viņa cietumos smaržo labāk nekā viņa pilī?” Sienās atbalsojas pērkons, bet es nenobīstos. Jau kopš bērnības šis cietoksnis man sapņos rādījies kā neizturamu ciešanu vieta. Taču realitāte ir vēl pārsteidzošāka. “Rīt es izstāstīšu Maratam patiesību. Visiem izstāstīšu, arī Robespjēram, Kamilam un pat hercogam, kas nemitīgi kaļ sazvērestības teorijas.”
– Jūs šodien esat vienīgie, kas ieradušies pie marķīza, – de Lonē atzīst un atkal nopūšas, jo katrs apmeklētājs ir spiests krietni samaksāt. Mēs apstājamies pie durvīm bez jebkāda uzraksta.
– Jaunkundz, par marķīzu – es gribu jūs brīdināt. Viņš izskatās vecs un resns…
– No kā mums būtu jābaidās?
De Lonē paskatās uz mani, it kā nekad nebūtu dzirdējis tik vientiesīgu jautājumu.
– No viņa vārdiem, jaunkundz. Tie patlaban ir viņa vienīgie ieroči. – Komandants izņem atslēgu un atver durvis.
Es aizturu elpu, jo gaidu tikšanos ar briesmoni, ar izspūrušu cietumnieku nemazgātās drēbēs. Bet kamerā pie rakstāmgalda ar tinti un rakstāmspalvu sēž korpulents, apmēram piecdesmit gadus vecs vīrietis. Viņš lēni pagriežas, un es atskārstu, ka viņam ir grūti pakustēties. Pārmērības ir novājinājušas viņa locekļus un izvārdzinājušas seju. Bet acis… Ak Dievs! Tās ir tik zilas kā auksta ziemas debess.
– Jūsu viesi, – de Lonē paziņo.
Marķīzs pieceļas un noņem cepuri.
– Dzirdēju, ka esat ieradušies, lai padarītu mani nemirstīgu.
– Mēs ieradāmies, lai uzzīmētu jūsu portretu, – tēvocis atbild.
Kamēr marķīzs lūkojas uz mani, es iztēlojos plēsoņu, kurš pēta medījumu.
– Un šī ir jūsu burvīgā palīdze?
– Viņa ir māksliniece, – Anrī noskalda.
– Māksliniece! – Marķīzs iepleš acis. – Hm, kāpēc gan ne? Karalieni arī glezno sieviete. Protams, ne tik glīta kā jūs. Un noteikti ne…
– Vai aicināsiet mūs apsēsties? – Anrī balsī jaušama bardzība, taču marķīzs neapvainojas. Viņš interesējas tikai par mani.
– Jā, sēdieties, – marķīzs izklaidīgi nosaka un cieši veras manī. – Te ir trīs krēsli. Māksliniece drīkst izmantot manu rakstāmgaldu. – Papīrus viņš pagrūž malā un sakārto kaudzītē uz stūra.
Es pieeju pie ādas krēsla, un marķīzs apsēžas man pretī. Kamerā atrodas glīti grāmatplaukti un izšūts dīvāniņš, tādēļ telpa vairāk līdzinās augstmaņa istabai. Gulta ir no laba koka, un tikpat nevainojama ir arī veļa. Kamīnā gaiši deg uguns, un marķīzs tur ir izkāris savas zeķes žāvēšanai. Es nespēju iztēloties, kur viņš tās samērcējis. Varbūt ķegļu laukumā? Vai pa ceļam uz biljarda telpu? Kurtiss pasniedz man ādas somu, un es izlieku uz galda instrumentus un materiālus. Tad es pagriežos un nopētu padzīvojušā kunga seju. Viņš smaida – nē, vīpsnā –, taču man nav bail. Manās acīs tā ir haizivs bez zobiem, vanags bez asajiem nagiem, un es jūtos pilnīgi mierīga.
– Es labprāt uzskicētu jūsu portretu.
– Daudzas sievietes to ir darījušas.
– Tad jau jūs zināt, kādas ir prasības. Sēdiet rāmi, nekustieties, un es pētīšu jūsu seju.
– Tikai tādā gadījumā, ja atļausiet pētīt jūsējo.
– Pietiek! – Anrī iesaucas.
Marķīzs smejas.
– Vai jūs vēlētos, lai es uzlieku acīm apsēju? – Viņš līdzinās bērnam, kurš neprot apvaldīt mēli. – Un varbūt arī važas? – Kurtiss pieceļas, tādēļ marķīzs veikli piebilst: – Palieciet!
– Tad ievērojiet pieklājību, – tēvocis brīdina.
– Ja tā ir cena negodam. – Marķīzs paliecas uz priekšu, un es varu tuvplānā saskatīt dīvainos vaibstus. – Dzirdēju, ka mani liks Slavenāko zagļu alā.
Viņš tiešām ir neprātis, tas nu ir skaidrs. Acis ir izvietotas pārāk tuvu kopā, kā bērniem, kas izaug par pamuļķiem. Taču šajās ir jaušama viltība, nevis prāta trūkums.
– Sakiet, – marķīzs paceļ rokas, gluži kā protestēdams, – ko es esmu nozadzis?
– Daudz ko, kā esmu dzirdējusi. Dzīvību. Nevainību. – Sarunas laikā es pētu viņa vaibstus. Simetrijas tajos nav vispār. Es esmu paņēmusi līdzi bīdmēru, taču vēl nezinu, vai to izmantot man. Varbūt labāk palūgt, lai to izdara Kurtiss.
– Ak. – Marķīzs atslīgst krēslā. – Jā. Mūžīgās pļāpas par nevainību.
– Tās dēļ jūs esat šeit, – Anrī skarbi atgādina.
Marķīzs cieši palūkojas uz viņu.
– Jums nekad nav bijis sapņu, ko vēlaties piepildīt? Piemēram, ilgu pēc
